Džeks Londons - Jūras vilks

Apbedīšanu uz jūras es vienmēr tiku iztēlojies kā ļoti svinīgu notikumu, kas iedveš godbijību, taču šīs bēres šo manu iedomu ātri vien izgaisināja. Viens no mednie­kiem— mazs, tumšacains vīrs, kuru viņa biedri sauca par «Dūmu», — stāstīja anekdotes, bagatigi piebārstītas ar lamām un rupjībām; un ik pa brītiņam mednieku pulciņš laida vaļā smieklus, kas man izklausījās kā vilku bara kaukoņa vai elles suņu rejas. Matroži trokšņaini pulcē­jās kuģa pakaļgalā; daži no brīvās maiņas, berzēdami miegu no acīm, klusām sarunājās. Viņu sejas pauda sa­traukumu un ļaunas nojautas. Bija manāms, ka viņi nekā laba negaida no šā brauciena, kam tik nelaimīgs sākums un tāds kapteinis. Laiku pa laikam viņi zagšus uzmeta skatienus Vilkam Larsenam, un es sapratu, ka šis vīrs modina viņos bažas.

Viņš piegāja pie lūkas vāka, un visi noņēma cepures. Es pārlaidu viņiem acis — pavisam bija divdesmit vīru, ieskaitot cilvēku pie stūres un mani pašu — divdesmit divi. Ziņkāre, ar kādu es aplūkoju kuģa ļaudis, bija pie­dodama, jo rādījās, ka man lemts būt iesprostotam kopā ar viņiem šajā miniatūrajā peldošaja pasaulē uz nezin cik daudzām nedēļām vai mēnešiem. Matroži galvenokārt bija angļi un skandināvieši, un viņu sejas šķita smagnē­jas un flegmātiskās. Toties mednieku sejas bija spēcīgā­kas un daudzveidīgākas, ar stingrām līnijām un neapval­dītu kaislību atstātām zīmēm. Lai cik savādi tas varētu likties — un es to tūlīt pamanīju, — Vilka Larsena vaib­stos nekādas tamlīdzīgas izlaidības pēdas nebija redza­mas. Šķita, ka tajos nav nekā nekrietna. Tiesa, tur bija līnijas, bet tās bija apņēmības un noteiktības līnijas. Tā drīzāk likās atklāta un patiesīga seja, kuras atklātību un patiesīgumu palielināja tas, ka viņš bija gludi noskuvies. Es gandrīz nespēju ticēt — līdz nākošajam atgadīju­mam, — ka tie ir tāda cilvēka vaibsti, kurš spēj izturē­ties tā, kā tika izturējies pret mesas zēnu.

Sajā mirklī, kad viņš atvēra muti, lai runātu, brāzma pēc brāzmas triecās pret šoneri un nospieda tā sānu uz eju. Vējš takelāžā džīgaja mežonīgu dziesmu. Daži no medniekiem bažīgi palūkojās debesīs. Aizvēja puses re- liņu, kur gulēja mirušais, bija aprakusi banga, un, kad šo­neris pacēlās un izlīdzinājās, ūdens pludoja pāri klājam, samērcēdams mūsu kājas pāri potītēm. Uznāca pēkšņa lietus gāze, un katrs piliens cirta kā krusas grauds. Kad tā mitējās, Vilks Larsens sāka runāt, vīriem ar atsegtām galvām līgojoties vienotā ritmā ar klāja kustībām augšup un lejup.

— Es atceros tikai vienu rituāla daļu, — viņš sacīja, — un tā ir: «Un tās miesas lai top atdotas jūrai.» Tad nu metiet tās iekšā!

Viņš apklusa. Vīri, kas turēja lūkas vāku, likās apju­kuši — viņus, bez šaubām, bija apmulsinājis ceremonijas īsums. Viņš uz tiem izgāza savu nevaldāmo niknumu.

— Sasodīts, paceliet taču to tur galu! Velns lai pa­rauj — kas ar jums ir?

Zēlumu modinošā steigā viņi uzrāva augšā lūkas vāku, un, kā pār malu pārsviests suns, mirušais ar pēdām pa priekšu ieslīdēja jūra. Kājām piesietais ogļu maiss no­vilka viņu dzelmē. Viņa vairs nebija.

— Joliansen, — Vilks Larsens skadri sacīja savam jau­najam palīgam, — paturi visus ļaudis uz klaja, ja jau viņi te ir! Ierēvējiet topburas un priekšburas un izdariet visu, kā nākas! Gaidāms dienvidrītenis. Pie viena labāk ievelciet arī priekšējo klīveri un grotburu!

Vienā miridī uz klāja visi sāka rosīties: Johansens iz­kliedza rīkojumus, un vīri pievilka vai atlaida dažāda veida galus. Tas viss, protams, mulsināja tādu sauszem- nieku kā mani. Bet jo sevišķi mani apstulbināja notikuma necilvēcība. Cilvēka nāve šeit bija tikai epizode, nepatī­kams gadījums, mirušais bija aizmests prom audekla ap­valkā kopā ar ogļu maisu, kuģis steidzās uz priekšu, un darbs uz tā turpinājās. Nevienu tas nebija skāris. Med­nieki smējās par jaunu Dūma anekdoti; vīri vilka un rāva virves, divi no viņiem rāpās mastā; Vilks Larsens vēroja debesis, kas vēja pusē sāka mākties; un aizgājējs, tik no­žēlojami beidzis savu dzīvi un tik necienīgi apglabāts, grima aizvien dziļāk un dziļāk…

Un tad mani pārmāca jūras nežēlība, tās nesaudzība un briesmonība. Dzīvība bija kļuvusi lēta un nevērtīga, kaut kas dzīvniecisks un bezjēdzīgs, dūņu un gļotu bez­jūtīga kustība. Es paliku pie vēja puses reliņa līdzās vantīm un vēros tālumā pāri drūmajiem, putās sakulta­jiem viļņiem uz zemu guļošajiem miglas vāliem, aiz ku­riem slēpās Sanfrancisko un Kalifornijas piekraste. Pa- starpēm uzbrāza lietus gāzmas, aizsegdamas miglu. Un šis savādais kuģis ar saviem drausmīgajiem ļaudīm, brī­žam ierakdamies viļņos, bet vienmēr atkal ar palēcienu izceldamies virspusē, devās projām uz dienvidrietumiem, Klusā okeāna neaptveramajos un vientulīgajos plašumos.

Turpmākais, ko piedzīvoju uz roņu medību šonera «Gars», cenzdamies iejusties jaunajā vidē, bija pazemo­jumi un ciešanas. Pavārs, ko matroži sauca par «dakteri», mednieki — par «Tomiju» un Vilks Larsens — par «pa- vārēnu», bija kļuvis pavisam cits cilvēks. Pārmaiņas manā stāvoklī bija par cēloni atbilstošām pārvērtībām viņa at­tiecībās ar mani. Cik agrāk viņš bija verdziski padevīgs un lišķīgs, tik tagad izturējās varmācīgi un kašķīgi. Un patiešām — es jau vairs nebiju smalkais džentlmenis ar maigu ādu «kā lēdijai», biju tikai parasts un pavisam ne­pieredzējis mesas zēns.

Viņš bezjēdzīgi pieprasīja, lai es, viņu uzrunājot, saku «mister Magridž», un viņa uzvedība un stāja bija necie­šama, kad viņš ierādīja, kas man darāms. Bez darba mesā un tās četrās mazajās savrupkajītēs man bija jāpalīdz pa­vāram kambīzē, un mana neiedomājamā nezināšana tādos jautājumos kā trauku un katlu mazgāšana vai kartupeļu mizošana viņam bija nebeidzama izsmējīga izbrīna avots. Viņš nelikās ne zinis, kādu stāvokli es agrāk biju ieņēmis vai, precīzāk sakot, — kāda bija bijusi mana agrākā dzīve, pie kuras es biju pieradis. Kāda viņam gar to daļai Un atzīstos: pirms diena bija galā, es ienīdu viņu tik kvēli, kā nebiju nīdis nevienu citu visā savā mūžā.

Šo pirmo dienu man padarīja grūtāku vēl tas, ka «Gars» ar pilnīgi ierēvētām burām (es tikai vēlāk iemācījos tādus izteicienus kā šis) klanījās «aurošā dienrītenī», kā sacīja misters Magridžs. Pussešos es mesā viņa vadībā uzklāju galdu, iepriekš piestiprinājis tam aizsargrežģus pret vētru, un tad nesu uz turieni no kambīzes tēju un ēdienu, šajā sakarā es nevaru noturēties nepastāstījis par savu pirmo iepazīšanos ar klājam pāri bangojošu jūru.

— Uzmanies, citādi tevi samērcēs, — misters Magridžs atvadām man piekodināja, kad es izgāju no kambīzes ar lielu tējkannu vienā rokā un vairākiem svaigi ceptas mai­zes klaipiem zem otras. Viens no medniekiem — garš lam­zaks, vārdā Hendersons, tajā brīdī gāja no kadetu kajītes (tā mednieki pa jokam dēvēja savu guļamtelpu kuģa vi­dusdaļā) uz mesu. Vilks Larsens stāvēja uz pūpes, smēķē­dams savu mūžīgo cigāru.

— Tur viņš nāk! Taisies, ka pazudi! — pavārs kliedza.

Es apstājos, jo nezināju, kas nāk, un dzirdēju ar trok­sni aizšaujam kambīzes durvju aizbīdni. Tad es redzēju Hendersonu kā ārprātīgu metamies grotmasta takelāžā, vienā mirklī viņš jau atradās vairākas pēdas virs manas galvas. Redzēju arī tālu pāri reliņiem gaisā sastingušu, vērpetē sagrieztu, varenu putojošu vilni. Es atrados tieši zem tā. Manas domas nedarbojās pietiekami ātri — viss bija tik jauns un neparasts. Es atskārtu, ka man draud briesmas, bet tas arī bija viss. Izbailēs paliku uz vietas. Tad Vilks Larsens sauca no pūpes: