JĀNIS PORUKS: STĀSTI

Savrup stāv tēlojums «Pīļu medībās». Uz krāšņā dabas fona rakstnieks tēlo traģēdiju no putnu dzīves, kas atbalsojas mednieka apziņā. Ar jūtīgo attieksmi pret dabu, tās skaistumu, autors māca saudzību pret tās iemītnie­kiem, kuri, tāpat kā A. Saulieša dzejolī «AAeža drama», ar savu mēmo atgādinājumu it kā apsūdz cilvēka nežēlību. Stāsts ar šo atgādinājumu netieši veic arī savu galveno māksliniecisko uzdevumu — audzina cilvēku kā sabiedrības locekli.

Izlasē tātad ietverti populārākie Poruka stāsti. Vienā da|ā no tiem pārsvaru gūst ne dzīves parādību objektīvs atspoguļojums, bet Poruka romantiķa priekšstati par vēlamo dzīvē. Un, kā redzējām, ne jau viss, ko Poruks romantiķis izvirza par pozitīvu, mums jānoraida. Noraidāms tikai pats individuālisms un ideālisms. Turpretī indivīda kā sabiedrības locekļa dvēseles dzīves bagātināšana, garīgā pilnveidošanās, pēc kuras tā alcis Poruks sava laika spaidīgajos kapitāla apstākļos, arī šodien mums paliek par neatliekamu uzdevumu, ko nosaka sabiedrības attīstības nepieciešamība. Un Poruka izmisīgie vārdi: «Kaut jūs, ļaudis, reiz mācītos cienīt

dzeju!- — savas sirds dzeju!» — īsti var piepildīties tikai šodien, kad

nav nekādu šķērš|u uzplaukt visam, kas ir patiesi cilvēcisks.

V. VALEINIS, filoloģijas zinātņu kandidāts

kambarī, kurā uzglabājas skolnieku lādītes un maizes kulītes, pašā dibena sēž veselīga, paresna māmiņa brūnu sagšu ap pleciem, vilnainu, pirktu lakatu ap galvu un skatās, kā viņas dēlēns strebj zīdeni. Pie loga, kura rūtis ir neskaidras, apputējušas, stāv zēns pelēkos vadmalas svārkos, ceļgalos salāpītās biksēs, lielās, nošķiebtās pastalās. Viņš skatās pa logu uz pagalmu, kur drūzmējas zēnu bars, un reizēm pašķielē uz kubuliņu, no kura viņa tuklais biedrs strebj zīdeni.

«Vai tēvs man no Rīgas ko atveda?» zēns, kubuliņā pupas zvejodams, māti jautā.

«Te jau ir… gandrīz vai aizmirstos. ..» Māmiņa izvelk iz kabatas nazi.

Zēns nosviež karoti pie malas, noslauka rokas drāniņas stūrī, uz kura atrodas maizes kulīte, un ķer pēc naža.

«Vai tik ir piskars? … Es tēvam pieteicu, lai pērk piskaru, tie citi naži neder nekam …»

Māte pasmejas, lasa uz drāniņas maizes drusciņas un ieber tās mutē.

Zēns atvāž jauno salieceni ar melni spīdošu spalu. Asmens tik laistās vien …

«Ir gan piskars … Vajag tik labi iztecināt, uz galodiņas patrīt… Cibiņ, palūk, kas par varenu …»

Bālais zēns domīgi pienāk, paskatās ar vienu aci uz nazi, bet liekas, ka zīdenis tam vairāk patīk.

«Vai tu esi tā jumiķa Cibiņa dēls?» māmiņa jautā.

Bālais zēns klusē; lūpas tam nodreb. Viņš grib aiziet.

«Nāc nu tu ar, pastrebies! Ko tu tāds bailīgs…»

Bālais zēns pienāk, apsēžas un nedroši tver pēc karotes. Roka dreb …

«Ko tu! .. . manu karoti… es pats vēl gribu strēbt! …»

Zēns ar apaļajiem, sārtajiem vaigiem, puķaino kaklautu, jauniem, gandrīz pēc modes izšūtiem svārkiem un gariem zābakiem, iebāž nazi kabatā un sāk atkal strēbt.

«Streb vien, dēliņ, streb … Būs jau abiem diezgan …»

Balais zēns pieceļas un domīgs aizvelkas.

«Kam tad tu, dēliņ, viņu tā? . . .» māmiņa nogauž.

«Ē, ko tas lempis! . . .»

Brītiņu valda klusums.

«Vakar tēvs atbrauca,» māte uzsāk, «pašlaik ēdām vaka­riņas … Zultans sāka riet. Domājām: nu ir tēvs no Rīgas klāt… Kā tad! Bija ar!…»

«Vai Ernestam pijoles atveda? . ..»

Māte pasmejas.

«Laikam gan šoreiz nekā …»

«Tad vasarā atkal no pieguļas nekā; nevar ne meldiņu uz­spēlēt. Un pa svētdienas vakariem tāpat… Briedīšu Kārlis čīgā kā Rīgas muzikants.. . Nu, mēs tam zeļļam gan parā­dīsim … Staigā apkārt kā liels vīrs — cepure uz vienas auss!… Jā, kas tad ir ar cepuri: vai tēvs man jaunu cepuri atveda? …»

«Nē, dēliņ!… Ernestam gan… Viņš jau ir vecāks un pelna pats maizi. Nākošā rudeni jāiet pie dieva galda …»

«Ko? Ernestam … Ja man tā cepure pasēs, tad nu gan es viņu paņemšu . . . Ernestam cepuru diezgan. Tā jērene ziemā gluži laba, tikpat kā jauna. Un vasarā… viņam gluži branga vasaras cepure…»

«Dariet, kā ziniet,» māte teic, «es tur nekā nevaru teikt, lai tēvs … Bet tu gan, Pēterīt, varētu ar savu cepuri vēl veselu Ј.<,adu iztikt…»

«Jā, jā! Es arvien esmu tas sliktākais… Man nekā ne­vajag … Ernestam viss …»

Pēterīts nosviež karoti un savelk dusmīgu seju.

«Nemācīšos, edz, ka nemācīšos!… Dauzīšos un bļaušu pilnā kaklā … I nieka cepures man nevar nopirkt…»

«Vui dēliņ, kāds tu esi… skolotājs tevi ieliks kaktā …»

«Ē, šis kaktā licējs! Pats ir …»

Pēterīts apklausās, vai tik kāds neklausās.

«Vai tik tas Cibiņš te nevaktējas? .. .»

«Vui Pēterīt, kāpēc tu viņu aizdzini? Ko tad viņš tev ļauna darīja?…»

«Ē, tas ir liels maita … Viņam lieliski patīk, kad skolotājs tam saka: «labi, labi! …» Tad tas acis vien mirkšķina…»

«Viņš laikam labi mācās, bet tu, kā man liekas, esi palaidies slinkumā .. .»

«Es?!» Pēterīts, caur nāsīm dusmīgi svilpodams, atcērt. «Ko tu teici, es? …»

«Jā, tu!»

«Es?!»

«Jā, tu esi slinks … Kurpnieks tev rudenī pataisīja i jaunus zābakus, skroderis izšuva jaunus svārkus… Un tēvs tā priecā­jās: nu Pēteris labi mācīsies! . . . Bet nekā! Mans Pēterīts danco tik uz vienas kājas! . . .»

«Kas tad tie par zābakiem? Tie Vilnīšam pašam ir jāuzmauc galvā! Papēži nošķiebušies, āda sarkana . .. Diezin vai binzoles ir ielicis? . . .»

«Ko nu tu par Vilnīti runā: tas nu gan ir kurpnieks! … Viņš iztaisīja gan zābakus labu labos. Bet tu tikmēr brauņājies gar akmeņiem, skrej pa tīrumu tīrumiem, kamēr zābaki beigti… Mani zābaki stāv jau trešo gadu, čīkst vien, kad uzmin …»

Pēterīts pasmejas.

«Diezin kam tev tās čīkstoņas vajadzēja . .. Neesi jau ne­kāda jauna meita . ..»

Māte arī pasmejas.

«Saki Ernestam, lai viņš nedomā ņeint jauno cepuri! Tā ir mana! .. .»

«Nu labi, labi! . . . Bet ej nu mācies, dēliņ, mācies gan! Ne­dari mums, vecākiem, kauna … Tā kā toreiz, kad mācītājs bērnus pārklausīja … Se divdesmit kapeikas, ko papīru no­pirkt …»

Pēterīts paķer naudu, noslauka ātri muti.

«Ko — mācītājs!… Gan es zināšu …»

Pēterīts izšmauc ārā, mātei lāgā ne ar dievu nepateicis.

«Ak dēliņ, dēliņ!» māte nopūšas. «Tavas dienas vēl priekšā . . .»

Viņa aizvāž kubuliņu, iesien to drāniņā un aizsaini rokā aiziet. ..

Skolas istabā aiz krāsns pa brīvstundu Pēterīts šodien spēlē lielu lomu. Viņa nazis iet pa roku rokām un tiek apbrīnots.

«Smalks piskars!» viens piezīmē un uzpūš asmenim dvašu Asmens apsvīst.

Pēterīts zēnam iegrūž piduku sānos.

«Ko tu? Vai tu nezini, ka nazis ir norūdīts, kā vajag … Un tu viņam laid siltumu virsū …»

«Diezin vai tik ir piskars?» kāds cits šaubās un aizlien aiz biedru muguras, baidīdamies, ka Buņģu Pēterīts nesāk ar dūri pierādīt sava naža īstenību.

«Ko tu zini!» Buņģis noskaišas. «Vai tu domā, ka visiem nazis ir parastas dzelzs kā tev! . . . Ekur ir nazīts! . . .»

«Cik tad viņš īsti maksā?» jautā zēns pelēkiem svārkiem, kuros iešūtas daždažādas pogas: uz krūts liela, balti dzel­tena — no kaula, drusku zemāki melna kaučuka un pret vēderu alvas bikšu poga.