Jānis Zile - Elektroniskas acis

Hronika.

Sorīt pulksten četros uz jahtas «Lēdija Džeina» nošauts pazīstamais komersants un sabiedriskais darbinieks firmas NNO ģenerāldirektors Klods Moro.

Jahta atradusies četras jūdzes uz austrumiem no Aivo indiāņu apmetnes.

Bez Kloda Moro uz klāja bijusi viņa sieva Vitlna Moro un septiņi miesassargi no firmas «Sargeņģelis».

Kā norāda krasta apsardze, citi peldoši satiksmes līdzekli minētajā rajonā nav novēroti. Uzsākta izmeklēšana.

Profesors Erī pielēca kājās. Aizsvieda laikrakstu un izsteidzās no istabas.

Noklaudzēja ārdurvis. Tika iedarbināta mašīna. Pēc brīža tā jau izbrauca no pa¬galma un uzņēma ātrumu.

Pa istabas logu varēja redzēt līkumotu kalnu cehi un cilvēku, kurš nāca uz mājas pusi. Attālums samazinājās. Mašīna un nācējs sastapās. Profesors Erī aši izkāpa un satvēra nācēja roku.

Jau piekto dienu ienaidnieka aviācija bez žēlastības bombardēja pilsētu.

Pār mūsu galvām joņoja lidmašīnas. Krita bumbas: fugasa, šķembu, lodīšu, kasešu, vakuuma, fosfora, napalma un asaru gāzes, — asaru vēl bija par maz.

Mani ievainoja, kad no degošas mājas skrēju uz kādu sagrautu ēku, kuras pa¬grabos vēl varēja iekļūt.

Es sēžu, atspiedies pret sienu. Tā ir patīkami vēsa. . . Visapkārt tumsa, un pamazām sāku aptvert, ka esmu akls. Uzmanīgi pieskaros ar pirkstiem apsējam. Tas ir pretīgi lipīgs, bet acu vietā divi tukši caurumi.

Man ir septiņpadsmit gadu, veca šau¬tene, kuru esmu pazaudējis, un meitene tur tajā namā zem drupām.

— Kā gribas remdēt slāpes un dzīvot.

Krīt bumbas: fugasa, šķembu. . . Viss cilvēka ģēnija radīts, bet es tik tikko protu lasīt. . .

Hronika.

Izmeklēšanā noskaidrots, ka Klods Moro nošauts ar Simensa Tota sistēmas optisko šauteni. Šāvējs atradies krasts apmēram jūdzi attālajā Aivo indiāņu apmetnes ra¬jonā.

Neilgi pirms šis traģēdijas Kloda Moro sieva Vitina palūgusi viru pavadīt viņu uz klāju, kur vēlējusies pavērot saullēktu.

Tā kā rīts Izrādījies dzestrs, viņa atgrie¬zusies kajītē pēc jaciņas. Kad no jauna uznākusi uz klāja, vīrs jau bijis miris.

Eksperti uzskata, ka Moro varējusi no¬nāvēt nomaldījusies lode. Netiek izslēgta arī rūpīgi apsvērtas slepkavības iespēja.

— Kaut kur te viņam jābūt . . . Re, kur gul. . .

— Dzīvs?

— Tā liekas …

— Ei, puis, vai esi dzīvs? Pamostos. Gribu pa paradumam izberzēt

miegu no acīm, bet plaukstas atduras pret apsēju, kas jau grab.

— Paiet vari?

Pieraušos kājās. Tās mazliet dreb, tomēr paklausa.

Pēc vakardienas elles valda klusums. Reizi pa reizei nosprakst pa šāvienam un brūk sakropļotie nami. Smird pēc dūmiem, sadegušas gaļas un gruzdoša auduma.

Ejam ātri. Dažviet kājas atsitas pret ķieģeli un sāpīgi atbalsojas manī.

— Tepat vajadzētu būt.

— Ne velna nevar saprast . . i Viss sa-vandīts.

— Nav jau viņu pilsēta.

Beidzot sākam klaudzināt pie kādām durvīm, ilgi un neatlaidīgi, līdz īgna sie¬vietes balss jautā, kas vajadzīgs.

—; Atnesām ievainoto .. .

— Kur lai mēs viņu liekam?

Tomēr durvis veras. Sejā iesitas sasma¬cis, silts, līdz pēdējai iespējai zāļu un urīna smārda piesūcies gaiss.

Sieviete paņem mani pie rokas. Puiši novēl drīzu izveseļošanos un aiziet.

Hronika.

Firmas NNO ģenerāldirektora atraitne Vitīna Moro saderinājusies ar prolesoru Erī, plaši pazīstamo ķirurgu un elektro¬nisko protēžu speciālistu. Klīst baumas, ka prolesors izstrādājis elektroniskās acis cilvēkam.

Mūsu tehnikas laikmetā ne tas vien ir iespējams. Ir taču elektroniskās ausis. Kādēļ nevarētu būt arī acis?

Tā bija kāda žēlsirdīgo misijas slim¬nīca …

— Te nekas daudz nav ko darīt.. . Tīri nostrādāts . . . Pēc nedēļas, puis, būsi uz pekām.

— Acis?

— Acu nebūs.

— Acu nebūs …

Nopūšos . . . Guļu . . . Klausos mirstošo vaidus … Lādu sevi un visu pasauli. Būs jādzīvo aklam . .. Pat raudāt nebūs iespē¬jams. To arī sauc par dzīvi. .. Paldies!

• • •

Hronika.

Kloda Moro atraitne Vitīna Moro zie¬dojusi prāvu naudas summu izmeklēšanas izdevumu segšanai. Tiek minēts, ka tā varētu tuvoties miljonam. Oliciālās iestā¬des to atsakās nosaukt. Kad par to pajau¬tājām pašai Moro kundzei, viņa neatbil¬dēja būtiski.

— Esmu gatava ziedot jebkuru summu, lai tikai uzzinātu patiesību.

— Vai jums te kāds ir pilnīgi akls? Māsa laikam norāda uz manu gultu.

Dzirdu tuvojamies soļus. Vīrs atsēžas uz manas gultas. Klusējam. Man tāda sajūta, ka viņš mani pēta. Es nervozi sakustos. Sēdētājs ierunājas:

— Vai jums ir vecāki?

— Nav . . .

— Sieva?

— Nav . . .

— Piederīgie?

— Nav . . .

— Iznāk, ka jūs esat pilnīgi viens.

— Tā laikam ir .. .

To, ka man ir meitene zem drupām, neteicu. Runa taču ir par dzīvajiem.

— Jūs bijāt labs šāvējs?

— Domāju gan . . . Man roka nedreb . ..

— Jūs gribat redzēt?

Kāds muļķīgs jautājums! Kurš aklais nesapņo par to.

— Man taču nav palikušas pat pēdas no acīm . . .

— Sīkumi . . . Tas man tieši vajadzīgs . . . Es lieku galdā deviņdesmit procentus, ka jūs redzēsit. Desmit paliks katram gadī¬jumam, tā sakot, manam sirdsmieram, ja kļūdos . . .

Es piekristu pat, ja būtu otrādi. Slīkonis ķeras arī pie salmiņa.

— Noteikumi?

— Jūs man piederēsit visu mūžu . . .

— Vergs?

— Kādēļ uzreiz tā . . . Jūs būsit pirmais cilvēks ar elektroniskām acīm . . .

— Elektroniskām?!

— Klusāk . . . Par to pagaidām skaļi nerunā … Es pienākšu pēc trim dienām. Tikmēr visu labi apdomājiet. . .

Hronika.

Vitīna Moro pasūtījusi pie slavenā tēl¬nieka Fransuā Lapaso savam nelaiķa vīram pieminekli par pasakainu summu.

«Mīļotā cilvēka piemiņai jābūt izci ar zelta veseri.»

Trešajā dienā viņš neatnāca …

Ar ko gan daži cilvēki neuzjautri Meklē piedzīvojumus tur, kur sāpes st"! pat neaizsegušās ar plīvuru.

Viņš neatnāca arī ceturtajā dienā ..

Kur paliek cilvēku solījumi? Vai ļ otram cerēt nav nežēlīgāk nekā iešaut 1 pierē?

Vai es kādam esmu ko lūdzis, diedelē draudējis atņemt ar varu? Nē, tikai mie gulējis šajā nolādētajā gultā.

Lieciet mani mierā. Akls arī ir cilv" Gan pats tikšu uz priekšu, bet, ja apt spēka, paliek vēl. . .

Klau, tā ir viņa balss!

— Pie velna! Sajā ellē pat gliem tiks ātrāk uz priekšu . . . Taisies, puis! nav laika ķēpāties . . . Atceries reiz visām reizēm, ka laiks cilvēkam dots t' vienreiz un tas maksā naudu … Se, bies!

Viņš pat nepajautāja, ko esmu izlē Mums palika brīvas rokas. Toreiz pat neienāca prātā, ka tas atvieglos m šķiršanos. Nekad nevar zināt, kas not rīt . . .

Pirms devos ceļā, gribēju pajautāt, ko man gods būt kopā, bet viņš aizsteid priekšā:

— Profesors Erī. . . Dieva dēļ, vism šinī pilsētā nesauciet mani vārdā. Te v jadzīgs tūkstošiem protēžu . . . Godāji kā gribat. . . Jums taču ir fantāzija?

Fantāzijas man nebija, un es nosauci viņu sava bijušā saimnieka vārdā pa: Frenku, kuram tīrīju zābakus un mašīnu