Jānis Mauliņš - Pēdas

Par romānā attēloto Lizuma muižu un tās valdītāju (possesor) pulkvežleitnantu Antoniju Morī arklu revīzi­jas materiālos ir samērā sīkas ziņas: dzimis Francijā, divdesmit sešus gadus kalpojis Zviedrijas kronim, dabū­jis pulkvežleitnanta pakāpi utt.

Piebalgas muižas valdītājs tajos laikos bijis valsts admirālis Kārlis Iiarlsons Gildenhelms. Arendators — Somans (romānā aktīvi darbojas vilku medībās).

htajā vārdā nosaukts arī Zeltiņu muižas dzimtkungs Kaspars Oto Sperlinks. Poļu laikā muiža atdota polim Moderofskim. Novadā vācu muižu atdošana poļiem, bija izplatītāka nekā citur. Par to pukodamies, vācu kungs Felsbergs romānā piemin īstos vācu un poļu vasaļu uz­vārdus.

Daudz ziņu arklu revīzijas materiālos arī par zem­nieku mājām. Pārsteidz fakts, ka manā dzimtajā Veclai­cenē (Laicenē) toreizējie māju nosaukumi saglabājušies līdz mūsu dienām, piemēram, Bāliņi, Kaķīši, Kanastas, Ķempji, Leģenes, Mauliņi, Mušķi, Pelši, Sprīvuļi, Stal- des utt. Tāpat kaimiņu Ziemeros: Ādiņi, Anaraudas, Bārtuži, Semeikas, Skultes, Stāmeri, Skripīts" utt. Pēc vēsturnieku domām, daļa apdzīvoto vietu nosaukumu ir krietni veci, iespējams, pastāv no tiem laikiem, kad

Tālavā vēl nebija uzkundzējušies sveštautas feodāļi, vai pat no laikiem, kad šajā novadā vēl mita lībieši un somugri, par to liecina toponīmi: Bārtuži, Lugaži u. c.

Revīzijas laikā laukos baznīcu tikpat kā nav bijis. Toties krogu — krietni daudz, un daži no tiem piederē­juši latviešiem. Parasti gan zemnieki īrēja krogus no muižas. Krogos tolaik bieži apmetās ceļojošie tirgoņi, sludinātāji, klaidoņi. Krodzinieki tālākpārdošanai iegā­dājās no tirgotājiem dažādas mantas, sevišķi dzelzs dar­barīkus, čuguna un māla podus, sāli un citas preces. Galvenās preču apmaiņas vietas tomēr bija pilsētu tirgi, sevišķi rudens tirgi, tā saucamie gadatirgi, kas notika pilsētās, miestos vai arī kādā muižā lielāku satiksmes ceļu krustojumos.

Šaujamieroči ar stobru parādījās jau 15. gadsimtā, taču drīz muižnieki aizliedza šādus ieročus iegādāties zemniekiem. Par ieroča turēšanu draudēja sods. Šauja­mais bija smags un neprecīzs, lēni (pa galu) lādējams, bez vītnēm.

Zemi apstrādāja pēc trīslauku sistēmas, taču liela no­zīme bija arī līdumiem un atmatām. Mēslotā tīrumā sēja miežus, rudzus vai zirņus. Pēc tam divus nākamos gadus sēja linus un auzas. Mēsloja ar kūtsmēsliem, rei­zēm ar dūņām un pelniem. Apsēja lielas platības, bet ieguva tikai ceturto graudu, ja labi padevās — piekto. Ara zemi sekli, toties vairākkārt ar spīļarklu, irdināja ar kokzaru ecēšām. Sēklu vai nu ieecēja, vai ieara ar to pašu spīļarklu. Ļaudis ģērbās vienkārši. Vīrieši — garos linu, pusvilnas vai kažokādas svārkos un linu, pusvilnas vai ādas biksēs. Kājās āva vilnas zeķes vai aptina tās ar autiem. Nereti pastalu āda bija jēla, ne- miecēta, ar visu spalvu. Dažādos gadalaikos ģērbās atšķirīgi. Karstā laikā staigāja nebalināta linaudekla biksēs un kreklā, kurus pogu vietās rotāja koka sprū- dzeklīši. Visi zemnieki, protams, neģērbās vienādi. Ba­gātākie iegādājās kurpes un pat stulmzābakus. Katra uzpošanās bija zināmā mērā atkarīga no rocības, gau­mes un izdomas. Ir ziņas, ka toreiz zemnieki nav lieto­juši apakšveļu, gulējuši virsdrēbēs uz koka lāvām.

No rotaslietām izplatīti bija dzintara kareklīši, zīļu vainadziņi. Bagātākiem zemniekiem, domājams, bija arī sudraba rotaslietas, tikai parasti tās nerādīja atklātībā, bet līdzīgi naudai glabāja paslēptas nebaltai dienai, jo rotaslietas tajā laikā bija arī nauda.

Svētku drēbes slēpa tīnēs — īpašās paseklās mucās ar vāku — vai pūra lādēs.

Ne jau vienmēr mūsu senči ēda pelavmaizi un stai­gāja kankaros. Nav pamata neticēt, ko raksta mācītājs Mancelis savos sprediķos, proti, ka lielīgākās zemnieces nēsājot «lielas, burbuļainas» sudraba saktas un «zīža blāverus», bet vīrieši tik lepni metoties, ka negribot milna auduma drēbes valkāt un pērkot dārgu «englišku vadmalu».

Katrā zemnieku sētā bija aužamie stāvi, un katra zem­niece pati auda sev vilnas drēbes un tās krāsoja. Sie darbi prasīja zināšanas un prasmi, ko mantoja no paau­dzes paaudzē.

Mājas bija bez logiem, ar nelielu caurumu sienā un dūmu lūku apaļbaļķu vai šķelto baļķu griestos. No bē­niņiem dūmi izklīda vai nu pa jumta šķirbām, vai pa īpašu jumta atveri. Krāsnis krāva līdzīgas pirts vai ri­jas krāsnīm, tās bija pa pusei mūrētas, pa pusei sakrau­tas no akmeņiem. Pa daudzajām šķirbām telpā ieplūda dūmi un karstums. Latviešu zemnieki šādās dūmistabās, tāpat arī dzīvojamās rijās un pirtīs mita gandrīz līdz 19. gadsimta vidum un uzskatīja tās par veselīgām.

Aprakstītajā laikā vīrieši un sievietes nēsāja garus, brīvi krītošus matus. Tolaik jaunākās dziesmas skaitī­jās poļu dejas dziesma ar vārdiem «Cūkas driķos» un pārlatviskota tiroliešu dziesmiņa «Aiz upītes es uzaugu», jaunākā deja — tā pati poļu polka, ko Vidzemē atveda poļu karavīri.

Jaunekļi pēc vecas paražas «zaga» līgavas, tas ir, pa­slēpās izraudzītās jaunavas mājas tuvumā, sagaidīja brīdi, kad viņa iznāca laukā, sagrāba, iesvieda kama­nās un steigšus devās mājās. Bieži šāda rīcība bija tikai simboliska, jaunieši paši (un arī vecāki) bija sapratu­šies un piekrita laulībām.

Kaut arī laiki bija grūti, zemnieki neatteicās no līk­smām kāzu svinībām, tālab Vidzemes valdītājiem vēlāk nācās izdot likumu, kas aizliedza kāzas svinēt vairāk par divām dienām, kā arī aicināt vairāk par sešpadsmit pāriem viesu. Muižnieki bijās, *ka zemnieki ilgajās svi­nībās patērēs pārāk daudz produktu un to nepaliks pāri feodālās rentes samaksai, kā arī kavēs klaušu darbus.

Muižnieku dzīve ritēja savrup no zemnieku dzīves. Vēl 17. gs. sākumā daudzi feodāļi zemniekiem aizliedza mācīties rakstīt un lasīt, baidīdamies, ka izglītots dzimt­ļaužu bēglis var uzdoties par vācieti un tā paslēpties no vajātājiem. Dižciltīga muižnieka godalieta bija ne­strādāt zemnieka darbu. Dažkārt viņi tālab vārda tiešā nozīmē nīktin nīka bezdarbībā, sevišķi sievietes. Pro­tams, grūtie apstākļi (17. gadsimta sākumā nereti vienā otrā muižā nebija neviena zemnieka vai arī bija tikai daži) spieda muižniekus šur iur pielikt roku. Kāds muiž­nieks, piemēram, pats personiski krogojis alu, sakāvies ar piedzērušu zemnieku, tālab lieta nonākusi tiesā un līdz ar to iegājusi vēsturē.

Tolaik bija daudz sarežģītāka naudas aprēķinu sis­tēma nekā mūsdienās. Apgrozībā bija dālderi, zloti, markas, graši (arī saukti par vērdiņiem), šiliņi un citas naudas vienības.

Vairumam muižu, spriežot pēc darbaspēka, šajos no­vados piederēja 10—30 ha aramzemes, 10—25 govis, 20—40 aitas, 5—10 cūkas, 3—6 zirgi. Taču muižas lau­kus apstrādāja zemnieki ar savu inventāru un saviem zirgiem. Pie vienas otras muižas bija ar ūdens vai zirgu spēku darbināmas dzirnavas, nelieli alus brūži. Parasti graudus mala rokas dzirnās un alu brūvēja mājas ap­stākļos. Muiža krogus vajadzībām to atpirka vai arī uz­lika īpašu alus nodevu. Nodevas atkarībā no muižas un muižnieka bija ļoti atšķirīgas, sākot ar graudiem un lo­piem, putniem, olām, vasku, spalvām, virvēm un bei­dzot ar darvu un pelniem. Pelnus izveda uz ārzemēm rūpnieciskām vajadzībām, bet darva noderqja kuģu būv­niecībā.

Rīga toreiz skaitījās paliela pilsēta, lielāka par Stok­holmu, ar vairāk nekā 10 000 iedzīvotāju. Tai pāri slē­jās Pētera baznīcas, kā arī citu baznīcu torņi.