JĀNIS PORUKS: STĀSTI

KĻŪDAS LABOJUMS 7. lappuses 10. rinda no augšas jālasa:

biedrisku, tautas nākotnes ideālu. Tāpēc arī saprotams, ka šādas atziņas līdzekļiem var pārvarēt kapitālistiskās īstenības prozaiskumu. Neizprazdams sabiedrības attīstības spēkus, Poruks pievēršas tikai dvēseles attīstībai. Un dvēseles izkopšana viņa izpratnē iespējama divējādā ceļā: vai nu ceļot savu paša iedomu un sapņu pasauli, vai arī — ja nesarauj saites ar cilvēkiem — darot ienaidniekam tāpat kā draugam tikai labu, tā paturot tīru sirdsapziņu Šodien ikvienam ir skaidrs, ka abi šie ceļi antagonistisku šķiru attiecībās nebija īstie, kas būtu varējuši pavērt pilnīgas iespējas sabiedrības un atse­višķas personības attīstībai.

Tomēr, neraugoties uz šo neizpratni, īsta mākslinieka sirds ir devusi vēr­tības, kas paliekamu vietu mūsu literatūrā nodrošina ne tikai tiem Poruka stāstiem, kuros viņš atklāj sava laika sociālās pretrunas un valdošās sabied­rības zemiskumu, bet daļēji ari tiem, kuros rakstnieks izvirza savus ideālus, jo ne visi Poruka kā romantiķa ideāli ir nederīgi vai kaitīgi. Kaitīga gan ir viņa prātnieciskā — reliģiskā vai filozofiskā tendence, kas — pie tam ne vi­sos t. s. romantiskajos stāstos — pavada šos ideālus un vada uz individuā­lismu, nepretošanos ļaunumam vai — viņpasauli.

Taču Poruka darbi nav filozofiski apcerējumi. Tajos ietvertais sirds de­vums ir pārsvarā pār nevarīgo filozofēšanu. Ideāli, ietverdamies spēcīgos, psiholoģiski pārliecinošos tēlos, paliek ar savām saknēm dzīvē un spēcīgāk izskan tieši kā pašas dzīves aicinātāja balss būt labākam un darīt labu citiem, nevis kā rakstnieka filozofiskās iedomas vārgā atbalss. Līdz ar to filozofiskais ideālisms Poruka labākajos darbos viegli atlobās nost un mākslinieciski labāk veidotie tēli nesatur nekā kaitīga un nepieņemama arī mūsdienu sadzīvei un ētikai. Mēs noraidām labā nopamatojumu dievā, ideā­lismā un skatām to kā pašas dzīves radītu nepieciešamību.

Šķiet, pat lieki būtu mūsdienu jaunatnei vēl atgādināt, lai viņa atseviš­ķos stāstos ar dieva vārdu sasaistīto laba vēlēšanu un darīšanu neuztvertu «kristīgā garā», t. i., kā debesu garu iedvesmotu, bet pašā dzīvē no tradī­cijām cilvēku attieksmēs, sadzīvē izveidojušos cildenu īpašību.

* * #

Pievēršoties tieši izlasē ietvertajiem darbiem, vispirms minama grupa slāstu, kuru centrā ir t. s. «bālie zēni». Tie ir tādi stāsti kā «Kauja pie Knipskas», «Romas atjaunotāji», «Brūklenāju vaiņags» u. c.

Pats rakstnieks par bālajiem zēniem «Romas atjaunotājos» saka: «Sie zēni ir bāli, smalkiem, patīkamiem sejas vaibstiem un sapņaini mirdzošām

acīm. Viņi- nenoplūc puķi un nepiesprauž to pie cepures, bet ļauj

visam mierīgi ziedēt, nolien labāk pakrēsli un reizēm nopūšas, it kā bēgdami

no saules —- Šie īpašas šķiras smalkjūtīgie zēni — — — Sie bālie,

lēnie zēni ar sapņaini mirdzošām acīm ari ir varoņi…»

Sie Poruka «ari varoņi» pieder pie to sapņotāju, fantastu pulka, kuri «pa krēslu mīl lūkoties augšup uz zvaigznēm». Krēslu viņi mīl tāpēc, ka spilgta gaisma ne|auj nojaukt robežas starp reālo priekšmetu kontūrām un iedomu pasauli. Ja sārtais zēns sēž upes krastā, tad viņam ir kādi praktiski nolūki — viņš makšķerē vai gatavojas vēžu ķeršanai; turpretī sapņotāju tādas lietas nenodarbina, viņš labāk fantazē, siekstu iztēlojot par apburtu būtni, lai tad izdomātu visas iespējamības, kā to «atpestīt caur līdzcietību».

Tātad Poruka sapņotāji nemīl palikt realitātes robežās, viņi tiecas uz sapņu pasauli. Jaunībai, protams, piederas gan ilgas, gan sapņi — reāli, nereāli, drosmīgi un pārdroši, bet visi — reibinoši kā pati dzīve, kas nostājas priekšā ar tūkstoš iespējām un aicina priecāties par spēju «kāpt… kalnā vis­augstākā» (Plūdonis). Un visi jaunības sapņi ir labi un skaisti kā pati jau­nība, bet ar vienu noteikumu — ja tie neatsvešina no dzīves, ja tie neaiz- \irza slimīgā pasivitātē un neved pie individuālistiskām tendencēm. Poruka bālajiem zēniem dažkārt piemīt šādas tendences. Taču tas nenozīmē, ka viņos vispār nav nekā laba, patiesi varonīga, skaista.

Poruka vārdi par to, ka šie varoņi «pasaulei lieki», nenozīmē, ka viņi vispār dzīvei nevajadzīgi vai pat kaitīgi un ka vajadzīgi Buņģi. Lieki viņi jūtas sava laika pasaulē, kur valda Buņģi un Maureliji. Tā kā apstākļi un pašu pārliekā sapņainība viņos lielā mērā apslāpē aktivitāti un aizvirza prom no tā, kas dzīvē ir galvenais, noteicošais, tad viņi arī neaug īsti par Buņģu pasaules un varas sagrāvējiem (zīmīgi, ka Cibiņš nosalst, Sile- nieka sapņi nepiepildās, traģiski beidzas sapņotāja Mallsiņa dzīve). Jau pats strupceļš, kādā viņi nonāk, rāda, ka viņu ceļš nav pareizais tur, kur valda manta, dūre un viltība. Un tomēr viņi sevī, kaut arī tikai iespējamībā, dīglī, glabā daudz morālā spēka un labu īpašību, kuras citos apstākļos var pilnībā attīstīties un krāšņi uzplaukt, nesot daudz vērtību sabiedrībai. Tāpēc ari šo­dien varam pievienoties Poruka vārdiem, ko viņš saka par šiem sava laika valdošajai sabiedrībai liekajiem: viņi «ir pamatīgākas uzmanības cienīgi».

Kādas tad ir tās «pamatīgas uzmanības cienīgas» vērtības, kas glabājas šo nabadzīgo, bet garā bagāto zēnu — Cibiņa, Silenieka un viņam līdzīgo sapņotāju raksturos?

Vispirms svarīgi zināt, par ko tad viņi sapņo. Sapņos viņi pievēršas cildeniem ideāliem un apņēmīgi domā par to piepildīšanu, lai laimīgāku da­rītu savu un ari visu cilvēku dzīvi. Viņi «varoņu jūtām krūtīs zvērē cīnīties pasaulē priekš izglītības, priekš visa, kas labs un daiļš». Un, kad tas būtu izcīnīts, «viņš tēvu, māti, brāli un māsu aiznestu iz purvainā, drēgnā apga­bala uz turieni, kur nevalda drudzis, kur prāts ir biežāki jautrs, varbūt, ka tur pat laimība mīt». Šī doma par izglītību kā atsvabinātāju no šaurības un

\

trūkuma zināmā mērā sasaucas ar V. Plūdoņa Atraitnes dēla sapņiem un centieniem.

Sie sapņotāji ne tikai sapņo. Viņi vispār dzīvo bagātu garīgu dzīvi. Vi­ņos iemīt spēcīga dzīves un pasaules izziņas tieksme, un, tās vadīti, viņi ne­baidās ne grūtību, ne pū|u. Plašs ir viņu garīgo interešu loks. Tajā ietveras ne tikai tagadne, — ar iztēles, fantāzijas starpniecību viņu tagadnē līdzdar­bojas ari pagātne un visžilbinošākās ierosmes modina nākotnes ieceres. Arī telpa viņu rosīgā gara priekšā it kā paplašinās, robežas atkāpjas līdz pat zvaigznēm. Dziļi viņi spēj iejusties dabā un pārdzīvot tās skaistumu.

Sadzīvē viņi ir jūtīgi, līdzcietīgi un kā uzticīgi draugi, nedomādami par pašlabumu, palīdz tiem, kas cieš (piemēram, Cibiņš uzsāk cīņu pret Buņģi sava mazā drauga Sapuliņa dēļ, kuram Buņģis iesitis; tāpat arī bālo zēnu garīgā radiniece Zuzīte gādā gan par savu slimo māti, gan ari par savu kop­jamo jēriņu).

Attiecībās ar citiem viņu rīcību vada godīgums. Viņi nekad nemelo. Ja Buņģis no atbildības izgrozās ar meliem, tad Cibiņš pēc zaudētās kaujas, ne­uzdrīkstēdamies ar saplēstu piedurkni rādīties klasē, aizejošam Sapuliņam atgādina: «Ja skolotājs pēc manis prasa, tad stāsti visu patiesību…»

Mostošās mīlas jūtās Poruka bālie zēni vienmēr ir īsti, dabiski un kautri.

Drosmīgi viņi ir cīņā pret ļauno, ko Poruka stāstos galvenokārt pārstāv sārtie zēni — robustie, ģimenē labi apgādātie lutekļi, kam ceļu dzīvē šķir ve­cāki, manta un pašu dūre un viltība.