JĀNIS PORUKS: STĀSTI

STĀSTI

JĀNIS PORUKS

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGA 1959

ILUSTRĒJUSI DŽEMMA SKULME

Padomju laikā jau izdotas divas Poruka darbu izlases — «Reālistiski stāsti» (1951) un «DzejoĻi» (1957).

Ja dzejoju izlases uzdevums bijis sniegt vispusīgu ieskatu Poruka kā dzejnieka dai|radE, tad stāstu izlasei bijis šaurāks uzdevums: nodot mūs­dienu lasītājam tikai tos Poruka stāstus, kam tiešāka sabiedriska ievirze, lie­lāka sociālās dzīves izziņas nozīme.

Sīs izlases uzdevums ir plašāks. Tā sniedz vispār labākos, raksturī­gākos, kā arī jaunatnei pieņemamākos no Poruka īsajiem prozas darbiem.

Uzdevums rada grūtības tai ziņā, ka dažos stāstos, kas dod labu priekš­statu par pašu rakstnieku, par viņa prozas īpatnībām, viņa izvirzītā galvenā ideja lasītājam ar zinātnisku pasaules uzskatu nav pieņemama (piemēram, «Sirdsšķīstajos jaudīs» — ticība dievam kā labas, vērtīgas dzīves priekšno­sacījums). Taču, ietverot izlasē arī dažus šādus stāstus, mēs tomēr esam pār­liecināti, ka mūsdienu jaunatne, kas skolās gūst pareizu ievirzi un pieeju dzīvei un pagātnes parādībām, spēs vispirms saredzēt stāstos to, kas tiem nodrošinājis popularitāti. Tas ir dzijais jūtu dzīves tēlojums, kas |auj viegli uztvert patieso, vērtīgo un atsijāt no tā sadomāto, dzīvei svešo, maldīgo.

Lai izprastu pretrunas, kas sastopamas Poruka stāstos, ielūkosimies rakstnieka pretrunīgajā personībā.

Jānis Poruks (1871 — 1911) audzis reliģiozā, patriarhālā ģimenē, kurai sveši sava laika progresīvās sabiedrības centieni. Bērnībā rakstniek»m nav jāpārvar sistemātiska darba grūtības, kā, piemēram, viņam tuvu stāvošiem rakstniekiem Brigaderei un Saulietim. Neradinot zēnu pie darba un pie­pūles, vecāki neattīsta viņa gribasspēku. Zēns nododas savu jūtu analizei, pasīvai sapņošanai, pārdomām. Līdz ar to ari saprotams, kāpēc, salīdzinot ai minētajiem rakstniekiem, Poruks mazāk cildinājis vienkāršu darbu kā rakstura veidotāju. Ciešāku sakaru trūkums ar citiem bērniem nemodina un neattīsta nākošajā rakstniekā arī sabiedriskas intereses. Visi šie apstākļi, no vienas puses, gan |auj attīstīties mākslinieciskai iztēlei, izdomai, bet, no otras, nedod tai pozitīvu sabiedriski idejisku ievirzi.

Un tomēr tieši no zemnieka sētas, no laukiem vispār, jūtīgais zēns dzīvē līdzi paņem daudz pozitīva. Te viņš gūst tos bagātos, ar apbrīnojamu redzību un iejūtu uztvertos novērojumus, uzkrāj pieredzi, kas vēlāk tik lielā mērā noder daiļradei. Vienkāršie darbaļaudis, viņu attieksmes, dzīves ap­stākļi saglabājas rakstnieka apziņā visu mūžu, un uz šī pamata tad arī top visi stāsti par lauku dzīvi, un patiesībā tie ari veido stāstu nozīmīgāko daļu. Taču arī šiem dzīves vērojumiem ir sava ēnas puse. Kā zināms, Poruka dzimtenē Druvienas apkārtnē hernhūtisma iespaidā sīksti turas patriarhālās attieksmes. Tās iespiežas zēna atmiņā un paliek kā norma vēlāk dzīvē, īpaši valdošajā sabiedrībā novēroto nenormālību vērtējumos. Tātad — par normu izvirzās atpalikušais, konservatīvais dzīves veids un tajā iesakņojušies ideāli.

Bērnībā Poruks iepazīstas arī ar plašu literatūru, sākumā gan tikai ar mazvērtīgiem dēku literatūras darbiem, bet vēlāk, skolā, — ari ar klasiķiem. Tam liela nozīme literāro interešu attīstībā un spēju izkopšanā.

Kad pēc vietējo skolu beigšanas Poruks iestājas Rīgas Politehnikumā, viņam paveras cita pasaule — kapitālistiskā lielpilsēta. Tās apžilbināts, viņš cenšas atrast vietu augstākajā sabiedrībā, bet pieredze, kas gūta bērnībā, nostāda viņu pret to, ko redz bagātnieku dzīvē. Vienkāršo lauku |aužu sa­dzīves normas, viņu dzīves veids ir tas pamats, uz kura stāvot Poruks vērtē pilsētas valdošo sabiedrību. Rakstnieks nicina buržuāziju ar tās gara trulumu un morālo pagrimumu, taču ne redz, ne arī meklē reālo pretspēku tai. Kā individuālists, balstīdams savus ideālus gan uz bērnībā iepotētās kristīgās ētikas, gan ari — īpaši Drēzdenes laikā un arī vēlāk — uz ideālistiskās filozofijas atziņām (nīcšeāniskā individuālisma un tolstojiskās nepretošanās ļaunumam), rakstnieks visam ļaunajam dzīvē cēloņus meklē atsevišķā cilvēkā, viņa individuālajās īpašībās, viņa ļaunajā dabā.

Poruks domā, ka dzīve mainītos uz labo, sabiedrība atveseļotos, ja visi kļūtu «sirdsšķīsti», ja visiem būtu skaidra sirds un ja visi (arī ekspluatatori) darītu tikai labu vien. Tad uzlabotos dzīve arī tiem panesīgajiem cietējiem, par kuriem tā silst paša rakstnieka sirds. Tātad, pēc Poruka domām, antago­nistisku šķiru sabiedrības pārveidošana iespējama, pārveidojot tikai atsevišķu cilvēku apziņu, bez revolūcijas.

Līdz ar to par pozitīviem izvirzītie Poruka varoņi — gan t. s. «bālie zēni», gan «sirdsšķīstie ļaudis» — paliek vientuļi. Nebūtu ko iebilst, ja Poruks rādītu to, ka godīgais neliešu sabiedrībā ir vientuļš, kā tas patiesībā arī bija, bet rakstnieks, pašu vientulību pārvēršot par ideālu, māca, ka būt godī­gam vispār nozīmē būt vientuļam. Dažos stāstos vairāk, dažos mazāk jūtami izskan doma: lai raksturs un vispār dzīve kļūtu pilnvērtīga, vajag censties tikai pēc kaut kādām iedomātām «augstākajām vērtībām», kam nav sa­kara ar sabiedrības prasībām. Viskrasākā veidā šī atziņa sludināta garajā slāstā «Pērļu zvejnieks». Tā, piemēram, bālais sapņotājs Ansis Vairogs šai slāstā atzīst: «Esi tik sev pašam, tas ir, klusē, sava paša dvēselē nogremdē­joties! Tavā dvēselē ir viss tas pats, ko tu pie citiem meklē.» Sāda atziņa, kurai vēl pievienojas ilgošanās pēc nāves, ir kaitīga, orientē prom no progre­sīvās sabiedrības centieniem. Sevi un savu iedomu pasauli nostādīt pāri reā­lajai īstenībai, pāri tautas interesēm var tikai tāds indivīds, kam trūkst patiesu joties! Tavā dvēselē ir viss tas pats, ko tu pie citiem meklē.» Sāda atziņa, sevišķi pa prātam bija tai sabiedrības daļai, kas savas šķiras interesēs gribēja iemidzināt tautas progresīvos centienus. Līdz ar to tad arī saprotams, kāpēc sava laika progresīvā kritika bālos vientuļniekus, ko Poruks izvirzīja par galvenajiem pozitīvajiem varoņiem, sauca par «klibajiem jēriem». Sī kritikas nostāja bija pamatota sava laika apstākļos, jo revolucionāru cīņu laikā Poruka ideju nesēji, vienpatņi, orientēja prom no izšķirošajiem notikumiem tautas dzīvē.

Tātad dažos Poruka stāstos cauri aužas doma, ka cildeniem raksturiem nav ko meklēt dzīvē, kur visu nosaka vara, zemiskas tieksmes, brutalitāte. Tātad dzīve jāatstāj neliešu varā; cildeniem pietiek tikai ar gaušanos par neliešiem. Nerodot kopēju ceļu ar sabiedrību, kas cīnās par jaunu iekārtu, kurā valdītu cilvēciskas attieksmes, šādi «varoņi» nesekmē, bet pat traucē izcīnīt tādu iekārtu, kas varētu piepildīt arī viņu skaistos un pašus par sevi patiesi cildenos sapņus un ideālus.

Šodien, kad tāda iekārta izcīnīta (tiesa, tas nav Anša Vairoga tipa cil­vēku nopelns) un kad pilnībā var atplaukt visas cilvēciskās īpašības, jauni apstākļi prasa savu pieeju arī Poruka romantiskajiem tēliem, pretrunām un ari vērtībām, kas tajos ietveras.

Poruka daiļradē atklājas humāna, bet pretrunu pilna personība, kas ar visiem saviem labākajiem dvēseles spēkiem un pēc savas saprašanas nostājas protestā pret visu, kas cilvēku pazemo. No labākajiem stāstiem skaidri re­dzam, cik izmisīgi izslāpusi Poruka sirds pēc patiesas cilvēcības. Cilvēcības alku vadīts, sirds ceļu iedams, Poruks pieder vienkāršajiem «mazajiem» ļaudīm. (Raksturīgs nosaukums pirmajam Poruka stāstu krājumam 1900. gadā — «Sirds starp sirdīm».) Taču Porukā iemājo arī spēcīga intelektuāla tieksme pēc dzīves un pasaules izziņas. Un te ir viņa vājā puse: rakstnieka prātu saista reliģijas un ideālistiskās filozofijas valgi — nepareizi priekšstati par spēkiem, kas nosaka un kam būtu jānosaka dzīve. Viņš domā, ka dzīvē noteicošais ir gars, apziņa, idejas, dievs. Viņš domā, ka pat ar pašas mākslas