JĀNIS PORUKS: STĀSTI

Dažkārt bālie sapņotāji ir ari godkārīgi, taču nekad — pēc goda kāri bezgoži.

Tādas ir viņu galvenās pozitīvās īpašības.

So tēlu nozīme ir tā, ka ar tiem Poruks izteica sava veida protestu pret rupjo varu un tās pārstāvjiem, kuriem sveši bija augstāki garīgi centieni. Kā patiesi cilvēcisku centienu atgādinātāji viņi līdz ar ētiski estētiskajām vērtī­bām iegūst ari savu sociālo nozīmi, kas vēl jo lielāka tāpēc, ka tēliem piemīt īpašs mākslinieciskā valdzinājuma spēks.

Ar daudzām īpašībām, bet it sevišķi ar savu kūsājošo dzīves izziņas kāri sapņotāji zēni nostājas līdzās Sudrabu Edžus zinātkārajiem un šīs īpašības dēļ ciešanām pakļautajiem zēniem (Dullais Dauka, Inga, Kaukšķītis u. c.). At­šķirība tikai tā, ka Sudrabu Edžus stāstos vairāk sajūtam sabiedrisku apstākļu spaidu un paši zēni mazāk nododas vientulībai un sapņainai pašanalizei. Atšķirībā no Sudrabu Edžus zēniem Poruka bālie zēni, cenšoties trūkumus materiālajā un fiziskajā ziņā izlīdzināt ar garīgo pārākumu pār citiem, daž­kārt vēršas uz nereāliem, sadomātiem mērķiem. Tādos gadījumos viss viņu garīgais pārākums pār citiem dažkārt robežojas ar individuālismu un nepa­matotu iedomību (piemēram, tēlojumā «Lauvas audzēknis» u. c.). Galējās konsekvencēs šī nošķirtība un pārākuma apziņa var novest pie antisociālām tendencēm, pie mūsu jaunatnei nepieņemamas «pārcilvēka» filozofijas.

Uz dzīves novērojumu pamata Poruks nāk pie pareiza atzinuma, ka trūcī­gie, pusbadā dzīvojošie un tādēļ fiziski novārgušie zēni ir «pamatīgākas uz­manības cienīgi», šāds secinājums balstās uz pašu dzīvi. Pamatoti arī rakst­nieks humānisma vārdā pretstata šos dzīves pabērnus bagātajiem — sārtajiem lutekļiem. Taču kā romantiķis un ideālists Poruks atsevišķu, lai arī no dzīves ņemtu īpašību, to izraujot no cēloniskā kopsakara, pārvērš par pašvērtību, pat mānu un ideālu. Tā tas bija, kā redzējām, ar vientulību, ko Poruks izvirza kā godīguma nosacījumu. Tā tas ir arī ar bālo zēnu bālumu, ko viņš dažkārt savos stāstos izvirza kā rosīgas garīgas darbības priekšnosacījumu. Patiesībā ne­vajag jau nu tūlīt būt fiziski vārgam, lai būtu garīgi spēcīgs. Visbiežāk taču tieši veselā miesā iemājo spēcīgs, rosmīgs gars. Cēloņi tam, ka šāda moža, radoša gara neredzam sārtajā Buņģī vai Maurelijā, nav viņu personīgajā fiziskajā labklājībā, bet gan tādā turīgā ģimenē, kur bērni dzīvo kā dīkdieņi, lutekļi, kas visu sasniedz bez piepūles.

Tēli ar bālo zēnu rakstura iezīmēm sastopami daudzos Poruka darbos. Arī starp izlasē ievietotajiem stāstiem Cibiņam un Sileniekam radniecīgus tēlus redzam vairākos stāstos, bet vispirmā kārtā — «Brūklenāju vai­ņagā», kas ir viens no skaistākajiem mīlestības tēlojumiem latviešu litera­tūrā. Jauniešu attieksmju tēlojumā tas tuvs Akuratera «Kalpa zēna vasarai». Kā tur, tā te tēlojums veidots kā atmiņas par pirmo mīlestību, abos stāstos par fonu kalpo skaistā latviskā daba, abos stāstos jaunieši tēloti pirmo kautro jūtu varā ar vienādu skumju izskaņu beigās. Parasto sižetu par to, kā jauniešus pret viņu gribu izšķir ārpus viņiem stāvoša vara, Poruks iztēlo iejūtīgi, vienkārši un reizē emocionāli iespaidīgi. Stāsta beigās, kur Vīksne skatās uz dzimtenes silā novito brūklenāju vaiņagu, tēloto jauniešu traģikai klāt pievijas spēcīgs dzimtenes un cilvēka likteņa saistības motīvs, kas izskan šādos jūtu spēka pilnos vārdos: «Nakts tumsā tas, liekas, iededzies un kvēlo. Tālu tālu šalc dzimtenes sils. Es klausos, kā viņš šalc: es tik dzīvi atminos. Un, liekas, iz šīs šalkoņas mani sauc.

Jā, jā, es nākšu drīz!»

īpašā grupā iedalāmi stāsti, kuros centrā t. s. sirdsšķīstie cilvēki, šos stāstus izlasē pārstāv «Sirdsšķīsti ļaudis», «Kukažiņa» un «Baltās drānas».

Kas par ļaudīm īsti ir šie sirdsšķīstie? Mūsdienu vārdiem runājot, tos varētu apzīmēt par tīras sirdsapziņas cilvēkiem. Protams, ir liela atšķirība starp sirdsšķīstību Poruka izpratnē un sirdsapziņas tīrību, skaidrību mūs­dienu uztverē. Poruka (tāpat kā Kaudzīšu, Apsīšu Jēkaba) sirdsšķīstie cil­vēki ir cienījami ar savu nepretošanos jaunumam, ko «Mērnieku laikos» zimigi izsaka Annuža, pamācot Anniņu: «Bisties, bērniņ, no grēka un ne­dari jauna nevienam cilvēkam, bet panes ļaunumu ar pacietību.» Panesot gan sociālās netaisnības, gan arī atsevišķu ļaunu cilvēku pārestības, sirds­šķīstie ar savu individuālo labdarību cenšas vairot labo tais robežās, ko no­sprauž viņu personīgā dzīve saskarē ar ģimenes locekļiem un tuvākajiem kaimiņiem. Turpretī mūsdienu tīrās sirdsapziņas cilvēki sabiedrības cieņ» gūst ar tādu labā izpratni, kas prasa labā aktivu aizstāvēšanu, nostājoties cīņā pret visu ļauno necilvēcīgo, sabiedrībai kaitīgo. Tāda nostāja dod jaunu izpratni jēdzienam «humānisms». Tas ir karojošais humānisms, kas cilvēcības aizstāvēšanai prasa ciņu pret necilvēcību. Nav iespējams aizstāvēt un vairot labo, necīnoties pret ļauno.

Antagonistisku šķiru sabiedrībā pat sirdsapziņas tīrību, tāpat kā visas darba tautā izveidojušās vērtīgās rakstura īpašības, valdošās šķiras cenšas izmantot savā labā. Cildinot nepretošanos ļaunumam un izvirzot to par tīras sirdsapziņas cilvēka pamatīpašību, apspiedēji māca apspiestajiem sa­mierināties ar stāvokli, nesacelties pret tādu dieva iestādīto kārtību, kurā valda likumi: «kam ir, tam top dots, kam nav, no tā top ņemts». Poruks un citi minētie pagājušā gadsimta rakstnieki, kas tēloja un cildināja labas sirds cilvēkus, vēl nesaprata šo patiesību. Buržuāzija, ar Poruka sirdsšķīsto cilvēku palīdzību slavinot nepretošanos ļaunumam, ignorēja galveno — viņu alkas pēc cilvēcības, pēc īstas taisnības.

Zalkšņu tēvs stāstā «Sirdsšķīsti ļaudis» blakus Apsīšu Jēkaba Andra tēvam ir viens no raksturīgākajiem un mākslinieciski visspilgtākajiem sirds­šķīsto ļaužu pārstāvjiem latviešu literatūrā. Zalkšņu tēva atšķirība no Andra tēva tikai tā, ka viņš ar savu tēvišķo gādību par cilvēkiem iet pāri savam dzimtas lokam. Zalkšņu tēva dzīves saturs un jēga ir kalpot citiem. Bet šai kalpošanai ir individuāls, atsevišķu gadījumu labdarības raksturs. Tāda labdarība nespēj novērst ļaunuma sakni — īstenībā Zalkšņu tēvs to pat nemeklē.

Taču tas nenozīmē, ka nevajadzīga un kaitīga pati individuālā izpalī­dzība (piemēram, cīņas biedru starpā). Tā mums vajadzīga arī šodien. Arī sociālistiskajā sadzīvē individuālā izpalīdzība nepieciešama. Organi­zētā sociālā apdrošināšana nevar par nevajadzīgām padarīt tādas īpašības, kas visos laikos bija un būs cilvēka individuālās cieņas un goda lieta. Ja individuālās atsaucības vietā vienaldzīgi prasīsim sabiedriski organizētu ap­kalpošanu, tad tai vietā, lai palīdzētu vecam cilvēkam iekāpt tramvajā, zvanī­sim uz eksprešu kantori vai pakalpojumu trestu. Individuālā izpalīdzība.

alsauciba attieksmēs ar citiem cilvēkiem vienmēr, arī komunistiskajā sabied­rībā, paliRs kā viena no humānisma pamatprasībām.

Tāpēc, lasot «Sirdsšķīstos ļaudis», neaizbarikādēsimies aiz vulgār- socioloģisku spriedelējumu mūriem un neteiksim, ka, tā kā Zalkšņu tēvs tikai mīl, bet mums ir jāprot arī nīst, tad no viņa mēs itin neko labu nevaram mācīties. Nē. Viss, kas patiesi cilvēcisks, mums nav un nedrikst būt svešs.

Stāsta māksliniecisko vērtību ceļ skaistais, dzidros toņos ieturētais jauniešu attieksmju tēlojums, lai gan arī šeit ir vietas, kas izraisa iebildumus, piemēram, nepamatoti noraidošā nostāja pret pilsētu, par labu patriarhālai lauku sadzīvei.