Jānis Mauliņš - Pēdas

J. MAULINŠ PĒDAS

J. MAULINŠ

STĀSTI PAR VESTURI

PĒDAS

JĀNIS MAULIŅŠ

RĪGA «LIESMA» 1980

L2

84.3L7 Ma904

Mākslinieks Aleksandrs Stankevlčs Recenzējis Viesturs Skraucis

,, 70303—400 „„ moiAnonn

M Māmurpšo- 80 - 4702340200 © .Liesma»,

IEVADĪJUMS

Romānā attēlotie notikumi norisinājušies zviedru—poļa kara (no 1600. gada līdz 1629. gadam) beigās, kad Vid­zemē iestājās ilgi gaidītais miers. Latgale palika poļiem, Vidzeme — zviedriem. Karš Vidzemes dēļ bija ar pār­traukumiem ildzis 29 gadus, zeme izpostīta, ļaudis ap­miruši sērgās un badā. Gan zviedru, gan poļu karavīri nereti kļuva par siriķiem. Tiklīdz pietrūka naudas lands- knehtu atalgošanai, virsnieki atļāva viņiem izlaupīt ap­kārtējo zemnieku sētas.

Lai izvairītos no pārestībām un spaidiem, zemnieki bēguļoja no novada uz novadu. Ienācējam muižnieki parasti deva trīs brīvgadus bez klaušām un nodevām. Pēc zviedru arklu revīziju materiāliem redzams, ka ne vienā muižā vien trešā daļa un pat vairāk zemnieku bi­juši neseni ienācēji. Zviedru kara komisārs Andersons bija spiests ziņot ģenerālgubernatoram Jakobam Delagardi, ka, piemēram, Alūksnes stārastijā aizbēguši visi zemnieki:

No siriķiem, kungu klaušām un nodevām uz laiku pa­glābās tikai atsevišķas zemnieku sētas dziļi mežu bie­zokņos vai grūti pieejamās purvu salās. Toreiz mežu bija daudz vairāk nekā tagad, mežu masīvi saplūda cits ar citu, tālab paslēpties bija viegli. Ziemas bija sniego­tākas un bargākas nekā mūsdienās, vasaras — aukstā­kas un mitrākas. Baltijas jūra reizēm aizsala, un ļaudis pa ledu tad varēja tikt no Latvijas uz Zviedriju.

Latvieši jau četrsimt gadus atradās vācu varā, bet, par spīti jezuītu aktivitātei, vēl 17. gs. sākumā daudzi pie­lūdza senču dievus un nebija aizmirsuši domu par brī­vību un neatkarību. Pauls Einhorns savā 17. gs. sarak­stītajā «Latviešu vēsturē» atstāsta raksturīgu gadījumu. Kāds vācietis lasījis zemniekiem priekšā un tulkojis senu hroniku par viņu senču panākumiem karā. Zem­nieki sākuši pulcēties un apspriest lasīto. Vācieši sabi­jušies, ka nenotiek sacelšanās, un, piedraudot ar nāves sodu, aizlieguši runāt par latviešu tautas pagātni.

Bažas par sacelšanos bija pamatotas, jo, piemēram, 1577. gadā zemniekiem izd.evās Cēsīs, Ludzā, Rēzeknē un Viļakā padzīt poļu garnizonus.

Zemnieku pašapziņu tolaik stiprināja apstāklis, ka starp turīgajiem latviešiem bija vēl sīkie vasaļi un lei- maņi, tā saucamie brīvzemnieki. Viņi bija personiski brīvi, sīkie vasaļi pildīja karadienestu palīgkaraspēkā, brīvzemnieki maksāja nodevas graudā vai naudā.

17. gs. sākumā radās zināmas cerības atbrīvoties no vācu kungiem, jo poļi tikai daļēji atzina vācu tiesības. Tāda rīcība satricināja sen iegājušos kārtību, mazināja bijību pret vāciešiem. Diemžēl pēc grūtajiem un gara­jiem kara gadiem tautai trūka dzīvā spēka, ar ko stā­ties pretī kungu varai, tāpēc ilgas pēc brīvības nereti izpaudās savdabīgā garīgā pretestībā: dažādu burves­tību veidos. Mierīgo un labsirdīgo seno dievu vietā nāca raganas un vilkači. Kungi burvjiem, vilkačiem un raganām piesprieda augstāko soda mēru — nāvi, sade­dzinot viņus uz sārta, bet savādā, drūmā tautas kustība tālab nenorima. Paši muižnieki nereti bija neizglītoti un ticēja pārdabiskiem spēkiem vairāk nekā zemnieki. Tas, protams, zemrJeku acīm nepalika nepamanīts. Apspies­tie šīs kungu bailes un lētticību reizēm gluži apzināti izmantoja. Baznīca un feodāļi gan centās iztēlot vilk­ačus kā pekles gārus un ļaundarus, lai tos kompromi­tētu tautas acīs, bet, kā rāda vēsturiski dokumenti, tautā nereti valdījis pretējs uzskats.

Vilkaču izdarības un rituāli, kas it kā ļaujot cilvēkam pārvērsties vilkā, bijuši dažādi, šķiet, pašu apsēsto diezgan brīvi izdomāti.

Sī kustība bijusi diezgan nopietna. Par vilkačiem in­teresējušies vairāki tā laika vēsturnieki. Einhorns (arī Fišarts) atzina vilkaču pastāvēšanu un atbilstoši to laiku zināšanu līmenim centās fenomenu «izskaidrot», tādē­jādi pastiprināti popularizējot šīs parādības maģisko pusi. Pierakstīti arī it kā aculiecinieku redzēti gadījumi, kad cilvēki pārvērtušies vilkos. Kāds alūksnietis, piemē­ram, ļaudis pārvērtis vilkačos ar «uzdzeršanu». Vēstur­nieki liksējuši arī citus līdzīgus notikumus.

Romānā attēlotais vilkaču sils atrodas trijstūrī starp Jaunpiebalgu, Gulbeni un Madonu.

Vilkača Toma Staldes dzimtā puse varētu būt Alūk­snes novada Laicenes vai Ziemeru pagasts. Te mīt un, domājams, arī toreiz mituši vīri ar stūrainiem rakstu­riem un vērā ņemamām izdomas spējām. Tādiem nesko­lotiem talantiem, vajadzības spiestiem, laikam taču ne­būtu grūti izgatavot romānā aprakstītās vilku dūkas un citas gudras ietaises. Pats romāna sižets nav izdomāts. To man stāstīja tēvamāte Līze Mauliņa, kura dzimusi 1851. gadā un kuras dzimtā puse ir Zeltiņi. Vilkaču va­kars Zeltiņu muižā• attēlots, burtiski, pēc vecmāmiņas teikas meta.

Pirmā saskare ar vecmāmiņas teiku man sākās ļoti ikdienišķi. Septiņu vai astoņu gadu vecumā izgatavoju savā mūžā pirmo alkšņa svilpīti un atstāju pa nakti uz mūrīša. Sakaltusi un sarāvusies tā rītā vairs neskanēja. Līdz sirds dziļumiem apbēdināts, pūtu, kaut ko vēl ce­rēdams, līdz pamanīju, ka no neskanošās svilpes sabīs­tas kaķis un izskrien pagalmā. Brālis kaķi ienesa atpa­kaļ, un es pūtu vēl. Vecmāmiņa, to redzēdama, izbāra mūs abus un teica dīvainā balsī: «Tai svilpē ir vilka skaņa. To dzird tikai zvēri. Liecieties mierā, izsauksiet vēl no meža lielā vilkača vilkus.» Vēlāk vecmāmiņa pa­stāstīja, ka viņas vectēva brāļi ar šādām vilka dūkām brīdinājuši malu mednieku suņus par tiunga nākumu. To viņa pauda kā lielu noslēpumu, piebilzdama, ka ar mazām vilka svilpītēm mednieki arī pievilinājuši vilkus. (Pat šobrīd mednieki ultraskaņas svilpītes, kas atdarina smalkus peļu pīkstus, izmanto lapsu medībās.) Teiksmu par nelaimīgā savādnieka drūmā Toma mitināšanos silā kopā ar vilku baru viņa neizpauda uzreiz, bet pa drus­kai, katrreiz piebilzdama, ka īsto patiesību neviens tā arī nekad īsti neuzzināšot.

Lai gūtu iespējami reālāku priekšstatu par attēlojamā gadsimta dzīvi, iepazinos ar dažādiem vēstures avotiem, sīki izpētīju zviedru arklu revīzijas materiālus par Alūk­snes, Gulbenes, Gaujienas un citiem novadiem, izstu­dēju Manceja sprediķu grāmatu, tā laika tiesību avo-: tus un citus materiālus.

Savas dzimtās apkārtnes izzināšana pēc šiem revīzijas materiāliem radīja reljefu priekšstatu par toreizējiem apstākļiem un cilvēkiem. Revidentu aktos uzrādīts saim­niecību lielums, ģimenes sastāvs (pēc vārdiem un vecu­miem), zirgu, govju, kazu un aitu skaits. Vaļinieku, kalpu un puspuišu vārdi, vecums, klaušu un nodevu apjoms un nomenklatūra. Skaidri noteikta muižu atra­šanās vieta, lielums, reģistrēti krogi, dzirnavas, vērptu­ves, ezeri, atspoguļoti daudzi citi vērtīgi fakti. Tālab gandrīz visus kungus, ko attēloju romānā, bija iespē­jams saukt īstajos vārdos. Ņemot vērā, ka arklu revī­ziju materiālos ir minēti daudzu muižnieku radnieciskie un biogrāfiskie dati un raksturojumi (dažkārt netieši arī tikumiskie), bija iespējams šo kungu tēlus dot pus­līdz patiesus. Vienu no galvenajiem varoņiem — Fels- bergu, protams, tēloju brīvi, ar izdomātu vārdu, lai ne­radītu vēsturiska fakta un, tā teikt, biogrāfijas sagrozī­jumu viņa attieksmē pret vilkaci Tomu.