Jānis Mauliņš - Vilkaču sila līdumnieks

Jānis Mauliņš

Vilkaču sila līdumnieks

Vēsturisks romāns

Ievadījums

šis vēstījums skar vairāk nekā gadsimtu garu laiku Vidzemes zemnieku dzīvē 16. un 17. gadsimtā, kad latviešu bajāri un leimaņi, kara posta un daudzo ienaidnieku tirdīti, zaudēja mantotās privilēģijas un zemes turētāju tiesības Vidzemē.

Diezgan daudzi seno latviešu kungu, novadu valdītāju un lielo zemju īpašnieku pēcnācēji savu izcilo stāvokli saglabāja vēl trīs gadsimtus pēc vācu krustnešu atnākuma, tas ir, līdz 16. gad­simta vidum. Vāci šīs tiesības deldēja pakāpeniski un uzmanīgi, lai nesaceltu ļaužu nemierus.

Daudzi bajārdēli un pat veselas Tālavas un Jersikas lielļaužu ģimenes 13., 14. un 15. gadsimtā, protestējot pret vācu klātbūtni, devās trimdā uz Pleskavu, Novgorodu un Vitebsku.

Šī trimda sevišķi liela bija Pleskavā, kur vikingu tiesiskajam izcilus stāvoklim pielīdzinātie Tālavas un Jersikas bajāri sastādīja dažubrīd pat ceturto daļu no privileģētajiem pilsētas iedzīvotajiem, tāpēc vāci juta nepārtrauktas un pamatotas bažas no Krievzemes puses un centās ar latviešu bajāriem nenīsties.

Tomēr Krievzemes trimdiniekiem neizdevās sakūdīt pret vāciešiem ne pleskaviešus, ne novgorodiešus, jo Krievzemei no austrumiem mācās virsū tatāru-mongoļu ordas, kas beigu beigās pakļāva visas plašās Kijevas un Maskavas zemes divi simti gadus ilgam terora un verdzības jūgam.

Tolaik miera dzīvi Vidzemē pārtrauca vienīgi pašu Livoni­jas vācu pārvaldīto mazvalstiņu savstarpējās ķildas, bet citādi, ja var ticēt hronistam Rusovam, gan vāci, gan latvieši še dzīvoja "kā Dieva ausī", dzīvoja tik rimti, ka bija zaudējuši spēju pretoties ie­naidniekam, kad tas 16. gadsimta vidū ar lielu karapulku iebruka Livonijā, tas ir, Latgalē, Vidzemē un Igaunijā.

Iebrucējs bija asiņainais Krievzemes apvienotājs — cars Jānis Briesmīgais, kas savam karaspēkam piepulcēja varenību zaudējušo tatāru pulkus. Tie bija ļaudis, kas neprata strādāt, jo no mazotnes apguva laupīšanas, postīšanas un nogalināšanas gudrības.

Līdzi karaspēkam ieklīda vilki, kas ēda nogalināto ļaužu līķus un kļuva par cilvēkēdājiem. Tāpat līdzi iebrucēju ordām tika ievazātas slimības.

16. gadsimta otrā pusē Livonija bija nepārtrauktu karu, siro­jumu un nedrošības apsēsta. Vēlāk karā iesaistījās Polija, pēc tam arī Zviedrija. Ar pārtraukumiem kari turpinājās līdz 1629. gadam, kad starp Poliju un Zviedriju, kas bija sākušas cīņu dēļ Vidzemes, tika noslēgts miers.

Pēc miera līguma Vidzemes rietumu daļa, ko tagad sauc par Vidzemi, palika Zviedrijai; Vidzemes austrumu daļa, ko tagad sauc par Latgali, pārgāja Polijas valdījumā. To nosauca (rakstītāju kļūdu dēļ) par Inflantiju.

Vidzemē zviedru laiki, kuri ļaužu atmiņās palika kā labie zviedru laiki, pastāvēja vairāk nekā 70 gadus.

17. gadsimtā pēc Zviedrijas karaļa pavēles Vidzemē tika no­dibinātas skolas zemnieku bērniem, tāpēc gadsimta beigās starp zemniekiem bija vairāk lasītpratēju nekā nepratēju.

Šajā pat laikā, tas ir, 17. gadsimta vidū Kurzemes hercogs Jē­kabs dzīrās iegūt kolonijas gan Āfrikā — Gambiju, gan pie Ameri­kas krastiem — Tobago salu.

Var teikt, ka 17. gadsimts bija savdabīgs Latvijas atmodas un tautas pašapzināšanās laiks, ko veicināja gan veco ļaužu atmiņas par bijušo neatkarību, gan iepazīšanās ar Livonijas Indriķa hroniku, kas drīz tika aizliegta kā uz dumpi rosinoša grāmata.

16. gadsimtā notikušie zemnieku dumpji, kas būtībā bija pašdarbīga poļu siriķu padzīšana no veseliem novadiem Ces­vainē, Viļakā un citur, pārņemot pārvaldīšanu savās rokās, ne­bija Livonijas Indriķa seno vēstures stāstu izprovocēti, bet gan sentēvu atmiņu ietekmēti un vācu kungu gļēvulīgās bēgšanas sekas.

Karakalpu laupīšanai un sirotāju vardarbībai pienācās stā­ties pretī muižkungiem, bet viņi bija palaidušies dīkā dzīvē, pieņēmuši sliņķu tikumus.

Atsevišķu cilvēku pūles pievērst cilvēku prātus ideāliem, kārtīgam darbam un tālākiem mērķiem bija vērojamas gan starp latviešiem, gan vāciešiem, bet tādu "tikušo" centība ne vienmēr tika izprasta un novērtēta.

To, ka latviešu garīgais mugurkauls saglabājies stingrs cauri gadsimtu dzirnavām, vislabāk liecina mūsu tautasdziesmas un sakāmvārdi.

Tikuma vai, kā toreiz teica, goda glabātājas tāpat kā tautas dziesmu teicējas lielāko tiesu bija sievietes.

Tāda šajā vēstījumā ir arī latviešu lielļaužu celma pēdējā at­vase Zane, kas nonāk kalpones stāvoklī, bet nezaudē ticību savas cilts zara uzplaukumam nākotnē. Neremdināmā ticība, kas meitai šķiet vienaldzīga un apnikusi, pat kaitinoša, bet mazdēlam Tenim nedaudz smieklīga un aplama, beigu beigās paceļ jauno cilts zaru raženam un centīgam darbam, ļauj atjaunot seno godību citos ap­stākļos un citā laikā, izbaudīt gan saldmi, gan rūgtumu, kas nāk līdzi goda gājumam.

Dzīve nekad nevar būt pilnīga, un bēdas biežāk atnes savējie, nevis svešie.

Vēstījuma gaitā lasītājs uzzinās, kā veidojas cilvēks, kurš kļūst par Vilkaču sila līdumnieku, un kā vilkači atrod ceļu pie cilvēkiem.

Tā nu bija noticies, ka tieši kādreizējās lepnās lielļaužu pēcnācējas, tagadējās Ķeveru kalpa sievas, bijušās vaļi- nieces Gaiķu Līzes bandubērns Tenis dabūja daiļo un čaklo Ķeveru saimnieka Bērtuļa meitu Sauci par sievu. Drīz abi ar Laimesmātes ziņu kļuva par Vilkaču sila pirmajiem līdumniekiem, lai vēlāk taptu par jaunu lielmāju saimniekiem aiz Melnās sērgas laukiem un jaunas lielas cilts sācējiem.

Teņa vecmāmiņa — seno latviešu Ausalu un vēlāko novada leimaņu meita Zane, kas labi zināja pērno laiku teikas, kopā ar meitu Līzi bija pārcietušas daudzas mellas dienas, jo viņu mūža gājumi iekrita sešpadsmitā gadsimta Livonijas kara, melnās sēr­gas un bada vasaru laikā.

No karakalpu nešķīstībām cilvēki glābās mežos un nomaļos stūros aiz dzelkšņu gravām un akačiem. No bada glāba arīdzan purvi un ozolu meži, bet no melnās sērgas nepasargāja nekas.

Vectēvi un citi saimes ļauži un neļauži bija zobena vai sērgas pievarēti.

Vecāmāte Zane, kas bija dzimusi pirms visiem kariem, iznesa cauri nelaimju dzīvei savu vienīgo pie dzīvības palikušo pastarīti Teņa māti Līzi, par ko nebeidza atgādāt meitai un mazdēlam Te­nim.

Tenis ziemas vakaros pirms aizmigšanas, īpaši tādās reizēs, kad vēders bija tukšs, lūdza vecomāti:

— Pasaki vēl par veciem laikiem un mūsu kungiem.

Zane stāstīja mazdēlam jau citdien dzirdētu teiku par sava vectēva vectēvu, kas nācis no zemgaļu zemes, kur piedzimis kā zemgaļu lielkunga dēls, par vecāsmātes vectēva vectēvu, kam

piederējis latgaļu novads šimpus Daugavas. Tas stiepies krietna dienas gājuma platumā. Novada turētāju saukuši par vecāko jeb valdaju un viņam piederējušas trīs pilis augstos kalnos ar divu stāvu istabām, kambariem un glāžu logiem, apjoztas ar resnu mie­tu sētu un dzelzī kaltiem vārtiem.

Stāstot savas teikas un pasakas, vecāsmātes balss tapa sve­šāda, kā egļu šalka augstā kalnā, vaigos atspīda jaunības laiku prieks un bramanīgā stāja:

Sajāja brammaņi augstajā kalnā, Sakāra zobiņus lielkoka zaros, Sēdās pie galda likteni zīlēt: Vai būs šāgada satekli saukt.

— Kas tā tāda satekle? — Tenis taujāja.