Džeks Londons - Jūras vilks

— Pieķerieties pie kaut kā, jūs… jūs Kumpi!

Taču bija jau par vēlu. Metos uz vantīm, pie kurām būtu varējis pieturēties, bet no augšas man pretim gāzās ūdens siena. Tas, kas notika pēc tam, galīgi apstulbināja mani. Atrados zem ūdens un, cīnīdamies pēc elpas, slīku. Zem kājām man izzuda pamats, es griezos apkārt un ap­kārt, un mani skaloja projām nezin kur. Vairākiem lāgiem es atsitos pret cietiem priekšmetiem, reiz šausmīgi satriek­dams labās kājas ceļgalu. Tad vilnis pēkšņi šķita noplo- kam, un es atkal elpoju svaigu gaisu. No borta, kas atra­dās vēja pusē, es biju aiznests prom garām kambīzei, tad apkārt mednieku kajītes trapam un ietriekts pretējā borta spigatēs. Sasistais celis neganti sāpēja. Nevarēju nostā­ties uz šīs kājas vai vismaz domāju, ka nevaru, un biju pārliecināts, ka tā ir lauzta. Bet pavārs jau mani dze­nāja rokā, aurodams caur kambīzes otrām durvīm:

— Ei, tu! Nemuļļājies tur visu nakti! Kur tējkanna? Iekrita jūrā? Zēl, ka tu neesi lauzis sev sprandu!

Ar mokām man izdevās piecelties kājās. Lielā tējkanna man vēl bija rokā. Aizkliboju līdz kambīzei un pasniedzu to pavāram. Bet viņu bija pārņēmis sašutums, ej nu sa­zini — īsts vai mākslots.

— Dies lai mani soda, ja tu nav mūlāps! Gribētu zi­nāt, priekš kam tu īsti deri. A? Priekš kam tu galu gala deri? Nevari pat drusciņu tējas aiznest bez izliešanas. Man tagad būs jāvāra no jauna.

Un ko tu tur šņaukājies? — viņš man uzbruka jaunā niknuma uzliesmojumā. — Vai tāpēc, ka tu ir sasitis savu nabaga kājiņu, ak tu, nabadziņš, mammas mīlulītis?

Es nemaz nešņukstēju, kaut gan iespējams, ka mana seja, sāpēs savilkta, raustījās. Bet es saņēmu visus spē­kus, sakodu zobus un kluburēju no kambīzes uz mesu un no mesas uz kambīzi bez tālākām neveiksmēm. Divi gu­vumi man palika no šī negadījuma: savainots ceļa kau­liņš, kas netika ārstēts un sagādāja man ciešanas mēne­šiem ilgi, un palama «Kumpis», kurā Vilks Larsens mani nosauca, stāvēdams uz pūpes. Kopš tā laika tiklab kap­teinis, kā arī pārējie kuģa ļaudis neuzrunāja mani citādi, līdz šī iesauka kļuva par mana domāšanas procesa sastāv­daļu, saistījās manā apziņā ar mani pašu un es domās pats sevi saucu par Kumpi, it kā Kumpis es būtu bijis jau no dzimšanas.

Nebija viegls uzdevums apkalpot mesas galdu, pie kura sēdēja Vilks Larsens, Johansens un visi. seši mednieki. Vispirms jau pati telpa bija maza, un staigāšanu pa to nebūt neatvieglināja šonera negantā šūpošanās un zval- stīšanās. Bet visstiprāk mani satrieca pilnīgais līdzcietības trūkums no to cilvēku puses, kurus es apkalpoju. Cauri apģērbam es manīju, ka mans celis uztūkst arvien vai- rak un vairāk, un aiz sāpēm jutos slims un vārgs. Brīžiem es mesas spogulī ieraudzīju savu seju, bālu un bez kra­sas kā līķim, sāpēs pārvērstu. Visi šie vīri droši vien re­dzēja, kādā stāvoklī es esmu, bet neviens ar mani ne ru­nāja, ne pievērsa man uzmanību, līdz es biju gandrīz pateicīgs Vilkam Larsenam, kad vēlāk (es tobrīd mazgāju traukus) viņš sacīja:

— Neliecieties traucēties no tāda sīkuma kā tas! Ar laiku jūs pie tādām lietām pieradīsiet. Var jau būt, ka tas jus padarīs maķenīt klibu, tomēr jūs iemācīsieties stai­gāt.

To sauc par paradoksu, vai ne? — viņš piebilda.

Viņš likās apmierināts, kad es pamāju ar galvu, pie­metinot parasto «jā, ser».

— Jūs droši vien šo to jēdzat no literatūras? Nu? Labi. Es kādreiz ar jums aprunāšos.

Un tad, neveltīdams man vairs nekādu uzmanību, viņš uzgrieza man muguru un izgāja uz klāja.

Tovakar, kad biju ticis galā ar neaptverami daudziem darbiem, mani nosūtīja gulēt mednieku kajītē, kur atradu brīvu koju. Biju priecīgs, ka esmu ticis projām no der­dzīgās pavāra sabiedrības un man vairs nevajag stāvēt kājās. Kā par brīnumu, drēbes uz manas miesas bija iz­žuvušas, nemanīju nekādu pazīmju, ka es būtu saauk­stējies no pirmītējās saslapšanas vai no ilgās atrašanās jūrā pēc «Martinesa» bojā ejas. Parastajos apstākļos pēc visa tā, ko biju pārcietis, es ar pilnām tiesībām zvilnētu gultā, slimo kopējas aprūpēts.

Bet sāpes ceļgalā mani gauži mocīja. Cik nu es no tādām lietām sajēdzu, bet rādījās, ka ceļa kauliņš pie­teikuma vidū ir noslīdējis sāņus. Kad es, sēdēdams kojā, apskatīju savainoto kāju (visi seši mednieki atradās ka­jītē smēķēdami, skaļi sarunādamies), Hendersons uzmeta tai paviršu skatienu.

— Izskatās draņķīgi, — viņš sprieda. — Apsien to ar lupatu, un būs labi!

Tas bija viss; bet mājās es būtu gulējis slimības gultā — un ķirurgs man sniegtu palīdzību un stingrus norādījumus atpūsties un nedarīt nekā. Taču šie vīri man bija jānovērtē pienācīgi. Lai gan viņi izturējās bezjūtīgi pret manām ciešanām, tikpat vienaldzīga bija viņu attiek­sme arī pret savējām, ja viņus tadas piemeklēja. Tas iz­skaidrojams, pēc manām domām, pirmkārt, ar pieradumu un, otrkārt, ar to, ka viņi bija notrulinājušies. Esmu pa­tiešām pārliecināts, ka cilvēks ar jutīgāku, viegli kairi­nāmu organismu ciestu no tāda paša ievainojuma divas un trīs reizes vairāk nekā viņi.

Kaut arī biju piekusis — īstenībā gan pārguris —, sā­pes man neļāva gulēt. Pūles skaļi nevaidēt prasīja visus manus spēkus. Mājās es, bez šaubām, būtu ļāvis vaļu sa­vām sāpēm; taču šī neierastā un pirmatnējā vide likās prasām mežonīgu savaldību. Šie vīri, tāpat kā mežoņi, izturējās stoiski lielās lietās, bet bērnišķīgi sīkumos. At­ceros: vēlāk piedzīvoju, ka Kērfuts, kāds no medniekiem, zaudēja pirkstu, kas tika sašķaidīts, bet viņš pat neie­pīkstējās, un viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. Taču daž­kārt redzēju šo pašu cilvēku iedegamies nevaldāmās dus­mās par tīro nieku.

Tā tas notika arī patlaban: viņš klaigāja, bļaustījās, vicināja rokas un lamājās kā pats nelabais tikai tāpēc, ka nebija vienis prātis ar otru mednieku par to, vai tikko piedzimis roņu mazulis prot peldēt. Kērfuts bija pārlie­cināts, ka ronēns spēj peldēt jau kopš dzimšanas. Otrais mednieks, Latimers, kurš izskatījās pēc ziemeļštatu iedzī­votāja, kalsens puisis ar šaurām, vērīgām acīm, uzskatīja, ka roņu mazulis piedzimst uz sauszemes tikai tādēļ, ka neprot peldēt, un māte ir spiesta viņam peldēšanu iemā­cīt, tāpat kā putniem ir jāmāca mazie spārnaiņi lidot.

Pārējie četri mednieki sēdēja, atmetušies uz galda, vai gulēja savās kojās un atstāja strīdu abu ķildnieku ziņā. Bet viņi bija dziļi ieinteresēti, jo ik pēc brītiņa dedzīgi nostājās viena vai otra pusē, un lāgiem visi runāja reizē, līdz viņu balsis bangoja šurp un turp un ierobežotajā telpā izklausījās kā pērkona grāvieni uz skatuves. Jau pats temats bija bērnišķīgs un nenozīmīgs, taču viņu argumentu raksturs bija vēl bērnišķīgāks un nenozīmī­gāks. Patiesībā no argumentiem tur bija maz vai tādu vispār nebija. Viņu metode balstījās uz apgalvojumiem, pieņēmumiem un apvainojumiem. Viņi centās pierādīt, ka roņu mazulis spēj vai nespēj peldēt kopš dzimšanas, ļoti kareivīgi paziņojot šo uzskatu un tad atbalstot to ar uzbrukumiem pretinieka viedoklim, veselajam saprātam, tautībai vai veciem grēkiem. Atspēkojums bija tieši tāds pats. Stāstu to tāpēc, lai parādītu, kāds garīgais līmenis bija šiem ļaudīm, kuru sabiedrībā biju nokļuvis. Garīgās attīstības ziņā viņi bija bērni, iemiesoti pieaugušu cilvēku ķermeņos.

Un smēķēja arī viņi, nepārtraukti smēķēja, kūpinādami nelādzīgu, lētu un pretīgi smirdošu tabaku. Gaiss no tās dūmiem bija biezs un aizdudzis; un tas līdz ar stipro zvalstīšanos, kuģim laužoties cauri vētrai, droši vien būtu mani padarījis par jūras slimības upuri, ja vien es būtu bijis uzņēmīgs pret šo kaiti. Bet arī bez tās man sametās šķērma dūša, kaut gan tikpat labi tā būtu varējusi ras­ties no sāpēm kājā un noguruma.