Jānis Zile - Elektroniskas acis

Kādu vakaru, kad sēžam terasē un dze¬ram tēju, es viņam to pajautāju.

Profesors ilgi klusē, un man sāk likties, ka viņš neatbildēs.

— Paskaties, kādiem smadzeņu centriem iet cauri elektrodi un kuriem tie pievie¬noti . . . Man vajadzēja gadu, lai tu zinātu visu, ko zinu es. Tavās smadzenēs ESM kā magnetofona lentē ierakstīja grāmatu pēc grāmatas.

Es viņu netaktiski pārtraucu:

— To es zinu . .. Neredzu tur nekā ļauna. Tas taču ir lieliski!

— No vienas puses — jā, no ot¬ras — nē . . . Es tev, Bili, varu pavēlēt, un tu dancosi, kā svilpošu… Tu esi daļa no manis. Manā klātbūtnē mēs domājam gandrīz vienādi. Tu uztver manas domas un pieņem tās kā savas. Es, tēlaini izsakoties, varu likt tev zagt un slepkavot. Arī citi to var. Tur jau ir tas āķis.

Vienmēr var atrasties kāds, kas to nekau¬nīgi izmantos. ,

Par elektroniskajām acīm Klods Moro uzzināja nejauši. Bija mazas mājas viesības. Dzēra vīnu, un uz galda dega sveces. Tādās reizēs cilvēkam gribas runāt un viņš pa īstam neaptver teikto.

— Kā jūtaties? — kāds no viesiem uzru¬nāja mājasmāti.

— Paldies, labi… Atcerējās profesoru Erī.

— Tas jau nav nekas, ko viņš izdarīja ar mani. Būtu jūs redzējuši viņa cilvēku ar elektroniskajām acīm . . .

Vitīna aprāvās, • atcerējusies profesora vairākkārtējos lūgumus par to ne ar vienu nerunāt, bet pateikto vairs, nevarēja paņemt atpakaļ.'

- Viņa gan tūlīt cerētās visu samudžināt, bet Vitīnā neviens vairs neklausījās. Visi runāja par elektroniskajām acīm. Ikviens bija kaut ko pa ausu galam dzirdējis un tagad centās paspīdēt. Neiespējamais kļuva iespējams, ja to sasaistīja ar Erī vārdu. ļ

Kad mājasmāte ar viešņām izgāja, saru¬nas uzreiz pieņēma citu nokrāsu.

— Jūs dzirdējāt, — Klods Moro tieši griezās pie klātesošajiem. — Nešaubos, ka elektroniskās acis pastāv. . . Jūs mani sa¬protat — tā ir nauda . . . Vienīgais, kā tikt tai klāt. Erī pilnīgi atkrīt. Tas ir humānists kvadrātā . . . Atliek mana sieva un jūsu iz¬doma. Es gaidu jūsu priekšlikumus . . .

— Man ar tevi jāaprunājas, Vitīn . . .

— Esmu tavā rīcībā, Klod . . .

— Tātad elektroniskās acis ir radītas . . . Viņa ātri apsvēra atbildi. Nebija vērts

noliegt. Ja Klods to apgalvoja, tad viņš jau konkrēti kaut ko zināja.

— Ir radītas . . .

— Tu to puisi atstiepsi šurp . . .

— Nē, Klod . . .

— Vai saproti, ka mēs kļūsim vēl bagā¬tāki. Tu drīkstēsi izvēlēties jebkuru briljantu . . .

— Iztikšu . . .

— Muļķe . . . Naudas nekad nav par daudz! Es jau esmu aprunājies ar speciālis¬tiem . . . Siem cilvēkiem jābūt dzīviem ro¬botiem … Tu zini, kas ir dzīvs robots? Tas, kas klausa un neprotestē … Es pada¬rīšu aklos redzīgus un pielikšu pie mūsu konveijeriem. Darbaspēks gandrīz par brīvu. Lieliski, vai ne . . .

— Tu esi nežēlīgs!

— Mērķis attaisno līdzekli, dārgā . . . Puisi! . . . Vairāk es nekā no tevis neprasu. Ka tu guli viņa gultā, tas mani neinteresē. Es arī reizēm izmantoju svešas . . . Puisi!

Pie šiem vārdiem viņš satvēra sievas plecu.

— Laid!

— Puisi!

— Nekad! Man Erī ir dārgāks par tevi un tavu naudu!

— Mīļā, puisi! … To tev pavēl Klods, tavs vīrs.

— Nē! Un vēlreiz — nē!

— Ak, tu mazo pelēn, vai tad nejūti, ka runcis tev uzlicis ķepu . . . Puisi!

— Nelieti!

— Ha-ha-ha! Tu neesi pirmā, kas man to saka . . . Puisi!

— Kliegšu . . .

— Kliedz! Man nervi ir stipri.

Viņi stāvēja viens otram pretī. Klods smīnēja. Viņš bija pārliecināts, ka panāks savu. Jā, kad tad ir bijis citādi? Viņš taču ir Klods Moro, firmas NNO ģene¬rāldirektors.

Viņš saspieda sievas plecu vēl ciešāk. Vitīna sāpēs iekunkstējās un ar zobiem iecirtās vīra rokā.

— Maita!

Viņš atgrūda sievieti. Tā ar muguru at¬sitās pret krēslu un, uz mirkli zaudējusi sa¬maņu, nokrita ar seju uz grīdas. No pār¬sistās pieres sāka pilēt asinis.

— To es tev nekad nepiedošu .. .

— Kaķa lāsti debesīs nekāpj … To tu, mīļā, ļoti labi zini. . . Se, noslauki seju . . . Es neesmu radis, ka ar mani tā apietas . . . Jaunnedēļ pabraukāsimies gar piekrasti ar «Lēdiju Džeinu». Tur tu nomierināsies un izstāstīsi visu, ko zini. Pēc tam izstrādāsim plānu, kā to puisi bez lieka trokšņa dabūt šurp . . . Tagad, lūdzu, nevienam ne vārda . . . Skaidrs? Līdz jaunnedēļai . . .

— Es aizbraucu, Bili. Man vajadzīgs vēl viens cilvēks. Liekas, ka esmu. ticis uz pēdām.

* *

Palieku viens. Pie klusuma esmu pieradis, tikai biežāk domāju par savu meiteni un lielo pasauli. Man atkal gribas būt tajā.

— Paraugies, Bili, uz mani . . .

— Vitin, kas ar jums?

— Klods . . .

. . . Un indiāņi vairs neauļo zirgos. Mei¬tenes neviens nelaupa . . .

— Man viņš jānogalina!

Es pat nesarāvos. Pats par to domāju neatlaidīgi un ar dusmām.

Mēs sākām apspriest plānu, kā nogalināt Klodu Moro. Mūsu domas sakrita pat sīkumos.

Vitīnas atnesto Simensa Tota šauteni ar optisko tēmēkli mēs izmēģinājām otrā dienā. Es šāvu lieliski.

Atgriezies tukšām rokām, profesors Erī veltīgi meklēja Billu. Mājās viņa nebija. Paņēmis laikrakstu, sāka lasīt un nobālēja. To viņš nebija paredzējis.

— Es atnācu, Elēn . . .

Profesors Elēns Erī paraudzījās un no¬vērsās. Sievietes acis mirdzēja mežonīgā priekā. Nekad viņam nebija ienācis prātā, ka tā var priecāties par nāvi. Tad vajadzēj bezgalīgi nīst.

— Es redzu, tu nepriecājies , . .

Kāds tur varēja būt prieks — dzīvot ar slepkavu zem viena jumta.

— Tu domā, ka esmu slepkava. Nē, Erī, es nenošāvu savu vīru. To paveica Bills. Pietika man ieminēties, un viņš bija stāvā sajūsmā. Klausīja kā suns saimniekam . . . Nē, to es negribēju teikt … Tu jau nezini, kas notika . . . Klods nedrīkstēja dzīvot! Es to izdarīju, lai glābtu tevi un Billu, pa¬sargātu no mokām daudz nelaimīgo . . . At¬ļauj man atvilkt elpu. Es tev visu paskaid¬rošu . . . Tikai, lūdzu, nedzen mani prom . . . Mēs abi ar Billu visu to pastrādājām … J Tu klusē . . . Paskaties vismaz vēlreiz uz mani.

Viņš paskatījās ciešāk. Tā nebija vairs Vitīna, jautrais draiskais cilvēkbērns. Viņa priekšā stāvēja drūma sieva izjukušiem un jau nosirmojušiem matiem. Pirms ne^fr dēļas tie bija tumši. Rokas saliktas lūgumš^p Katra šuve redzama, un tās draud izirt. Va¬jadzēs atkal pāršūt, bet …»

Kliedza Bills, kliedza Vitīna:

— Erī, redzi, kādu tu mani esi palaidis pasaulē — dzīvu robotu. Pataisi mani bei¬dzot par cilvēku …

— Erī, es draudu sašķīst gabalos. Dari arī ar mani kaut ko.

— Erī, vai tu mūs dzirdi? Erī, Erī, Erī . . .

— Paliec, Vitīn, — viņš teica un pie¬cēlās. — Par mūsu turpmāko dzīvi parunā¬sim vēlāk . . . Tagad viss, ko no tevis prasu, ir — atļauj man strādāt.

Beidzot pienāca profesora Erī un Vitīnas Moro kāzu diena.

Tik tālu viņa bija tikusi, sevsi līdz pēdējai šķiedrai atdevusi.Cāzas bija klusas. Tikai laikraksti rak-:ija gan teiktus, gan neteiktus vārdus. Kloda lieta bija noklusuši, tagad varēja tt dzīvi.

Viņi sēdēja divatā pie bagātīgi klāta ilda un pūlējās neatcerēties aizgājušās ēnas, bet tas nebija iespējams.

— Kas tev?

— Galva noreiba . . . Viss acu priekšā itumsa . . . Pats saproti — esmu pie-susi. . .

Saprast viņš saprata, bet atcerējās, ka šo ilvēkbērnu bija saticis tikai pa pusei. No Dusēs viss bija tīrs un glits, bet iekšā aut kas notika, un tam viņš netika klāt. sinsspiediens palika nenostabilizēts. Tas kāja augšup un lejup. Nesenie notikumi palika bez sekām.