Džeks Londons: Jūras vilks

— Kaut ko tādu es jau domāju. Un tu ar sasodīti lielu prieku atstāji to viņiem. Degi nepacietībā pēc iespējas āt­rāk pazust, manīdams, ka viens otrs džentlmenis, par ku­riem tev bus gadījies dzirdēt, meklē tevi.

Vienā mirklī puisis pārvērtās mežonī. Viņa augums saspringa it kā lēcienam un seja izskatījās kā saniknotam zvēram, kad viņš rēca:

— Tie ir …

— Kas ir tie? — Vilks Larsens jautāja neparasti klusā balsī, it kā viņu būtu sagrābusi nepārvarama ziņkārība dzirdēt neizrunāto vārdu.

Puisis sastomījās, tad apvaldīja dusmas.

— Nekas nav, ser. Ņemu savus vārdus atpakaļ.

— Un ar to tu esi pierādījis, ka man ir taisnība, — Vilks Larsens teica, apmierināti smaidīdams. — Cik tev gadu?

1 Telegrāfa uzkalns — īru rajons Sanfrancisko.

—' Nupat palika sešpadsmit, ser.

— Melo. Tev jau astoņpadsmitā dzimšanas diena vairs nebūs jāsvin. Ari priekš šī vecuma tu esi liels, ar mus­kuļiem kā zirgam. Sakravā savu maisu un pārvācies uz rufi! Tagad tu esi airētājs. Tu esi paaugstināts — skaidrs?

Nenogaidījis puiša piekrišanu, kapteinis pievērsās mat­rozim, kurš tikko kā bija pabeidzis savu baismo uzde­vumu iešūt līķi.

— Johansen, vai tu kaut ko sajēdz no navigācijas?

— Nē, ser.

— Nu nekas; vienalga — būsi mans palīgs. Aizvāc sa­vas baugas uz pūpi un noliec stūrmaņa kajītē!

— Klausos, ser, — Johansens priecīgi attrauca, mez­damies uz priekšu.

Bet līdzšinējais mesas zēns arvien vēl stāvēja uz vietas.

— Ko tu vēl gaidi? — Vilks Larsens noprasīja.

— Es nenolīgu par matrozi, ser, — bija atbilde. — Es nolīgu par misiņu. Es negribu airēt.

— Sakravājies un ej uz priekšgalu!

Šoreiz Vilka Larsena rīkojums skanēja griezīgi pavē­loši. Puisis sirdīgi un drūmi noskatījās, bet atsacījās pa­klausīt.

Tad Vilks Larsens vēlreiz parādīja savu drausmīgo spēku. Tas notika pilnīgi negaidīti un vienā mirklī. Ar vienu lēcienu — veselas sešas pēdas — viņš bija klāja otrā pusē un ietrieca dūri puisim vēderā. Tajā pašā brīdi es pakrūtē sajutu asas sāpes, it kā pats būtu saņēmis belzienu. Es stāstu par to, lai parādītu, cik jutīga toreiz bija mana nervu sistēma un cik nepierasti man bija var- macīgi skati. Mesas zēns — viņš svēra vismaz savas simt sešdesmit piecas mārciņas — sarāvās čokurā. Viņa au­gums ļengani sašļuka pār dūri kā slapja lupata ap nūju. Viņš pacēlās gaisā, apmeta īsu loku un ar galvu un ple­ciem pa priekšu nogāzās uz klāja blakus līķim, kur, sāpēs locīdamies, palika guļam.

— Nu? — Larsens man noprasīja. — Vai esat izlēmis?

Laiku pa laikam tiku pametis acis uz pretī nākošā bu­rinieka pusi, tagad tas atradās gandrīz vienā līnijā ar mums, ne vairāk kā pāris simts metru attālumā. Tas bija ļoli spodrs un kārtīgs šoneris. Uz vienas no tā burām varēja saskatīt lielu, melnu numuru, un es biju redzējis loču kuģu attēlus.

— Kas tas par burinieku? — es jautāju.

— Loču šoneris «Lēdija Maina», — Vilks Larsens drau­dīgi atbildēja. — Ticis vajā no ločiem, atgriežas San­francisko. Ar šo vēju tas pēc piecām vai sešām stundām būs tur.

— Vai jūs, lūdzu, nedotu tam signālu, lai nogādā mani krastā?

— Ļoti žēl, bet mans signālkods iekrita jūrā, — kaptei­nis pateica, un mednieku bariņš vīpsnāja.

Mirkli apsvēru, ko darīt, raudzīdamies viņam tieši acīs. Tiku jau redzējis zvērisko izturēšanos pret mesas zēnu un zināju, ka mani, ļoti iespējams, gaida tas pats, ja ne vēl kas ļaunāks. Kā jau teicu, es mirkli apsvēru un tad izdarīju to, ko uzskatu par pašu drosmīgāko rīcību savā dzīvē. Es pieskrēju pie borta, mādams ar rokām un sauk­dams:

— Ei, «Lēdija Maina»! Nogādājiet mani krastā! Tūk­stoš dolāru, ja jūs nogādāsiet mani krastā!

Es gaidīju, vērodams divus pie stūres rata stāvošus cilvēkus, no kuriem viens stūrēja. Otrs pacēla pie mutes megafonu. Es nepagriezu galvu atpakaļ, kaut arī kuru katru mirkli gaidīju nāvējošu sitienu no nezvēra cilvēka izskatā, kas atradās aiz manis. Beidzot, pēc brītiņa, kas likās kā gadu simti, nespēdams vairs ilgāk izturēt sasprin­dzinājumu, es paskatījos atpakaļ. Viņš nebija pakustē­jies. Viņš stāvēja tajā pašā pozā, viegli līgodamies līdzi kuģa šūpām un aizdedzinādams jaunu cigāru.

— Kas par lietu? Vai kas noticis?

Tas bija sauciens no «Lēdijas Mainas».

— Jā! — es auroju pilnā balsī. — Dzīvība vai nāve! Tūkstoš dolāru, ja jūs mani nogādāsiet krastā!

— Mani ļaudis Frisko pietempušies vairāk, nekā dūša panes! — sekoja Vilka Larsena kliedziens. — Sim te, — viņš ar īkšķi norādīja uz mani, — patlaban rēgojas mēr­kaķi un jūras čūskas!

Vīrs uz «Lēdijas Mainas» iesmējās ruporā. Loču ku­ģis aizbrāzās garām.

— Sadodiet viņam sutu arī no manis! — atlidoja pē­dējais sauciens, un abi vīri atvadām pamāja ar roku.

Izmisumā es pārliecos pār reliņiem, noskatīdamies, cik strauji paplašinās drūmais okeāna klajš starp mums un mazo, spodro šoneri. «Lēdija Maina» droši vien nokļūs Sanfrancisko pēc piecām vai sešām stundām. Šķita, ka man pārplīsīs galva. Sirds kāpa vai pa muti laukā. Viļņu vērpete triecās pret burinieka sānu un uzšķieda man uz lūpām sāļas šļakatas. Pūta stiprs, brāzmains vējš, un «Gars» zemu nosvērās uz sāniem, ar aizvēja puses reliņu ierakdamies vilnī. Dzirdēju, kā uz klāja gāžas ūdens.

Kad brīdi vēlāk apgriezos, es redzēju mesas zēnu uz- raušamies kājās. Viņa seja bija spocīgi bāla un raustījās apvaldītās sāpēs. Viņš izskatījās pavisam slikti.

— Nu, Līč, vai iesi uz rufi? — Vilks Larsens jautāja.

— Jā, ser. — Atbilde liecināja par zaudētu drosmi.

— Un jūs? — Jautājums bija domāts man.

— Došu jums tūkstoš… — es iesāku, bet tiku pār­traukts.

— To jūs izmetiet no galvas! Sāksiet strādāt par mi­siņu? Jeb vai man vajadzēs apstrādāt arī jūs?

Ko man bija darīt? Tas, ka mani mežonīgi piekautu, varbūt pat nogalinātu, neko man nelīdzētu. Es vērīgi ielū­kojos nežēlīgajās, pelēkajās acīs. Tās glabāja tik maz cilvēciska dvēseles gaišuma un sirsnības, ka varētu but bijušas no granīta. Dažu cilvēku acīs var redzēt atplaik- snāmies dvēseli, bet viņa acis bija nejūtīgas, aukstas un pelēkas kā pati jūra.

— Nu?

— Jā, — es teicu.

— Sakiet «jā, ser».

— Jā, ser, — es izlaboju.

— Kā jūs sauc?

— Van Veidens, ser.

— Vārds?

— Hamfrijs, ser. Hamfrijs van Veidens.

— Vecums?

— Trīsdesmit pieci, ser.

— Nu labi. Ejiet pie pavāra, lai viņš jums ierāda darbu.

Tā es nokļuvu piespiedu kalpībā pie Vilka Larsena. Viņš

bija stiprāks par mani, tas izšķīra visu. Bet toreiz man tas bija kaut kas pilnīgi neaptverams. Arī tagad, kad at­skatos uz šo notikumu, tas nav kļuvis mazāk neizprotams. Man tas vienmēr liksies kaut kas pretdabisks, neiespējams, ka drausmīgs murgs.

— Pagaidiet, vēl neejiet!

Es paklausīgi pārtraucu savu gājienu uz kambīzi.

— Joliansen, sasauc ļaudis! Tagad, kad viss ir sa­kopts, sarīkosim bēres un novāksim no klāja nederīgu lužņu.

Kamēr Johansens apziņoja brīvo maiņu, pāris matrožu, izpildot kapteiņa norādījumus, noguldīja audeklā ietīstīto liki uz lūkas vāka. Klāja abās pusēs pie reliņiem bija piestiprinātas dažas mazas laiviņas ar dibeniem uz augšu. Vairāki vīri pacēla lūkas vāku ar tā drausmo kravu, aiznesa to aizvēja pusē un nolika uz laivām ar kājgaļu pret bortu. Pie līķa kājām bija piestiprināts pavāra at­nestais ogļu maiss.