Jānis Mauliņš - Vilkaču sila līdumnieks

Gan Zanei, gan viņas meitai te patika, bet liktenis vēlreiz pret viņām sazvērējās.

Kādu dienu no tāliem ciemiem Kurzemes pusē atgriezās Sprukstu saimnieku dēls Ludis, kuru bija domājuši karos nokau­tu. Pārnāca ar viņnovadā nolūkotu sievu. Līdzi tuntuļoja mazs puika, un sieva atkal stāvēja gaidībās.

Sprukstiem bija pienākušas prieka dienas, bet Zanei ar Lī­zi— raizes, jo vajadzēja meklēt jaunu mitekli. Saimniece gan viņas projām nedzina, bet Zanei netikās būt citiem par maisekli. Tapt par Sprukstu kalponi viņai nenāca ne prātā, to nepieļāva dzimtas gods.

Pavasari viņa kopā ar Līzīti apstaigāja tuvākos ciemus, aizgāja ij līdz Ausalu pelnu čupiņām. Meklēja padoma.

Ceļā satika muižas puisi. Izstāstīja savu vajadzību.

— No Felsberga daļas prom tu nedrīksti iet, — muižas puisis viņu biedināja. — Tāds tagad likums.

— Ko iesākt? — Zane bēdājās.

— Ej uz Gaiķiem, — viņš pamācīja.

— Ko tur?

— Esot brīvs vaļinieku kambaris.

Zane smagi nopūtās. Ilgi domāja. Kur palikusi viņas Laimīte? Kur Debesu Tēva prāts? Vai lai viņa ietu vaļenieku pirtiņā?

— No muižas daļas ārā nelon iet,— puisis atgādināja.

"Un tas arī vēl," Zane sūri domāja. "Vai vēl zemāk būs jākrīt? Agrāk Leimaņi pakļāvās tikai novada kungam, par vietējiem vāciešiem nelikās zinis. Vai tas viss būtu zudis līdz ar mantas zau­dēšanu?"

— Esmu leimaniete,—-viņa sacīja.

Puisis saminstinājās. Leimaņi, protams, bija brīvļauži, aug­stāki par muižas kalpiem un klaušiniekiem, tāpēc viņš nepratās atbildēt, tikai vēlreiz minēja par Gaiķiem, piebilzdams, ka kam­baris tur esot paliels un vēl gluži labs, saimniece veca labiete un saimnieks rāmas dabas vīrs, kam mežos pussimts bišu koku un palieli tīrumi. Dēli karos paklīduši, bet meitas izprecētas.

Tās pašas dienas pievakarē Zane kopā ar Līzīti aizgāja uz Gaiķiem.

Vecā Gaiķu saimniece patiesi izrādījās goda pratēja. Viņa at­minējās Ausalu leimaņus un palepojās, ka pazinusi gan Zanes tēva brāli, gan māsas.

— Tie visi tikuši ļaudis, — viņa sacīja. — Tādus goda zinā­tājus es ar labu prātu raudzītu. Nāciet, dārgie labieši, pie mums!

Cildinošā runa dziedēja Zanes sirdi. Vaļinieces kārta viņai šķita pieņemamāka saprotošu cilvēku paspārnē. Viņi zinājās seno laiku gājumu, ļaužu dižumu un prata parādīt cieņu. Varbūt viņi godu dos arīdzan jaunajai dzimtai, ko, cerams, atsāks Līze te nākamos laikos, ja Lēmējs lems, iziedama labās tautās.

Apmezdamās Gaiķos, Zane kļuva par Gaiķu Zani. Leimaņu un Ausalu vārdi pazuda. Dažs viņas nodēvēja par vaļiniecēm, bet

Zane savu domu un labietes stāju nemainīja. Viņa bija tā, kas vē­lāk sagrozīja dziesmai vārdus:

Kas gulbīti baltu dara, Ja ne jūras ūdentiņš, Kas balinu godā cēla, Ja ne goda laudaviņa.

Kad Līze paaugās lielāka, viņas abas bieži vakarēja apkārtējo saimnieku istabās, stāstīdamas notikumus un pasakas, dzies­mas dziedādamas. Zane ciema ļaudīm iemācīja bramaņu teikas un sakāmos par lielās dzimtas koka zariem un Augsto kalnu. Savukārt Pērļupītes sievas, kur bija sajaukušies kopā saimnieki ar gājējiem, jo visus māca kara posts, viņām iemācīja gaudu dzies­mas par melno čūsku, bargiem kungiem un bāra bērniem bez saulītes vakarā.

Dziedot bēdīgos vārdus ar sērīgo skanējumu, krūtīs spieda sūrums, bet kad dziesma bija galā, likās, ka tu, cilvēks, savu prātu dzidrā avota ūdenī būtu nomazgājis un nu vari iet tālāk dienas gaitās ar jaunu sparu.

2»

Nedaudzie miera gadi Livonijā gāja ātri. Bērni auga. Ļaudis pamazām atgriezās vecajās mītnēs, cirta jaunas rijas un kambarus, uzplēsa aizaugušos tīrumus.

Tikai Ausalu mājvietā sakuplojušās eglītes neviens neaiz­tika. Zanei un Līzei tādi darbi nebija pa kaulam. Saimes ļaudis izklīduši.

Pienāca Līzei derību vecums, Zanei sejā ievilkās rievas. Vie­nīgi kad saimniekdēls Gaiķu Gatis atnāca pie viņām pasērst, Za­nes vaigs noskaidrojās.

Līze vērtās par raženu meitu — lokana, izdarīga, ar spri­ganām acīm, allaž smaidīga un laipna.

Te viņa nesa no gubeņa govīm miežu salmus, te jau gādāja zirgam sienu no pūnes.

Viņas abas jau otro gadu saimniekoja vienas. Līze iemācījās visus darbus: ecēt, sēt un ar čāci art zemi.

Līze gāja ar lielu siena nastu plecos un smaidīja. Viņa atmi­nējās vasaru, kad Viršu Dravis atnāca talkā pie kaudzes mešanas. Siens smaržoja gluži tāpat kā tagad. Dravis meta viņai uz kau­dzes lielus siena klēpjus ar stiprām paegļa dakšām un katru mīļu brītiņu vēlīgi uzsmaidīja.

Kad kaudze bija pabeigta un gals noklāts ar zariem, Līzei va­jadzēja tikt lejā. Tam derēja krusta koks, ar kuru puisis pasniedzās pretī lejā kāpējai. Uz krusta meita atspiedās ar kājām un laidās slīdēt. Tā puišiem parasti bija pati jautrākā izprieca, jo šļūcot lejup siens vilka meitai kreklu uz augšu, lai kā viņa to turēja ciet, bet puisis apakšā šo skatu vēroja tik ilgi un jautri, cik nu viņam kauns un godaprāts ļāva.

Saimniekdēls Gatis bija atnācis tikai pašā kaudzes gala me­tumā, bet pirmais paķēra krusta koku, kad vajadzēja Līzei palī­dzēt nokāpt.

Viņš neķircinājās un nekavējās ar slidināšanu, šķita tā samul­sis, ka acis nespēja uz augšu pacelt, kad tur paspīda Līzes apaļīgie plikumi.

Kad Līze nostājās uz zemes viņam blakus, piesarkusi kā zemene un klusi pateicās, Gatis saņēmās un pajautāja:

— Nu, kaziņa? Vilku gaidi?

Līze sataisīja izbrīnītu vaigu un jautāja:

— Kur ir vilks?

Viņi abi viens otru labi saprata.

Kad sienu ieveda pūnē un blāķis kļuva krietni augsts, Līze pati palūdza:

— Gatiņ, nocel mani!

Gatis palīdzēja. Viņam bija slaids augums un stipras rokas. Ar tām viņš meitu brīdi ilgāk pieturēja, lai zemē tikšana būtu pavisam.droša.

Līze īsti nesaprata, vai pareizi dara, nepretodamās viņa turē­jumam. Galu galā rīkojās tā, kā patika, jo bija tak liela meita.

Pēc spēka un lēnuma Gatis atgādināja lāci, kas našķējas ap bitēm — piesardzīgs un gauss.

f

Līze reiz iedomājās, ka tādam naktī gulēt blakus būtu droši, ij spradži un odi nekostu.

Zanei bija vērīga acs. Viņa savā prātā atbalstīja meitas ka­vēšanos ar saimniekdēlu. Kā nekā tāds leimaņu atvasei bija pie­dienīgāks par gājēju, lai gan nekāda diža tēva dēls jau nu neskai­tījās.

Zane atminējās, ka uz Līzi acis meta arī viņpurva vācietis. Ne jau muižas kungs, bet viens no tiem, kas te atvesti no Vāczemes, lai apsaimniekotu bez ļaudīm palikušās zemes. Savādi bija skatī­ties, kā šis saksis — Vāczemes kolonists — rūpīgi ara zemi ar čāci un brauca zemnieku ratos, kājas pārkarinādams pāri viršņu malai. Kādu prieku tāds ienācējs svešzemnieks spētu dot viņas lokanajai lielļaužu daiļaviņai? Felsbergs — jā, bet to viņmuižā jau gaidīja Ģertrūde.

Ara darbi beidzās. Līze ienāca istabā.

— Par ko tu tik priecīgi domāji, kumeļam sienu nesdama? — Zane viltīgi taujāja. Līze mīļi pasmaidīja un izvairīgi teica:

— Iedegšu skalu.

— Nē, meitiņ, — atsauca māte. — Lieka rūpe.

Pēc brītiņa viltīgi piebilda:

— Mums tak nav skalu mainītāja.

— Tas tik ātri neuzradīsies, — Līze atsmēja.

Līze zināja, ka māte gaida viņas derības. Zināja, ka izvēle kri­tusi uz Gaiķu Gati. Cik ilgi lai viņas vienas te dzīvotu? Leimaņu dzimtai bija vajadzīgi pagātnes teiku tālāknesēji, stipri goda vīri un stipras sievas — jauna paaudze.