Dzeks Londons: Brūnis vilks

Klondaikas zeltrača sejā pavīdēja nicīga izteiksme, kad viņš beidzot ierunājās:

— Gribētos gan redzēt, kas man aizliegtu pievākt suni šo pašu brīdi.

Volts piesarka, likās, ka arī viņa roku un plecu mus­kuļi saspringst cīņai. Tad viņa sieva iztrūkusies iejaucās sarunā.

— Varbūt misteram Milleram ir taisnība, — viņa sa­cīja. — Bīstos, ka viņam tiešām ir taisnība. Vilks, lie­kas, viņu pazīst un turklāt klausa uz vārdu Brūnis. Viņš tūliņ izturējās tik draudzīgi, kā agrāk ne pret vienu nav izturējies. Un tu dzirdēji, kā viņš rēja. Viņš nezināja, kur aiz prieka dēties. Par ko viņš tā priecājās? Bez šau­bām, par to, ka atradis misteru Milleru.

Volta saspringušie muskuļi atslāba un pleci bezcerīgi nošļuka.

— Liekas, tev taisnība, Medž, — viņš teica. — Vilks nav Vilks, viņš ir Brūnis un droši vien pieder misteram Milleram.

— Varbūt misters Millers ir ar mieru to pārdot, — viņa ierosināja, — mēs varētu viņu nopirkt.

Skifs Millers papurināja galvu, taču ne vairs kareivīgi, bet draudzīgi, acīm redzot, gribēdams uz augstsirdību at­bildēt ar augstsirdību.

— Man bija pieci suņi, — viņš sacīja, it kā meklēdams piemērotākos vārdus, lai mīkstinātu savu atteikumu. — Viņš bija vedējsuns. Tas bija labākais suņu aizjūgs visa Aļaskā. Neviens nespēja tos panākt. Deviņdesmit as­totajā gadā es liedzos tos pārdot par piectūkstoš dolā­riem. Suņi toreiz bija dārgi, bet ne jau tāpēc man solīja tādu pasakainu cenu. To man deva tieši par šo aizjūgu. Brūnis bija labākais no visiem. Toziem man par viņu vien deva tūkstoti divus simtus. Es viņu nepārdevu toreiz un nepārdošu tagad. Man šitais suns ir traki dārgs. Trīs gadus dzenu viņam pēdas. Kļuvu vai slims, kad man viņu nozaga, — un ne jau lielās naudas dēļ, nē… esmu tam sunim pieķēries kā pēdīgais nejēga, piedošanu par iztei­cienu. Nespēju ticēt savām acīm, kad viņu te ieraudzīju. Man likās, ka sapņoju. Domāju, ka tādi brīnumi nevar notikt. Es taču viņu izauklēju. Katru vakaru apčubināju kā bērnu. Viņa māte nobeidzās, es viņu baroju ar kon­densēto pienu, maksāju divus dolārus par bundžiņu, ne- atļaudamies pats to likt pie kafijas. Esmu bijis viņam mātes vietā. Viņš mēdza zīst manu pirkstu, mazais, pluš­ķainais resgalis, šito pašu pirkstu!

Un Skifs Millers, kam aizrāvās balss, izslēja rādītāj­pirkstu.

— Šito pašu pirkstu, — viņš aizžņaugtā balsī atkār­toja, it kā ar to gribēdams pierādīt savas īpašnieka tie­sības un lielo pieķeršanos.

Viņš vēl joprojām lūkojās uz savu pirkstu, kad Medža ierunājās.

— Bet suns, — viņa sacīja, — jūs nemaz neesat pado­mājis par suni.

Skifs Millers uzmeta viņai izbrīnījušos skatienu.

— Vai esat padomājis par viņu? — Medža jautāja.

— Nesaprotu, ko jūs gribat teikt, — viņš atbildēja.

— Varbūt arī sunim ir zināmas tiesības izšķirties, — Medža turpināja, — varbūt viņam pašam ir sava griba un savas vēlēšanās. To jūs neesat ņēmis vērā. Jūs nedo­dat viņam iespēju. Jums pat prātā nav ienācis, ka viņš varbūt izšķirtos par Kaliforniju. Jūs domājat tikai par sevi un izturaties tā, it kā runa būtu par kartupeļu mai- šeli vai siena ķīpu.

Tas bija jauns viedoklis, un Millers izskatījās gaužām apjucis, kamēr klusībā to apsvēra. Medža izmantoja viņa apjukumu.

— Ja jūs viņu patiesi mīlat, tad varētu justies laimīgs tikai tad, kad viņš būtu laimīgs, — viņa nelikās mierā.

Skifs Millers vēl joprojām savā prātā pārdomāja dzir­dēto, un Medža uzmeta triumfējošu skatu vīram, kura acīs izlasīja sirsnīgu atzinību.

— Kas jums īsti ir prātā? — klondaikietis pēkšņi iejautājās.

— Ko jūs ar to gribat teikt? — Medža apmulsusi at­jautāja.

— Vai jums liekas, ka viņš labprātāk paliktu Kalifor- nijā?

Viņa palocīja galvu.

— Esmu pārliecināta.

Skifs Millers atkal sāka prātot — šoreiz balsī, šad tad uzmezdams mirkli dzīvniekam, par kura likteni viņi lēma.

— Viņš bija labs strādnieks. Viņš manā labā ir strā­dājis ļoti daudz. Nekad nav mēģinājis izvairīties no darba un lieliski prata noturēt kopā nesaradušu aiz­jūgu. Viņam ir gudra galva. Tik vien trūkst kā valodas. Brūnis saprot visu, ko viņam saka. Paskatieties uz viņu! Arī tagad viņš zina, ka mēs runājam par viņu.

Suns, galvu uz ķepām nolicis, gulēja Skifam Milleram pie kājām un, ausis saslējis, modrām acīm sekoja kat­ram vārdam, ko izteica kāds no runātājiem.

— Viņš vēl var krietni pastrādāt. Derēs darbam vēl dažu labu gadu. Un es viņu milu, trakoti mīlu, sasodits!

Vēl pāris reižu Skifs Millers gribēja kaut ko sacīt, jau pavēra muti, bet atkal apklusa. Beidzot tomēr ierunā­jās:

— Es jums teikšu, ko esmu nodomājis darīt. Jūsu vār­dos, kundze, ir sava daļa taisnības. Suns ir smagi strādājis un varbūt pelnījis vieglāku, mierīgāku dzīvi, un viņam ir tiesības pašam izvēlēties. Lai notiktu kas nolik­dams, es visu atstāšu viņa ziņā. Kā viņš teiks, tā būs. Jūs palieciet tepat un sēdiet, kā sēdējuši! Es atvadīšos un neuzkrītoši aiziešu. Ja viņš gribēs, lai paliek. Ja gribēs skriet man līdzi, lai skrien. Es nesaukšu viņu līdzi, jūs nesauciet viņu atpakaļ.

Tad viņš pēkšņi uzmeta aizdomīgu skatienu Mcdžai un piebilda:

_— Bet jāspēlē godīgi! Jūs nedrīkstat vilināt suni, tikko būšu pagriezis muguru!

— Mēs būsim godīgi, — Medža iesāka, bet Millers pusvārdā partrauca viņas apgalvojumu.

— Es pazīstu sieviešu niķus, — viņš sacīja, — viņām ir mīksta sirds. Un, tiklīdz kaut kas aizkustina sirdi, vi­ņas spēj samainīt kārtis, nebīstas ne no kādas viltības un melo kā pats nelabais… lūdzu piedošanu, kundze. Es runāju par sievietēm vispār.

— Nezinu, kā lai jums pateicos, — Medža atteica trī­cošā balsī.

— Nesaprotu, par ko gan jums būtu man jāpateicas,— viņš sacīja. — Brūnis jau vēl nav izšķīries. Ja nu jums nebūtu nekas pretī, es lēnām sākšu kustēt, ko? Tas būs pavisam godīgi, jo pēc simt soļiem es vairs nebūšu sa­redzams.

Medža piekrita, piebilzdama:

— Es jums ar goda vārdu apsolos, ka mēs nedarīsim itin nekā, lai viņu ietekmētu.

— Labi, tad varu iet, — Skifs Millers sacīja tādā tonī, kā cilvēki parasti mēdz atvadīties.

Izdzirdis pārmaiņu viņa balsī, Vilks spēji pacēla galvu un vēl spējāk pietraucās kājās, kad redzēja, ka klondai- kietis paspiež Medžai roku. Suns pacēlās pakaļkājās, at­spiedās ar priekšķepām pret Medžas gurnu un nolaizīja Milleram roku. Kad tas atsveicinājās no Irvina, Vilks vēl­reiz izdarīja to pašu, pieslējās pie Volta un laizīja abiem vīriem rokas.

— Sitais nāciens nebija nekāda izprieca, — Millers vēl noteica, tad pagriezās un lēnām devās pa taku projām.

Vilks vēroja, līdz Millers bija aizgājis soļus divdesmit; suns izskatījās sasprindzis un gaidpilns, it kā cerētu, ka gājējs apgriezīsies un nāks atpakaļ. Tad, īsi, klusi iesmilkstējies, Vilks aizskrēja viņam pakaļ, saudzīgi sa­tvēra zobos viņa roku un maigi centās piespiest viņu ap­stāties.

Kad tas neizdevās, Vilks lēkšiem atskrēja atpakaļ pie Volta Irvina un, saķēris zobos viņa svārku piedurkni, veltīgi mēģināja viņu piedabūt, lai iet pakaļ aizgājējam.

Vilks kļuva aizvien nemierīgāks. Viņš gribēja būt gan te, gan tur. Gribēja būt divās vietās uzreiz — gan pie veca saimnieka, gan pie jaunā, bet atstatums starp abiem vērtās aizvien lielāks. īsiem, nervoziem lēcieniem viņš uztraukts lēkāja uz priekšu un atpakaļ, skrēja no viena pie otra sāpīgā neziņā, pats neizprazdams, ko grib, ilgo­damies ir pēc viena, ir pēc otra, un, nespēdams izšķirties, ik pa brīdim žēli iesmilkstējās, līdz beidzot saka elsot.