Jānis Mauliņš - Pēdas

— Meit, tu nevietā joko! — Madara bargi teica.

— Es nejokoju, māmuliņ! — Ance atsaucās, un acīs viņai sasprāga asaras. — Runcis mierīgi sēdēja uz salmu nastas, tad piepeši.,. Vai kāds viņam taisījās galvu noraut? Miks man netic. Neviens man netic, Kas jus par cilvēkiem!

— Esi mierīga! — Toms pacēla roku. — Kaķi nobai­dīju es. Pirms bēgšanas viņš palūkojās uz istabas pusi, vai ne? Tā bija? Tā tam jābūt…

<���— Mjā,, — Ance izdvesa.

— Tā vajadzētu būt, — Toms svinīgi atkārtoja.

Miķelis lūkojās brālim sejā apjucis un neticīgs. Kopš

brīža, kad Toms aizliedza viņam vingrināties šaušanā ar stopu tālab vien, ka Miķelis, pārkāpdams norunu, iz­šāva uz pāri lidojošo vārnu un bulta nokrita viņpus sē­tas, viņš uz brāli sāka īgņoties. Kā lai uzzina, vai Toms šobrīd nelietīgi melo vai patiesi valda pār kādu noslē­pumu? Miķelim reizēm nedeva mieru doma, ka brālis kāro pēc Ances, jo varmāku samocītā Guna, kā varēja nojaust, Tomam vēl arvien šķita atbaidoša un neaizska­rama. Toties ar Anci viņš runāja daudz maigāk nekā pienāktos. Lai ar vienu cirtienu atraisītu samežģījušos attiecību kamolu, Miķelis pēkšņi paspēra soli tuvāk brālim un nikni, izaicinoši paziņoja:

— Mēs ar Anci precēsimies!

Toms palūkojās uz brāli, pēc tam uz jaunavu. Ievilka elpu. Pacilāja pie krāsns pieslietos kārkla kokus. Vēl­reiz palūkojās. Tad saņēma abus jaunos aiz pleciem, saspieda kopā un bargā balsī teica:

— Derieties! Kas neļaus jums dzīvot, tos apbedīsim!

Ance atviegloti pasmaidīja. Miķebs pateikdamies pa­māja Tomam ar galvu. Jaunākais pēkšņi aizmirsa visu īgnumu pret vecāko. Aizkustināts un satraukts klusi jautāja:

— Kas tev, brāļuk, par noslēpumu?

Toms pastiepa roku.

— Redzi, — viņš teica. — Vilku dūkas. Atminies, ko vectēvs stāstīja un mācīja par nedzirdamām dūkām…

— A-ā! — Miķelis, brīnumā vīlies, gari novilka.

Toms saviebās, nikni nospļāvās un novērsās. Atklā­tība nederēja. Viņš tūlīt nožēloja, ka pateicis brālim taisnību, tādējādi zaudēdams viņa acīs noslēpuma varu. Diemžēl vārdi jau bija izlidojuši, un Miķelis jau viszi- nīgi vīpsnāja.

— Ejiet! — Toms asi pamāja ar roku jaunajiem, un viņa acīs atkal iedegās tumšas ugunis. — Man vairāk nav ko teikt.

Viņš brīdi nekustīgi stāvēja, tad apsēdās uz_ ozola bluķīša pie Andra, pagriezis istabai muguru, Tā viņš nekustīgi sēdēja labu laiku. Vienīgi seja liecinaja par lielu nemieru. Puisis, kura acis bija pieradušas pie krēslas, redzēja katru krunciņu un trīsu. Toma vaigs viņu pievilka un satrauca. Toms to juta, tālab tīšām vandīja savu dvēseli, palaikam noglāstīdams jaunekli ar maigu un drūmu acu bargumu. Viņš domāja, ko jau bija domājis simtiem reižu.

Andris savā nelaimē likās radniecisks viņam, Tomam. Vienīgi puisis nebija vēl savam pāri darītājam atriebis, Toms bija. Šī atriebšana gan saldēja vīra sirdi, iedzina tajā bailes no soda, lika naktīs trūkties no guļvietas, prātot un darboties, lai šajā meža slēptuvē viņus ne­viens nepārsteigtu, sevišķi pilskunga dzinēji. Citi, arī brālis Miķelis, Tomu nesaprata, smīnēja par viņa aizlie­gumu ziemā, pēdu laikā, staigāt pa vārtiem, šaubījās par lopa nagu derīgumu, vīpsnāja par naivo pēdu jauk­šanu.

— Kungi taisni silabriežus mīl medīt, — Miķelis aizrā­dīja.

— Lai, — Toms atbildēja. — Pēdas ved mājām garām. Ja būsim klusi, mūs nepamanīs.

Var jau būt, ka Toms rīkojās kā aplamnieks, bet nāves bailēs cilvēks reizēm neprasa padomu skaidram prātam. Laikam tāpēc citi bija pret viņu, pat ienīda stingrības dēļ. Nesaprata, ka bez stingrības šeit drīz vien atnāktu melna sieva ar izkapti. Viņi izturējās naivi kā bērni, tikai bija nepaklausīgāki. Tāpēc Toma cerības pievērsās Andrim, kas vienīgais ticēja viņam. Puiša satrauktie, sa­mocītie nervi drebēja tāpat kā Tomam. Labāk nekā citi Andris dzirdēja melno nāves putnu spārnu švīkstus, jo bija jau redzējis kaulaino sievu staigājam gar savu guļ­vietu.

Madara un Guna, protams, ievēroja, ka Toms ar Andri sačukstas, bet nezināja, k"o viņi runā. Arī tagad viņas neko nedzirdēja, jo Toms runāja ļoti klusu. Izbrīnu ra­dīja tas, ka aļņkājis, kas pret pārējiem bija gaužām strups, divatā ar Andri kļuva runīgs. Madara piegāja pie krāsns lūkot biezputru un gar krāsns stūri pavērās bē­dulī. Sastinga izbrīnā: Andra seja staroja līksmē. Katru Toma vārdu viņš nolasīja tam no lūpām ar svētu bijību. Madarai iedrebējās rokas. Viņa klusi atgāja savā vietā. Jutās gluži satriekta, it kā dienas laikā būtu redzējusi spoku.

VAIDU CEĻA SAKUMS

Jaunais kungs agri no rīta izjā­jis un pazudis ar visu zirgu bez pē­dām uz laiku laikiem. Tikai ziemas naktīs to redzējuši joņojam kopā ar citiem miroņiem pa nomaļiem meža ceļiem.

Vecu ļaužu teika

Satraukuma brīžos Tomam katrreiz atmiņā atausa pagā­jušais pavasaris, kad viņš pēc zirņu lauka aparšanas tēva tīrumā ar spīļarklu plecos un zirgu Jūci pie pavadas de­vās mājup. Kalniņā ziedēja sūrābeles, pļavā purenes. Pie birzes stūra apstājies, viņš izdzirda Gunas kliedzienus. Nolika arklu ceļmalā, uzlēca kumeļam mugurā un auļoja uz sētu. Pie gubeņa nolēca.

Pretī skrēja jaunākais brālis Miķelis un grūda viņu atpakaļ, pārbīlī vaibstīdamies un nespēdams ne vārda skaidri izrunāt. Toms tikai ar grūtībām saprata, ka divi sirojoši karakalpi sacirtuši tēvu, kad tas dzīries aizstāvēt vedeklu pret varmācību. Tēvs esot beigts pavisam, bet šie istabas galā ņemoties ar Gunu. Mazos puikas viņam laimējies ieslodzīt kambarī, lai ļaundari tos arī nenoga­linātu.

Toms apjukumā dzīrās tūlīt skriet sētā ar satrupējušu koku rokā, bet Miķelis ieķērās viņam svārkos, turēja visiem spēkiem un šņukstēja:

— Neej, mīļo brālīt! Tu esi man palicis vienīgais! Neej!

Toms atjēdzās. Patiesi, tas nebija īstais ceļš. Viņš sa­grāba brāli aiz apkakles un čukstēja ausī:

— Klētiņā pa lūku! Stopus! Izlauz jumtu un izmet dīķa pusē! Atri!

Miķelis blisināja acis, drebēja un nekustējās ne soli.

— Saprati? — Toms bargi noprasīja.

Miķelis pamāja ar galvu, ka sapratis, bet nekustējās, jo viņu māca bailes. Jauneklis pirms mirkļa taču pirmo reizi mūžā bija redzējis, kā ar zobenu pārcērt cilvēku, turklāt šis cilvēks bija viņa stiprais un godīgais tēvs. Toms nikni sakampa brāli un stūma uz priekšu. Miķelis turējās pretī. Tad vecākais sita jaunākajam. Vienu pliķi, otru, trešo… Beidzot puisis atjēdzās. Laikam redzēja, ka Toma sejā atspoguļojas kaut kas daudz draudīgāks par nāvi. Paklausīgi aizrikšoja pāri pagalmam. Toms ar sētas mietu rokās stāvēja pie stūra, lai vajadzības gadī­jumā aizsargātu brāli.

Miķelis skrēja kā stirna un žigli paslēpās klētiņā. Vi­ņam pakaļ noskanēja griezīgs svilpiens un ņirdzīgi smiekli. Šajā brīdī Toms tapa mierīgs, pēkšņi skaidri sa­prazdams, ka nekad vairs neatgriezīsies bijusī dzīve. Būs pavisam kas cits.

Vecākā brāļa gribas saskubināts, Miķelis strādāja ātri. Ar muguru izcēla klētiņas jumta lubas un pēc brīža jau ar abiem stopiem un bultām stāvēja Tomam blakus. Mirkli vēlāk brāļi, aiz ievu krūmiem slēpdamies, šāva uz slepkavām.

Kad bija pagaisis pirmais naida skurbums, Tomu pēkšņi sagrāba savā varā bailes. īj par vagara palīga — šķiltera piekaušanu kungi zemnieku sodīja ar kakla nāvi…