Jānis Mauliņš - Vilkaču sila līdumnieks

— Celies, velniņ, ņemu tevi par sievu! — sauca lācis. — Tad pērkons tev pa dibinu nespers.

Būdeļi smējās locīdamies. Pēc sena ticējuma tas, kurš būdeļu vakarā ierunājās par derībām, visus būdeļus aicināja uz kāzām.

— Lācis ir Gaiķu Gatis! — sauca puiši. — Turiet pie vārda! Lai derās Ūsiņa dienā, tad zirgi nesprāgs.

Atkal istabu pāršalca smieklu brāzma.

Pa tam Gaiķu saimniece Sūre kopā ar saimniekpapu Bērtuli bija izvilkuši no oglēm dzelzs plāti ar puscūķi un nolikuši uz gludā plienakmens aiz krāsns. Grieza to gabalos un lika uz koka lizītēm.

—- Še, Līze, tev viena lizīte, — kāds lūkoja jokot. Neviens nelikās to dzirdam, novērsās no runātāja. Tā teikt varēja tikai muļķis, kas neprot goda. Lai bija zemei gājuši pāri kari un posti, ļaudis glabāja bāliņa nepazemošanas tikumu.

No aizkrāsnes, uz lāvām tupēdami, bērni vēroja budēļus pla­tām acīm. Divas lielākas meitenes no Pērļupes laukiem palīdzēja saimniecei, nesdamas apkārt māla bļodas ar vārītiem zirņiem. Pie katra apstājās, lai tas pagrābtu pa saujai, un novēlēja:

Apaļīgi kumeliņi, Mīksti, silti cālēniņi.

Gaiķu Gatis, kas uz ēšanas brīdi bija atmetis pār plecu lāča purnu, papildināja:

Melni auni —jēruliņi, Sirmi taksi — kucēniņi.

Līze viņam brīdinoši pakratīja pirkstu.

— Būdeļtēvs, poļu pans, tevi par to var nopērt, — viņa brī­dināja. — Es piepalīdzēšu!

— Lai per! — Gatis bezbēdīgi atmeta ar roku.

Pēc cienasta saimniece, citiem piepalīdzot, piesēja puišiem mugurgalā astes — kuplas pirtsslotas, meitām ap galvu apsēja baltus linautus.

Tad visi sastājās aplī, veidodami kazu dārzu. Vidū bija jāstāv kazām-meitām, ārpusē — puišiem-vilkiem.

Gatis paguva iečukstēt Līzei:

— Tu būsi mana kaza, nebēdz no manis.

Līze klusēdama pamāja ar galvu piekrišanas zīmi. Sievas pamanīja viņu sarunu un tūlīt sauca:

— Nečaukst pa kaktiem! Līze, vidū ar visiem ragiem. Tu vilku nobadīsi kā kucēnu.

— No vilka bēgdama, nekrīti uz lāci! — sauca puiši. — Viens te tāds puslācis staigā.

Līzi un vēl divas meitas iebīdīja dārziņā. Viņa jutās laimīga un iztrūcināta. Manīja puišu vēlīgās acis, sievu kluso greizsirdību un prieku. Viņa uzspieda stingrāk uz pieres savu ragaino vaina­dziņu, palūkojās uz savām baltām zeķēm un goda kārtas rak­stiem, un sirdi caurskrēja saldas baiļu trīsas.

Skic, kaziņa, lapiņās, Ne es tevim lapu liedzu, Tik tu pati piesargiesi No tā meža junkuriņa.

Vilki skraidīja apkārt dārziņam un taujāja pēc saviem vār­tiem uz vilku vārda. Beidzot vārti atvērās. Gatis metās pie savas kaziņas turpat vai nogrūzdams zemē citu kazu. Līze tādu lēcienu bija gaidījusi, izspruka ārā. Vilks palika ieslēgts dārziņā. Līze, slēpdamās aiz krāsns stūra, līksmi lūrēja uz Gati. Pēkšņi vilks ar varenu lēcienu, bezmaz pret griestu baļķi atsizdamies, izkļuva no sprosta un bija viņai klāt. Saķēra ap vidu un piespieda lūpas pie vaiga. Salds drebulis pārskrēja augumu. Patiesi likās, ka īsts vilks tūlīt sāks viņu ēst. Jaunuve aiz satraukuma tikko spēja noturēties kājās.

Rotaļnieku dārziņš turpināja griezties, dziedātāji, uz viņiem raudzīdamies, jautri dziedāja:

Vilciņš kazu saplosīja, Vilciņš kazu saplosīja Smalkā kārklu krūmiņā…

Līzei likās, ka Gatis patiešām saudzīgi un mīļi saplosa viņas sirdi. Viņi kopā iestājās aplī un dziedāja dziesmiņu citai kazai un citam vilkam.

Mālavēru puikas, aizkrāsnē uz lāvas sēdēdami, sarunājās. Mazais teica lielākajam:

— Nesaplosīja gan. Kaza palika dzīva.

—Pagalam, pagalam smukā kaza,—lielākais kaitinājās.— Viņš aizvilks sev līdzi uz mežu. Tu redzēsi. Gatis ir vilks, Dieva suns.

Pēc rotaļas saimniece atnesa grozu ar gariņu maizi, kas trīs naktis bija stāvējusi veļu mielastam. No zemākā groza gariņi bija mielojušies, bet augstāko atstājuši šīszemes iemītniekiem, iedo­dami līdzi savu svētību.

Sakaltusi doma smaržoja pēc paegļu dūmiem un rudziem.

Pēc veļu maizes nobaudīšanas vajadzēja sēsties pie saimes galda, kas pa deju un rotaļu laiku bija izņemts no plāna vidus un nostatīts sienmalē. Nu sastatīja āžus un uzlika tiem virsū plāti, kas bija darināta no ēvelētiem dēļiem.

Pie cūkas šņukura galdā parādījās miežu ķūķis ar kāpostiem un alu. Visa istaba aizsmaržoja pēc ceptiem āboliem. Gata māsa sūrābolus bija sabērusi krāsnī, ko bērniem mieloties.

Līze sēdēja blakus Gatim. Sirds viņai šūpojās kā laiva ezerā. Viegli, viegli līgodamās. Dzīve uzmirdzēja agrāk neapjaustā spē­kā un skaistumā. Būt par Gata sievu, par Gaiķu sētas saimnieci bija tik vilinoši, ka viņa aizmirsa visu: gan savas cilts dižumu, gan pašreizējo vaļenieces stāvokli. Viņai piederēs šis staltais bez- bēdnieks un gudrenieks, lielais lācīgais strādātājs.

— Kas rotās galda spēles? — jautāja saimniece.

Piecēlās vecāka sieva no Dziļavota un noskaitīja divdomīgu sakāmo. Krišs pastāstīja bezkaunīgu sagadījumu no precētu ļau­žu dzīves, ka meitām ausis vien nosvila.

Tad piecēlās Gatis un pavēstīja:

— Es teikšu sprediķi kā pastars saka.

Līze atskatījās uz māti. Diez, ko viņas māmuļa par Gata blē­ņām teiks. Bet Zane neko nebēdāja, grauza tik tālāk cūkas šņu­kuri.

— Es nesīšu jums, mīļā draudze, postu un bēdas, jūs mīlē­dams, jo mūsu Dievs, tas kungs, ir bargs Dievs. Daudz bargāks par jūsu Pērkonu. Viņš visus mīļākos pārmāca, sūta karus, sērgas, postu un nāvi. Ja jūs esat palikuši dzīvi, jūs neesat vācu Dieva mīlestības cienīgi. Es teikšu jums no Akaču Paula svētās grāmatas tos vārdus, ko viņš saka tesaloniķeriem, kad tie nezināja, pa kuru ceļu iet, kuru salmu klēpi celt, uz kura celma apsēsties, no kuras krūzes nodzerties…

Pēkšņi Gata penterējumu pārtrauca kādas sievas skadrā balss:

Apklustat, gudri ļaudis, Dievs ienāca istabā} Dievs ienāca istabā, Sēdās galda galiņā.

Gatis kļuva nopietns.

— Es negribu ļaunu, bargu un atriebīgu dievu, — viņš sacīja.

— Gati, vai par to šovakar jārunā, — Līze teica, paņēmusi viņu aiz rokas. — Man bija tik labi. Nebaidi mani.

— Velns aiz mēles raustīja, — Gatis atzinās. — Vai būsi mana?

— Man bail par tevi. Tevi nes savāds melns vējš.

Viņai patiešām kļuva baisi. Mācītājs runāja tik mīlīgi un lēni. Kāpēc apsmiet viņa sprediķi? Visus sauca par saviem bēr­niem. Runāja latīniski un vāciski. Ķesteris labi pārcēla latviskā mēlē.

— Viņi atnāca mūsu zemē kā laupītāji, — Gatis sacīja un sa­koda zobus.

Gata tēva brālis bija kritis Cesvaines dumpī. To viņš nespēja aizmirst.

Poļiem, krieviem, vāciem un zviedriem bija viens un tas pats dievs. Visi šī dieva kalpi taisni tādēļ tik vienprātīgi nostājās par netaisnību, pret latviešu tiesībām.

Līze redzēja Gata drūmumu. Saprata.

— Gatiņ, — viņa teica. — Pretosimies rāmā garā. Izauklēšu tev desmit dēlu. Viņi nesīs tālāk mūsu spēku un taisnību, turēs stipru prātu un piepildīs zemi.

Gatis piecēlās kājās un, pēc labiešu paražas salicis rokas uz krūtīm, dziļi paklanījās Līzes priekšā.

Pie galda sēdošie apklusa. Klusumā atskanēja Gaiķu Gata satrauktā balss:

— Līze patiesi ir īsta lielļaužu meita, — viņš sacīja un vēlreiz dziļi paklanījās.

— Mēs visi esam labiešu bērni, vien nezin, kurā augumā, — aizrādīja Gaiķu Sūre — Gata māte.