JĀNIS PORUKS: STĀSTI

Cibiņš atspieda pieri pret roku. Viņu pārņēma tas pats žēlums, kuru tas sajuta, «Skolas maizē» lasot dziesmu: «Cūkas ganot, Matīsiņam dziedāt vis negribējās . . .»

Buņģis pa tam bija tomēr izrēķinājis uzdevumu. Tikko viņš paguva to atrādīt, kad skolotājs, jau trešo reizi kabatas pulk­steni paskatījies, ātri uzkāpa uz katedra un salika rokas. Bērni piecēlās no soliem. Skolotājs skaitīja: «Visas acis gaida uz tevi..

Bet Buņģis lūkojās pa logu uz pļavu. Viņš paredzēja sīvu kauju …

Pusdiena tika ātri paēsta. Citām reizēm Buņģis apēda pāri gabalus šķiņķa, tikpat daudz maizes stūrus ar labu kārtu sviesta un balta piena, — kas vilkās vismaz pusstundu. Vēlāk viņš citiem aiz muguras, kuri, pulciņā sastājušies, pie sienas kartes studēja ģeogrāfiju, grauza sakaltušu, taukainu sieru, kas, saprotams, samaitāja biedriem visas slāpes pēc zinātnēm.

«Kur ir — kur ir Parīze? …» Cimdiņš prasīja un neskatījās, kad Rubuls tam Parīzi rādīja, ne uz to pusi, bet skatījās, ka Buņģis grauza sieru …

Šoreiz Buņģis nokoda tikai pāri kumosus no aukstas put­raimu desas, apēda, labāk sakot, aprija vienu sviestmaizi, noslaucīja rokas biksās, aizcirta lādei vāku un tad izskrēja, ka nobrīkšķēja vien.

«Pagaid, pagaid!» Ģeņģers iebrēcās. Viņš bija patlaban iz pudeles pienu dzēris. Steigšus tas vēl pielika pudeli pie lūpām un sūca. Baltas piles nolija tam uz svārkiem.

«Nav laika!» Buņģis priekšiņā iesaucās. «Jāiet uz karu . . . Nāc drīzi! .. .»

Gandrīz jau visi zēni bija aizsteigušies uz pļavu, kur pēc vecām skolas tradīcijām katru ziemu tika uzcelts vai nu cietoksnis, vai sniega vīrs, ap kuru tad «krievi» ar «turkiem» sīvi cīnījās.

Vispēdīgie, kuri no skolas uz turieni aizgāja, bija Ģeņģers, Cibiņš un Sapuliņš.

Sapuliņš bija pirmziemnieks, mazs mazs resnītis ar tukliem vaigiem, mazu deguntiņu un labsirdīgām actiņām.

Viņš lāgā nevarēja patecēt. Zābaki tam nebija gluži pa kājai, un Ģeņģers ar Cibiņu gāja drusku par ātru.

Tikko Ģeņģers, kalnā uzgājis, pamanīja, ka zēni jau bija divos pulkos izšķīrušies, tas uzgavilēja, vīcināja ar cepuri un devās pār tīrumu taisni uz Knipskas pļavu.

«Ģeņģel, Ģeņģel! Pagaiti! . ..» Sapuliņš iebrēcās. «Tāvi uz «tulku» puti! …»

«Ej — tu! …» Ģeņģers atkliedza.

«Tibiņ, netklej tu viņiem līdi! Nāc tu mūtu paltijai palīdā! …»

Sapuliņš un Cibiņš gāja apkārt pa lielceļu uz Knipskas tiltu, uz kurieni viens «pulks» patlaban atkāpās. Abi pulki bija jau vadoņus izvēlējuši. Kaujai vajadzēja tūliņ sākties…

Kaujas lauks bija pļava, caur kuru tecēja no rītiem uz vakariem Knipskas upīte. Dienvidos pacēlās stāvs kalns, ap­audzis priedēm, ziemeļos atradās birze, rītos — šaura, dziļa aiza stāviem, augstiem krastiem. So aizu skolnieki sauca par «Šipku». Vakara pusē pļavai veda ar līkumu gar tīruma malu lielceļš — pār Knipskas tiltu.

Kad Cibiņš ar Sapuliņu pie tilta nonāca, tad kauja bija patlaban sākusies …

Salienas skolnieki palaikam katru ziemu dalījās divos pulkos: «turkos» un «krievos». Zēnu guļamai istabai pašā vidū atradās krāsns, kuru siltuma vadus saturošā siena savienoja ar mājas šķērssienu, caur ko minētā istaba bija pa pusei pārdalīta. «Turki» bija tie, kuri gulēja krāsnij dienvidus pusē. Pie «turkiem» piederēja pirmziemnieki un neapdāvinātākie otrziemnieki, kuri atkal no jauna mācījās grāmatā lasīt, skait­ļus rakstīt un baušļus skaitīt.

«Krievi» pēc vecām skolas tradīcijam gulēja ziemeļu pusē. Pēdējie bija vecākie skolnieki, kuri jau runāja krieviski uri mācījās vēsturi.

Vismazākais vienreiz mēnesī starp «krieviem» un «turkiem» nakts laikā izcēlās sīva kauja. Par ieročiem derēja dvieļi, kuriem galos bija iesieti mezgli. Kam trūka dvieļa, tas izlietoja dūri. Visnemierīgākais kakts bija tas, kur Buņģis gulēja Dažreiz, kad skolnieki, nekā ļauna nedomādami, mierīgi ap­gūlās, kad skolotājs, ar «labu nakti» teicis, aizgāja un Rubuls, kurš bija vecākais un gudrakais skolnieks, pie tam godīgas, rāmas dabas, kuram bija citi jāuzrauga, izpūta lampu, — Buņģis sāka sviest pār krāsni otrā pusē uz «turkiem» vai nu papīra kamoliņus, kurus tas papriekš labi krietni sakodīja un mutē saslapināja, lai taptu smagāki, vai ko citu, kas «turkus» kairināja.

«Kas te man tos papīrus virsū sviež?» kāds pirmziemnieks iekunkstējās.

«Nu Buņģis! Kurš tad cits!. ..» kāds piezīmēja.

«Buņģi, vai tu paliksi mierīgs!» Rubuls, kurš atsevišķi viens pats savā gultā gulēja, bārās. «Nu rītā tu dabūsi atkal kaktā stāvēt! …»

«Ko? Es? … Es mierīgi guļu … lai saka Ģeņģers, vai es ko…» Buņģis noņurdēja, pie kam pārsvieda pār krāsni mizas gabalu, kurš, krāsni kurinot, no malkas bija nodrupis.

«Taisni pa degunu! . .. Kas te sviež? …» kāds pirmziem­nieks iekliedzās.

«Nu, Buņģi! Tu pats esi tas vainīgais!» Rubuls iesaucās. «Nu, nu … gan rītā …»

«Nudie' es nekā nedaru!» Buņģis, nevainīgs izlikdamies, gauda. Pa tumsu tas sagrābstīja kāda zēna pastalu, satina auklas ap to un tad pa roku galam laida pār krāsni…

«Vai tu velns! Nu ir galva pušu!» kāds zeņķis pusraudus ievaidējās.

Te uz kādas lāviņas pacēlās balts stāvs. Rokā tas vicināja dvieli ar mezglu galā. Gultas un lāviņas sāka čīkstēt. Balti stāvi no «turku» puses līda uz «krieviem» …

Rubuls, kurš, uzmanīgi klausīdamies, bija pussēdu gultā pacēlies, paredzēja kautiņu. Viņš, vilnainā segā satinies, palīda zem gultas un aizturēja dvašu. Pa tumsu atskanēja sitieni, lāsti, šņukstieni. Dažs labs ķipītis, kurš gultas galā bija nolikts, tika apgāzts. Odens vien nošļakstēja, kad kāds, no gultas lēk­dams, nelaimīgā kārtā apgāztajam ķipītim virsū uzmina… Ja mēnesnīca spīdēja, tad kautiņš bija jo sīvāks un turpinājās labu brīdi, jo tad ienaidnieks redzēja labāk ienaidnieku.

Beidzot viss tapa atkal klusu. Rubuls izlīda lēnām iz gultas apakšas, apgūlās un pateica dievam, ka tas bija ar veselu ādu palicis.

Sie paši «krievi» un «turki» tagad cīnījās pie Knipskas …

«Turki» aizstāvēja Knipskas tillu. Par velti «krievi», no «Sipkas» puses nākdami, mēģināja «turkus» pārdzīt pār liel­ceļu. «Krievu» sniega pikas skrēja simtiem pa gaisu, bet reti kāda no tām ķēra «turku» galvu. Ienaidnieki vēl atradās par tālu viens no otra. «Krievi» bija Buņģi izvēlējuši par «ģene­rāli». Buņģis bija tiešām dūšīgs karotājs. Pašā pulka priekšgala nostājies, viņš arvien vairāk tuvojās «turkiem» …

«Turku» ģenerālis Ozoliņš bija patlaban dabūjis briesmīgu spērienu pa degunu, kad Cibiņš ar Sapuliņu pienāca. Viņš turēja sniega piku pie deguna gala. Uz sniega pikas pilēja asinis.

«Palīgā, palīgā!» Ozoliņš, abus nācējus ieraudzījis, kliedza, «Cibiņ, Sapuliņ! Palīgā! Ko jūs stāvat, mutes iepletuši?…»

«Tibiņ, nu tik iet vaļā!» Sapuliņš iekliedzās, paliecās, saspieda saujā sniega piku un svieda … Pika nokrita kādus desmit soļus no Sapuliņa. Cibiņš pasmīnēja par Sapuliņa dūšību. Viņš vēl arvien šaubījās par vajadzību piedalīties pie kautiņa.

«Kāpēc?…» Cibiņš domāja. «Kāpēc sviest biedram pa galvu, kamēr tas dabū zilu aci vai kamēr tam tek asinis iz deguna? …»

Viņš arī pagājušā ziemā nebija pie kautiņa piedalijies. Cibiņš vēl nekad nebija otram sitis, nekad sajutis kaislīgas «cīņu jūtas», kuras bija viņa biedrus briesmīgi pārņēmušas. Viņš nodrebēja: tas bija karš, ko viņš nupat redzēja . ..