JĀNIS PORUKS: STĀSTI

Buņģis drīz savāž, drīz atvāž nazi, it kā izmēģinādams at­speri, bet pie tam viņš pārdomā, cik gan viņa nazis varētu maksāt.

«Rubulis būs par daudz!» viņš pie sevis prāto.

«Astoņdesmit kapeikas,» Buņģis cieši noteic, «Rīgā pirkts .. .»

«Astoņdesmit! A—ū!» zēns daždažādajām svārku pogām smejas. «Astoņdesmit! .. . Par astoņdesmit kapeikām var divus tādus piskarus dabūt un vēl labākus. Vajag tik prast diņģēties. Zīds prasa rubuli, soli viņam trīsdesmit kapeikas . . . Galu galā viņš atdod .. .»

«Ej vien nopērc par trīsdesmit kapeikām īstu piskaru!» Buņģis atņurd.

Viņš iebāž nazi kabatā.

«Nu, Ģeņģer, kas ir? Iesim!» Buņģis, mēteli vilkdams, iz­saucas un paņem cepuri.

«Uz kurieni?» zēns daždažādajām pogām jautā.

«Kas tev par daļu? To mēs paši zinām! Nu, Ģeņģer, Platais, iesim! …»

Buņģis, Ģeņģers, Platais, noslēpumaini čukstēdami, aiziet…

Ģeņģers ir muižas pusgraudnieka dēls, bāls, garš, linu baltiem, gariem matiem. Iedams viņš ļogās, it kā kad gribētu gar zemi zvelties.

Platais ir saimnieka dēls, brūniem matiem, drūmu pieri, ne­bēdīgām acīm. Mēteļa kabatas tam lieliski uzpampušas. Tajās viņš uzglabā šādus tādus papīrus un vecus katūna lakatiņus, kurus tas izlieto kā mutes autiņus. Viņam allaž liels cīniņš ar biksēm, kuras arvien šļūd lejup.

Visi trīs iet uz tuvējo mežiņu aiz nabagu mājas. Mežiņā tie nolien biezienā aiz paegļiem. Visi trīs apsēžas uz no­cirstas priedes. Ģeņģers un Platais izvelk no kabatas mazus kaļķīšus.

«Man te vēl ir papirausi!» Buņģis toš un rakņājas pa krūšu kabatu.

«A, papirausi! Dod šurp! …» Ģeņģers izstiepj roku. «Tīrs blēdis! Vakar teici, ka papirausu vairs neesot…»

«Vakar? Tas bija vakar! Bet šodien man ir!» Buņģis saka. «Nu nav vajadzīgs taupīt: māte man iedeva griveņiku. Var atkal iegādāties jaunus. Ģeņģer, tu man pirmdien, gar krogu nākdams, atnes!…»

Buņģis izvelk pakiņu ar papirosiem. Visi trīs aizpīpo.

«Drusku putina, rīt būs laba pikošanās!» Buņģis saka un spļauj pa jaunai modei: caur zobiem, lūpas atņirdzis. «Vajag atkal sadot «turkam» pa ādu . . .»

«Pērn jau pats biji «turks»!» Ģeņģers smejas.

«Kas par pērn. Pērn mēs visi trīs bijām «turki». Tagad esam «krievi» … Bet mani jūs izvēliet par «ģenerāli» …»

«Dod man vel vienu papirausu,» Platais ar pilnu muti, drusku aizraudamies, runā, «tad es tev došu «stimuli» .. .»

«Se,» Buņģis pasniedz Platajam vēl vienu papirosu, «bet… tu zini: dabūsi vēl…»

«Gan, gan!» Platais drošina Buņģi. «Kas tad cits… Tu būsi «ģenerāls» …»

«Ak tu velns!» Buņģis nospļaujas. «Tas tik būs kautiņš! …»

Brītiņu visi trīs klusē. Zili dūmi paceļas pār zēnu galvām, pieņem daždažādus pūķainus veidus, kamēr vējš tos sarausta un izgaisina jauno egļu galotnēs.

Buņģis skatās, kā putenis aizvelk pamazām kāju celiņu, un sapņo no rītdienas goda.

«Putina, rītu visādā ziņā sniegs būs mīksts . ..»

Platais spļauj vairāk reižu un savelk seju it kā uz vem­šanu.

«Vai tas tiesa, Buņģi,» Ģeņģers jautā, ar skaidu priedei mizu brauņādams, «ka tavs tēvs tevi gribot izmācīt par brū­veri? … Tā es dzirdēju …»

«Ko? Par brūveri? E, labāk nerunā!… Es pats zinu, par ko es palikšu …»

«Par ko tad?»

«Par muižas kungu! . . .»

«0-ho! . . .»

Brītiņu atkal klusums.

«Kad tikai skolotājs vien vēlāk nesaož, ka mēs esam pīpo- juši,» Platais bažījas un skatās visapkārt.

«Vajag tik labi izskalot muti, sakodīt zobiem skujas, — tad ne velna nevar zināt…»

«To jau es zinu! Nekā nepalīdz! .. .»

«Vajag aizturēt elpu, kad skolotājs pienāk tuvāk, vajag elpot uz iekšu,» Ģeņģers piezīmē.

Buņģis paloka galvu, piekrizdams Ģeņģera domām.

Atkal visi trīs klusē. Vējš lēnām gaudo pa paegļu apakšu. Egļu galotnēs švīkst un šalc, drīz tuvāk, drīz tālāk. Zēni cits pēc cita nosviež papirosu galus sniegā un samin kājām.

«Man tā likās, ka it ka Rubuls zvanītu …» Ģeņģers bažījas.

«Man ar,» Platais piezīmē.

«Iesim …»

Buņģa pareģojums piepildījās. Laiks otra dienā stipri at­laidās. Gaiss pildījās ar miglu. Starpstundās zēni paguva sviest sniega pikas uz jumta, no kura tad novēlās mazas lavīnas. Meitenes plaukšķināja rokām .. .

Zīds bija piebraucis skolas priekšā un piesējis zirgu pie staba. Ģeņģers iesvieda pirmais žīda režģos pāri brangus sniega klučus. Arī citi zēni izmēģināja roku. Zīda kaulainais melnis sprauslāja un raustījās vien. Jaņķelis pats, kurš ar sko­lotāja istabas meitu ķēķī tirgojās, izskrēja ārā un, rokas plātī­dams, iebrēcās:

«Velne puike! Ko jūs man sviezet tā sniege ieks mane jes- cike! Es pateikse skolmeistere! Vai nevaret labāk pātares skaitīt! …»

«Pātares, pātares!…» Ģeņģers smējās un sāka pa žīdu modei pātarus skaitīt.

Zīds bārdamies iegāja atkal skolotāja pusē.

Zēni svieda pikas svešam melnam, pinkainam sunim pakaļ, kurš ošņādams, asti gurnu starpā iemiedzis, aiztecēja pa lielceļu.

Nedēļnieks Rubuls zvanīja. Visi skolas bērni saskrēja klasē…

Bija pēdējā stunda priekš pusdienas. Tā izlikās visiem, kuri uz nākošo sniega kauju priecājās, briesmīgi garlaicīga.

Buņģis, kurš sēdēja uz otrā sola starp Ģeņģeri un Plato, izskatījās gluži sašļucis. Viņš kairu reizi nodrebēja, kad sko­lotājs, lēnām pa klasi apkārt staigādams, viņam tuvojās. Daudz reižu tas bija uzdevuma jautājienu atkārtojis: «Cik tad maksā 250 pudi?»

Bet atbilde nenāca! Uzdevums bija viegls, bet tiklab Buņģis, kā arī Ģeņģers un Platais velti pie tā savas galvas lauzīja.

«Kad tik skolotājs mani bez pusdienas nepatur,» Buņģis bažījās, «tad no kaujas nekā …»

Viņš nogaidīja, kamēr skolotājs pagriezās uz pirmziemnie­kiem, kur kāda meitenīte puķainā katūna jakā, linu baltiem matiem, acis ieplētusi, burtoja:

«K-a-ka . .. k-a-ka . .. ķ-i-s ķis . ..»

Buņģis šo acumirkli izlietoja, apgriezās, pārliecās pār solu starpu un Cibiņam, kurš uz trešā sola sēdēja, čukstēja:

«Cibiņ, cik tev iznāk?»

«Tūkstoš. ..» Cibiņš nepaguva visa skaitļa pateikt, kad skolotājs atgriezās un uzbrēca:

«Cibiņ, ko tu . . .»

«Bu-buņģis …» Cibiņš sabijies šļupstēja.

«Vadzi, Buņģi!» skolotājs pavilka Buņģim drusku pie auss. Buņģis aiz kauna nosarka un piecēlās.

«Cibiņš prasīja, cik man iznākot,» Buņģis meloja, un Cibiņš nobālēja.

«Klusu!» skolotājs iesaucās. «Jūs abi esat palaidņi!…»

Cibiņš atrādīja skolotājam iznākumu. Skolotājs pārskatīja izrēķinājumu.

«Pareizi,» viņš teica, «tūliņ nodzēs!»

Cibiņš nodzēsa rēķinu, pārlika rokas pār tāfelīti un šo to sāka pārdomāt. Sirds viņam sāpēja. Skolotājs viņu bija nosaucis par palaidni. . .

Viņš paskatījās uz krodzinieka dēlēnu, kuru tēvs, māte un skolotājs sauca par Luiji, bet skolnieki to lamāja par Ļūļlti. Ļūļītis sēdēja pie skolotāja galda līdzās katedram, zīšļāja cukura graudu, mirkšķināja acīm un šūpoja pagaldē kājas, kuras lepojās jauniem šņoru zābakiem.

«Kas tādam Ļūļītim nekaiš padzīvot!» Cibiņš domāja. «Viņš ēd, kā vien tam iegribas, un viņam cauru ziemu jāraksta tik skaitļi. Bez tam katram skolniekam tas jāliek labi aiz auss, ka tūļītis ir tas «mazākais», jaunākais, ar kuru ar apdomu jaapietas… Ļūļītim ir tūka svārki un biksītes, jauni puszāba- ciņi, — man veci kankarlši, salāpītas bikses un vecas, nošķieb­tas pastalas …»