Jānis Mauliņš - Pēdas

Lokanie zviedru zobeni, spožie pieši un pilnās sedlu kules lika domāt, ka abi beigtie varmākas ir kungu kār­tas. Pie viņiem atradās krietni daudz naudas, mugurā bija labas vadmalas drēbes, kājās garstulmu zābaki.

Visus trīs līķus brāļi steidzīgi apraka pūnē zem veca­jiem salmiem. Divos vezumos sakrāva niecīgo pavasara laika mantību: pusotra maišeļa miežu, pūru auzu, dažus siekus rudzu, zirņu, dzelzī kaltos darbarīkus, govis pie­sēja pie ratiem, aitas dzina nopakaļis.

Pusstundu pēc saules rieta izbrauca. Izvairījās no mui­žām un apdzīvotām vietām. Smērēja ratus ar taukiem. Dienu pārlaida mežā. Nākamajā naktī Toms aizaulek­šoja ar siriķu zirgiem pa sānu ceļu, lai jauktu pēdas. Vienu piesēja meža biezoknī, ar otru atjāja atpakaļ.

Trešajā rītā; īsi pirms iegriešanās mežā, viņiem priekšā no miglas iznira jātnieks spalvotā ģēģeru cepurē un ska­nošiem piešiem pie gludādas stulmzābakiem.

— Jāapbed! — Toms teica. .Tikko kungs nonāca tu­vumā, pacēlās stopi un nopakstēja stiegras.

*— Manu dieniņ! Manu dieniņ! — Guna sāka skaļi vai­manāt. Toms viņai uzkliedza un lika atdzīt izbaidītās aitas. Guna paklausīja. Abi mazie puikas gulēja uz miežu maisiem un neko neredzēja.

Līķi apbeda upītes krasta biežņā liela paugura nogāzē, kur zemi bija izrakņājušas meža cūkas. Kamēr viņi raka

bedri, nepārtraukti zvanīja skaļa dzeguze, solīdama klau­sītājiem simtgadīgu mūžu. Guna ticēja putnam un līdz trakumam vienmuļi atkārtoja:

— Mēs ilgi dzīvosim, mēs ilgi dzīvosim, mēs ilgi dzī­vosim ..,

Toms saprata, ka drīz visā apkaimē sāksies liela tvar­stīšana, tālab viņi, nākamajā naktī nobraukuši jūdzes četras, rīta svīdumā iegriezās vecā meža ceļā, kurš gadu desmitus nebija redzējis riteni, un apmetās biežņā.

Miķelis un Guna nolikās gulēt, Toms devās izlūkot ap­kārtni. Atlieca ratu noliekto zāli, nodzēsa zirgu un govju pēdas.

Kalna nogāzē vecs vīrs ara tīrumu. Neatlika nekas cits kā pajautāt viņam. Vīrs stāstīja, ka lielajā mežā ceļa nav, biedēja ar Melnās sērgas laukiem un necaurbrie- namu tīreli.

— Tur, dēls, vilki vien un mūdži kurnē, — večuks skaidroja. — Kādreiz viņos laikos purva salā gan esot bi­jusi mežaiņu sēta, bet nu jau gadus divdesmit nekādas miņas. Visi apmiruši sērgā vai karā nokauti.

Toms prasīja ceļu uz Koknesi. Večuks skaidroja, cik nu prata. Beigās piebilda:

— Tev vēl tālu jāstaigā.

Ceļa stāstītājs bija Repulis, viltīgs vecis. Viņš nolū­kojās Tomam pakaļ, nospļāvās un norūca:

— Miglu pūš, makans. Šim Koknese! Acis kā spoles uz otru pusi. Bet lai jau ļepato, vai man sāp.

Ziņa par tukšām mājām purva vidū Tomu satrauca. Pavīdēja cerība uz dzīvi. Ausīs ieskanējās bikli vārdi no mātes dainu pūra: «Ābelīšu ziedi plauks. Tālu silul klusumā. Atkal balti rīti nāks. Lakstīgala treļļus dzīs.ļ Bērni sūnās spēlēsies. Sila mētras pēdas segs. Migla bal- 1 tus autus žaus. Zīle mīļas vēstis teiks. Vecie tēvi prie­cāsies.»

— Bet tu būsi un paliksi slepkava! — aiz muguras at­skanēja skaļa balss, Toms apsviedās. Bet tur nebija ne­viena. Tikai paša rokās viltīgi trīcēja uzvilktais stopa stiegrs. Runājusi bija viņa sirdsapziņa.

Torīt ilga gulēšana neiznāca. Viņi devās meža dzi­ļumā, kūlās gar purva malu, stumdami vezumus pāri vairākām gravām, līdz nedzirdēja vairs ne suņus, ne gaiļus. Apmetās eglēm noauguša kalna pakājē un pirmo reizi kārtīgi atpūtās, jo patiešām tuvu un tālu visapkārt

šalca mežs, stiepās purvs un slīkšņaini upes līči, cilvēku pēdas nemanīja. ;

Te no slaidas egles galotnes Toms pirmo reizi ierau­dzīja purva salas klajumu. Bet, lai tur nokļūtu, vajadzēja parvaret avotainu gravu, ko pat gājējam bija gaužām grūti izdarīt. Piecpadsmit, divdesmit soļu platajā gravas dibena zem katra zāles cera žurdzēja rāvains ūdens, viss . dūņainais klajums līgojās, no krasta pacerēm sūcās avoti. Augstāk gulēja purvs, bet lejāk grava pārgāja slīkšņā, ko bija radījuši bebri, izveidodami lielu aizsprostu.

Egļu kalnā bēgļi pavadīja trīs dienas. Izpētīja salu.

Aiz egļu skupsnas čurnēja vecas mājas ar apsūnoju­šiem salmu jumtiem, apžogotas ar stāvmietu žogu, kādus meža ļaudis ierīkoja pret vilkiem un lāčiem.

Kad viņi piegāja tuvāk, ar bažām sadzirdēja, ka pa­galmā blej aitas, kurc vistas un sievietes balss klusi dzied dziesmiņu par kazu un vilku.

Pa sētas šķirbu brāļi drūmi vēroja jaunavu ar puķu vainadziņu dzeltenajos matos.

— Nevainīgus vairs nekausim. Pietiek! — Miķelis čukstēja. Toms klusēja. Jaunava dzina lopus ganībās. Ieraudzījusi aiz vārtiem svešiniekus, viņa sastinga. Pēc mirkļa, pārvarējusi sevi, uzticīgi, mīļi pasmaidīja;

— Nāciet sētā, labie ļaudis!

Pie akas, uz bluķa tupēdams, pelēkraibs kaķis, ciemi­ņus gaidīdams, mazgājās. No kūts nāca vecāka sieva.

Vīri paklanījās, nolika zemē stopus un pacēla pla.uk- , stas par miera un padevības zīmi.

— Tālumnieki? — sieva jautāja.

— Jā.

— Labi ļaudis?

— Ļauni, — Toms teica un nolieca galvu.

Sievietes satrūkās. Vecākā pasmaidīja.

— Gluži ļauni nebūsat! Tā ļauni nevēstī.

— Trīs kungu dzīvības, — Toms teica, galvu nepa­celdams.

Viņi sarunājās ilgi, pētīja sejas, zīlēja un minēja. Kad Madara izdzirda, ka Egļu kalnā jau trešo nakti nakšņo mazi bērni, uztūkuši no odu kodieniem, viņa izšķīrās par aicinājumu.

— Tūdaliņ vediet šurp!

— Ja mūs atradīs, nokaus arī jūs, — Toms atgādi­nāja. — Kungu dzīvības nav sesku ādas.

— Kā lēmējs lems, — Madara atbildēja.

Par Adarotu sieviešu dzīvi mežā zināja tikai Madaras māsas sētā Mežmalniekos, kur viņas palaikam ciemojās. Māsa palīdzēja uzturēt sakarus ar ārpasauli, iegādāties sāli un pārdot rokdarbus rudens tirgos. Purva salā nu jau trīs vai četrus gadus nebija iemaldījies neviens cil­vēks.

ANDRIS

Kungi dēlu esot nozaguši un pār­vērtuši vilkatī.

Vecu ļaužu teika

Cik vien atmiņa sniedzās, Andra vectēva vectēvi bija bijuši leimaņi, kas gadsimtiem ilgi kalpojuši kungiem. Pēc 1577. gada notikumiem, kad zemnieki sagrāba varu vairākās Vidzemes' vaivadijas, padzīdami poļus, kungu uzticēšanās Kaņķu brīvzemniekam Krišam, Andra vectē­vam, tika iedragāta. Lai gan zemnieki vērsās tikai pret poļiem, viņu pārdrošība kungiem nepatika. No vasaļu pulka gan toreiz viņu vēl neizsvītroja.

Andra tēvs, sava tēva pieredzi ņemdams vērā, tūlīt pēc poļu ienākšanas 17. gadsimta sākuma pieteicās straž- ņikos. Dažas ziemas vēlāk poļi viņu ieskaitīja karakal­pos. Kopš tā laika par viņu nebija nekādu ziņu. Klīda runas, ka kritis kaujā, bet Andra māte labprāt ticēja valodām, ka Polijas lielkņazs aizsaucis izmanīgo leimani Die sevis, lai padarītu viņu par galma vīru. Māte bija sapņotāja, un šis miglainais prāts piemita arī Andrim.

Kad puisim bija piecpadsmit gadu un Vidzeme atkal kārtējo reizi atradās zviedru varā, kada silta vasaras pēcpusdienā Kaņķu leimaņa pagalmā iejāja pagasta šķil- ters bērā zirgā un, māti nicīgi nolūkodams, pavēstīja:

— Muižkungs lika teikt: Kaņķu Krišam un viņa sai­mei ar šo gadu brīvzemnieka tiesa atmainīta. Uz priekšu ik nedēļu jādod viena derža ar zirgu un dēls Andris par denci uz muižu.

Puisis klausījās neziņā un apjukumā. Kad ziņnesis aiz­jāja, māte, bēdu satriekta, bezspēcīgi māja ar abām ro­kām un šļupstēja: