JĀNIS PORUKS: STĀSTI

Ja Zalkšņu tēva humānismu — cilvēku mīlestību un labdarību — autors cenšas atvedināt no kristīgās ticības, tad Kukažiņas humānismu autors rada tikai kā pašas dzīves radītu un raksturā cieši sakņotu īpašību. Kuka­žiņas tēls līdz ar to ir reālistisks, bez autora subjektīviem uztiepumiem.

Ja Zalkšņu tēvs un Kukažiņa ir viengabalaini savā cilvēku mīlestībā — laba darīšanā un laba vēlēšanā, izstarojot siltumu, neprasa, kas to saņem — nezāle vai roze, tad trešajam no spilgtākajiem Poruka sirdsšķīsto ļaužu tēliem — Krišjānim stāstā «Baltās drānas» — apziņa par laba darīšanu citiem nesagādā ne prieku, ne sirds mieru. Tas tāpēc, ka viņš izvirza jau­tājumu: kam darīt labu. Tikai labdarības mērķis viņam spēj sagādāt gandarī­jumu. Taču viņš veltīgi meklē ideālu, kam pakārtot savu labdarību, savu dzīvi. Neatrodot šo ideālu, Krišjānis nomokās pretrunās.

Kā godīgs kalpa cilvēks viņš domā: «Kā vienreiz pacelties augstāki, pacelties pašam un celt arī citus.» Dzīves jēgu un izeju no pretrunām vispirms viņš meklē darbā ģimenes labā, bet viļas, jo dēli izrādās «neizde vušies». Tad Krišjānis pievēršas bībelei kā visu jautājumu atslēgai, taču tā tikai mierina, bet neko neatrisina no tā, ko izvirza dzive: «To Krišjānis it skaidri sajuta, ka tas, kas šinī pasaulē nenoskaidrojās un nevarēja tikt noskaidrots, tas arī viņā pasaulē nespēja šinī ziņā nekā laba panākt.»

Tā kā visu mūžu Krišjānis domājis tikai par sevi un ģimeni, tad tagad, atteikdamies no kalpošanas ģimenei, viņš nespēj nekā nozīmīga saskatīt ārpus šī loka, nespēj iesaistīties kalpu kopīgajos pasākumos, kas varētu uzlabot stāvokli. Viņš gan simpatizē jaunajai progresīvajai inteliģencei, kas vecīgās gaušanās vietā liek aktīvu darbību, kopīgu cīņu, tomēr nespēj pār­varēt savu sabiedrisko pasivitāti, individuālismu.

Beidzot Krišjānis atrod savam individuālismam atbilstošu mānīgu izeju — individuālajā godīgumā, sirdsšķīstībā, kas simboliskā veidā rādīta kā slāpes pēc balta krekla. Bet godīguma izpratne antagonistisku šķiru sabiedrībā ir dažāda. Individuālista godīgums te dažkārt robežojas ar vislielāko nekrietnību. Netālu no tās stāv arī Krišjānis ar savu atteikšanos parakstīt kalpu kolektīvo ziņojumu revidentam, motivējot savu rīcību ar to, ka vispirms katram cilvēkam jārūpējoties par savu morālo pilnibu. Negatīvi vērtējama arī viņa atraušanās savā kaktā, kad students aicina uz revolucionāru darbību. Tieši šai piemērā mēs labi redzam individuālā pasīvā humānisma negatīvo raksturu iepretim sabiedriski aktīvajam humā­nismam. Un zīmīgi, ka «Baltajās drānās» individuāls iedomu godīgums, jaukts kopā ar kristīgās morāles priekšstatiem, spēj savu mānīgo mieri­nājumu dot tikai mirstošajam Krišjānim, bet nenoder dzīvajiem cīņā pret ļaunumu. Tātad individuālās labdarības pārstāvis Krišjānis atšķirībā no citiem sirdsšķīstajiem cilvēkiem ieskatās sociālajā «labdarībā» — cīņās, taču tajās nespēj iesaistīties. Palikdams ģimenes labdara lomā, bet nesaņemdams gandarījuma, viņš ieslīgst īgnumā un vēlas tikai vienu: paturēt skaidru, ballu savu sirdsapziņu. Aktīvajam, cīņas humānismam viņš gan simpatizē, bet pats nespēj tam sekot. Un pamatots šai sakarā tad arī skan tas vērtējums par Krišjāni, kas izteikts patiesa humānisma vārdā: «Krietns cilvēks un tomēr nederīgs!»

Stāsts «Baltās drānas» rakstīts tai laikā (1903.), kad Poruka hernhū- tiskā ticība jau sašķobījusies, bet nekādas jaunas pārliecības tai vietā nav. Tāpēc šī stāsta galvenais tēls atšķirībā no citiem sirdsšķīsto cilvēku tēliem iezīmējas ar asām pretrunām un pesimismu. Karojošais, revolucionārais humānisms 1905. gada revolūcijas priekšvakara apstākļos, izvirzīdams nā­kotnes izcīņu kopējiem spēkiem, vērsās pret šķiru samierinātāja, «brāļu mīlestības» sludinātāja hernhūtisma pamatiem, pret buržuāzisko labdarību kā šķiru samierināšanas līdzekli, pret pasīvu padevību liktenim un kungiem. Tuvojošās revolūcijas soļi «Baltajās drānās» nodimd turpat blakus Poruka tēlotajai pasaulei, taču tajā atskan tikai vājas atbalsis.

Sirdsšķīstie cilvēki sava laika apstākļos ir sociāli un politiski bez­spēcīgi. Tomēr pretstatā mantrausīgajai un liekulīgajai buržuāzijai viņi parādās, ja arī ne kā ideāli paraugi paši par sevi, tad vismaz kā patiesas cilvēcības atgādinātāji. .

No bērnības atmiņu stāstiem izlasē ievietoti: «Krusttēvs», «Raiba diena», «.Baltais zvirbulis», «Dvēseles kumēdiņi». Daļēji šo stāstu grupai pieslēdzas ari «Baltā puķe».

Visos šajos stāstos darbības norises vieta ir lauki un par prototipiem noderējuši bērnības draugi un paziņas.

Stāsts «Krusttēvs» ir vērtīgākais starp tiem, kuros Poruks savu bēr­nības atmiņu centrā izvirzījis krusttēvus un krustmātes. Stāsta vērtību vispirmām kārtām nodrošina raksturu psiholoģiskā patiesība, it īpaši zena tēla veidojumā.

Mākslinieciski veiksmīgi rakstnieks atveido gan zēna attieksmes pret citiem bērniem, gan pret pieaugušajiem, gan ari viņu uztverē, skatījumā vērotās pieaugušo attieksmes.

Sā stāsta nobeigums dod labu priekšstatu par to, cik lakoniski un iespaidīgi Poruks spēj atveidot cilvēka pārdzīvojumu. Rādot krusttēvu un pats sevi pie krustmātes zārka, rakstnieks ar dažu ārēju detaļu palīdzību spēj atbalsot lielu traģisku jūtu bangojumu, kas kulmināciju sasniedz, kad krusttēvs, skatīdamies mirušās sievas sejā, čukst: «Tāda ir, Jancīt, cilvēka gaita!»

«Raiba diena» un «Baltais zvirbulis» no citiem šīs grupas stāstiem atšķiras ar jautro ironisko vēstījumu, ar dzirkstošo humoru un raiti plūstošo, viengabalaino sižetu, kas Poruka stāstos nav nemaz tik parasta parādība.

īpatnēji veidots stāstiņš «Dvēseles kumēdiņi», kas saukts par «bildēm un refleksijām». Te atmiņā kā kinofilmā gar acīm paslīd atsevišķi mirkļi no bērnības. Tie galvenokārt saistās ar kādiem pirmiem tiešiem, tiriem, bērna acim skatītiem lielās dzīves uztvērumiem, ko saduļķojusi vēlākā dzīve, kurā tā laika apstākļos tīrajai dvēseles balsij jānosmok bez atbalss. Tāpēc autors pirmos dziļos pārdzīvojumus, kas atgādinājuši dzīves nopietnību, bet nav raduši atbilstošu atbalsi tā laika dzīvē, ar rūgtu ironiju sauc par «dvē­seles kumēdiņiem».

Stāsta beigās autors piebilst: «Ari šodien, kur es šīs rindiņas rakstu, manim nolīst asaras. Es nekaunos to teikt tāpēc, ka tās mani, tāpat kā katru citu cilvēku, izdaiļo un dara labāku.» Protams, te vārds «asaras», tāpat kā Poruka dzejā, lietots pārnestā nozīmē. Ar to apzīmēts pārdzīvojuma dzi­ļums. Sīs rindas savā laikā skanēja kā protests pret valdošajām attieksmēm, kur visu noteica bezjūtīgā samaksa naudā. Lasot šīs rindas šodien un do­mājot par jaunatni, nāk prātā arī citi — vairāki psiholoģiskas dabas jautā­jumi, kas saistās ar pusaudžu īpatnībām, kuras, nepareizi ievirzītas, var no­vest pie sekluma un truluma jūtu dzīvē. Viena no raksturīgākām īpatnībām pusaudžu jūtu dzīvē ir cenšanās slēpt savas patiesās, tīrās, kautrās jūtas aiz ārējas nevērības, bravūras un pat rupjības. Dažkārt tā izpaužas arī kā kaunēšanās būt pieklājīgam. Taču patiesībā tukša cilvēka ārējā poza galu galā pieradina arī iekšēji iztikt bez tā, bez kā nav domājama dziļa, bagāta dvēseles dzīve, bagāta gara kultūra.

Stāstā «Baltā puķe» — šajā dzeršanas posta tēlojumā — bez kailas didaktikas un moralizēšanas iztverts no dzīves viens notikums un, iejūtīgi parādīts maza zēna uztverē, ar lielu māksliniecisku spēku atklāj ģimenes traģēdiju.