D. F. Kūpers: PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Tomēr viens no skatītāju bara piesaistīja uzmanību ar savu izturēšanos un izskatu.

Viņa augums bija ārkārtīgi nesamērīgs, lai gan to ne­varēja saukt par kroplu. Kājās stāvot, viņš slējās pāri visiem, bet sēžot viņa augums it kā saruka — un viņš nelikās garāks par citiem. Viņa lielā galva balstījās uz šauriem pleciem; rokas bija ļoti garas un neveikli noka­rājās, turpretim delnas mazas un smalkas. Ārkārtīgi garās "kājas un gurni bija tievi, gandrīz izdiluši, ceļi bija neti­cami resni un būtu atbaidoši, ja iespaidu neizlīdzinātu milzīgās pēdas, uz kurām kā uz pamatakmeņiem balstījās šis nemākulīgi celtais, nesamērīgais cilvēka stāvs. .

Nepiemērotais, pat ērmotais apģērbs vēl izcēla šā sa­vādā cilvēka neveiklo izskatu: debeszili svārki ar īsām un platām stērbelēm un zemu pelerīnveida apkakli atse­dza tievu, garu kaklu un atklāja apsmieklam viņa tievās, garās kājas, tērptas cieši piegulošās, dzeltenās nankina biksēs, kas pie ceļiem bija sastiprinātas ar kuplā mezglā sasietām, baltām, ļoti netīrām lentēm. Apģērbu papildi­nāja pelēkas zeķes un kurpes; pie vienas kurpes bija pie­stiprināts sudraba piesis. Nosmulētā zīda veste, šūta no. reljefi austas drānas, bija bagātīgi izgreznota ar apsūbē­juša sudraba mežģīnēm. No milzīgās vestes kabatas rēgo­jās noslēpumains instruments. Augsta, trīsstūraina cepure, kādu pēdējos trīsdesmit gados parasti valkāja garīdznieki, vainagoja visu pārējo un piešķīra cienīgu izskatu viņa labsirdīgajai, mazliet, izklaidīgajai sejai.

Kamēr vienkāršo kareivju bars turējās atstatu no ceļo­tāju grupas, minētais savādnieks iesoļoja kalpotāju vidū, kuri turēja zirgus, un bez kautrēšanās izteica savas pie­zīmes par tiem, dažus cildinādams, bet citus nopeldams.

— Lūk, šis kumeļš gan nebūs tepat audzēts, draugs, tas būs izrakstīts no ārzemēm, varbūt pat no saliņas, kas atro­das aiz zilās jūras. — Viņa balss skanēja apbrīnojami maigi un melodiski.

— Par to es varu runāt bez lielības, esmu bijis abās ostās — gan tajā, kas atrodas Temzas grīvā un saucas ve­cās Anglijas galvaspilsētas vārdā, gan arī tajā, kas saucas Ņūheivena — Jaunā osta. Esmu redzējis, kā šos dzīvnie­kus sadzina brigantīnās un barkās, gluži kā Noasa šķirstā un sūtīja uz Jamaiku, kur. tos pārdeva vai apmainīja. Bet vēl nekad es neesmu redzējis zirgu, kas tā līdzinātos svē-_ tajos rakstos aprakstītajam kaujas kumeļam: «Viņš cērt savas kājas ielejas zemē un priecājas par savu spēku, viņš aulekšo karavīriem pretī. Dzirdot tauru skaņas, viņš kliedz: — Ha! Ha! — un jauš kauju no tālienes, viņš dzird pērkonam līdzīgās karavadoņu balsis un kaujas kliedzie­nus.» Liekas, ka izraēliešu zirgu suga saglabājusies līdz mūsu dienām. Vai nav tiesa, draugs?

Nesaņēmis atbildi uz saviem vājdiem, savādnieks pa­griezās pret nekustīgo stāvu, kuru bija uzrunājis, un ierau­dzīja jaunu apbrīnošanas objektu, jo viņa priekšā stalti, kā sastindzis stāvēja indiānis skrējējs, kas vakar vakarā bija atnesis nometnē uztraucošo vēsti.

Lai gan indiānis stāvēja pilnīgi nekustīgi un, kā likās, nepievērsa ne mazākās uzmanības drūzmai un uztrauku­mam, kas valdīja apkārt, tomēr viņa mieram cauri vīdēja 'drūms naids. Indiānis bija apbruņots ar savas cilts toma­hauku un dunci, bet pēc kareivja gluži neizskatījās. Kara- krāsa bija izplūdusi viņa mežonīgajā sejā, un tas padarīja tumšos sejas pantus vēl naidīgākus un atbaidošākus. Ari viņa kvēlojošās acis mirdzēja kā ugunīgas zvaigznes cauri mākoņiem. Uz brīdi viņa ciešais, bet piesardzīgais ska­tiens sastapās ar otra pārsteigto skatienu, bet tad novēr­sās un it kā ieurbās tālos apvāršņos.

Kalpu bars sakustējās, atskanēja klusas, maigas balsis. Kaujas zirga apbrīnotājs steidzīgi atkāpās pie- savas vājās, mazās ķēvītes, kuras aste bija sasieta mezglā un kura tur­pat tuvumā mierīgi krimta nometnes ap vītušo zāli; atspie­dies ar elkoni uz vilnas segas, kas aizstāja seglus, viņš sāka novērot aizjājējus. Pa to laiku no otras puses pie ķēvītes piegāja kumeliņš un sāka ieturēt rīta maltīti.

Jauns cilvēks karafe virsnieka tērpā pavadīja līdz zir­giem divas jaunas meitenes, kas,~ spriežot pēc apģērba, bija nodomājušas doties grūtajā ceļojumā Cauri mežiem. Pēkšņi rīta vējš pacēla zaļo plīvuru, kas zemu nokarājās no jaunākās meitenes cepures, un atsedza žilbinoši bal|u seju, zeltainus matus un mirdzošas, zilas acis. Viņa nesa­mulsa, kad zaļais plīvurs novējoja gaisā, un apveltīja pa­kalpīgo jaunekli ar smaidu.

Tikpat uzmanīgi jaunais virsnieks palīdzēja arī otrai jaunavai, kas rūpīgi slēpa seju no apkārtējo kareivju skatieniem. Likās, ka četru vai piecu gadu starpība bija mācījusi viņu izturēties piesardzīgāk. Viņas stāvs bija tik­pat daiļi veidots un jātnieces tērpā nezaudēja nekā no savas grācijas, bet bija pilnīgāks un vairāk nobriedis nekā māsai.

Tiklīdz meitenes bija nosēdinātas seglos, arī virsnieks veikli uzlēca zirgā, un visi trīs palocījās Vebam, kas bija iznācis uz mājas sliekšņa izvadīt ceļotājus. Pagriezuši zir­gus, viņi, kalpu pavadīti, sīkos rikšos devās uz nometnes ziemeļu vārtiem. Kamēr viņi nojāja šo mazo atstatumu, neviens nerunāja ne vārda, bet piepeši jaunākā meitene klusu iekliedzās. Gluži negaidot viņai garām paslīdēja in­diānis skrējējs un devās projām pa lielo kara ceļu. Lai gan indiāņa pēkšņā un savādā parādīšanās otrai meitenei nelika iekliegties, taču uztraukumā viņa palaida vaļā plī­vura galu — un varēja redzēt, ka, vērojot indiāņa lun­kano gaitu, viņas tumšajās acīs iespulgojās līdzjūtība, iz­brīns un reizē arī šausmas. Vecākās meitenes mati bija spīdoši melni kā kraukļa spalvas. Sejas krāsa tomēr ne­bija tumša, bet veselīgi sārta, taču bez mazākā raupjuma. Sejas panti viņai bija pareizi, cēluma apgaroti un brīnum- daiļi. Viņa pasmaidīja par savu uztraukumu, un starp lūpām pazibēja zobi, kuru baltums pārspēja vislabāko ziloņkaulu. Sakārtojusi plīvuru, viņa nolieca galvu un jāja klusēdama, it kā domas lidotu kaut kur tālu projām,

Jaunākā no meitenēm jau bija attapusies no izbīļa un, smiedamās par savu vājumu, rotaļīgi uzrunāja jauno virs­nieku, kas jāja viņai blakus:

— Vai šādu spoku mežos ir daudz, Heivard? Ja tā, tad mums ar Koru būs jāsaņem visa drosme, pirms mēs sasto­pamies ar briesmīgo Monkalmu.

— Sis indiānis ir mūsu armijas «skrējējs», un, pēc viņa cilts izpratnes, viņš ir varonis, — uzrunātais ātbildēja. — Viņš brīvprātīgi pieteicās aizvest mūs līdz ezeram pa maz pazīstamu taku. Tā mēs nokļūsim pie mērķa ātrāk,par karaspēkā nodaļu.

— Viņš man nepatīk. — Jaunā meitene nodrebēja, da­ļēji izliekoties, bet vairāk īstās šausmās. — Vai jūs viņu labi pazīstat, Danken, — citādi taču jūs neuzticētos viņa vadībai?

— Jā, es viņu pazīstu, — jaunais cilvēks pārliecinātā balsī teica, — pretējā gadījumā jau es uz viņu nepaļautos un vēl tādā brīdī. Runā, ka viņš esot kanādietis, un tomēr viņš kalpojis mūsu draugiem mohaukiem, kas, kā jūs zi­nāt, ir viena no sešām sabiedrotajām ciltīm [1] . Esmu dzirdē­jis, ka viņu pie mums atveduši savādi apstākļi, kas saistīti ar jūsu tēvu. Liekas, ģenerālis izturējies nežēlīgi pret šo indiāni. Bet es esmu šo niecīgo gadījumu aizmirsis; pie­tiek, ka tagad viņš ir mūsu draugs.

— Ja viņš ir bijis mana tēva ienaidnieks, tad man viņš patīk vēl mazāk! — Meitene tagad "bija uztraukusies no tiesas. — Lūdzu, vai jūs neparunātu ar viņu, major Hei­vard, es gribu dzirdēt viņa balsi! Tas gan liekas muļķīgi, bet es arvien spriežu par cilvēku pēc viņa balss.