Jānis Mauliņš - Pēdas

— Tos, dēls, grūti sacīt, Katram ļaužam vecāsmātes divas, vectēvi divi, vecvecmātes četras, vecvectēvi četri. Tā tie radi iet plašumā,

— Kāds kunigaitis vidā nebija?

— Nē, dēls, Agrāk tēvi gan esot mituši Jersikas pils sētā, darinājuši labiešiem drānas. Vēlāk no vāciem paslē­pušies mežā, Ar ķoniņiem man tik vien daļas, ka vecvec­tēvs, kas nodzīvoja bērza mūžu, puikas vecumā, kā stāsta, tupējis uz viena ganīklas ciņa ar stīvu lopu māršu, kurai bērna gados pasakas teikusi pēdējā Zemgales dižkuni- gaiša brāļameita Tīre, veca sieva garu, grumbainu vaigu. Tīres dēlu viņa cilmes dēļ muižturs apmijis pret medību kuci uz Vāczemi, tālab šī palikusi viena pie svešiem.

Andris, vienatnē nīkdams, daudz domāja. Viņš ievē­roja, ka galvenais rīkotājs ir Toms, kas divatā ar brāli Miķeli bija nokāvuši trīs kungus, paši palikdami dzīvi un nesodīti. Tīrais brīnums! Puiša acīs ar to viņi bija kļuvuši varoņi, līdzīgi veclaiku karavīriem, par kuriem kroga priekšā bija vēstījis svešais ceļinieks.

Kādu dienu Andris bikli ieminējās Tomam par visu vācu kungu padzīšanu, bet vīrs uz to neko neatbildēja.

No majas ļaužu runām puisis noprata, ka Toma prāts nodarbinats tikai ar pēdu slēpšanu. Brālis Miķelis reiz pat izteicās, ka Toms pēc kungu aprakšanas esot tapis prāta viegls. Tadam spriedumam Andris nepiekrita. Toms bija savdabis, tas tiesa, bet prāts vīram strādāja raženi. Pamazam viņš Andrim atklāja savus nodomus.

— Ja iesi pret kungiem pliks un bez vilta, tūliņ būsi beigts, — viņš mācīja. — Sāksi svārboties: nāve klāt. Visas nelaimes neapsvērsi, tūdaliņ noķers nertā kā maili. Te, kur purva ruči visapkārt, drošs līdz laikam. Kaitē ar prātu, ja paša āda dārga.

— Es nebaidos! -— Andris sauca.

Toms sadusmojās.

— Sadziedē savu dzīslu, muļķi! — viņš uzkliedza. Pēc brīža pajautāja: — Vai zini, kālab vilks sava midzeņa tuvumā nemedī?

Tomam bija jādomā par bērnu un sievas likteni. Viņš savu nelaimi jau bija atriebis. Tagad jārūpējas, lai ābe­līšu ziedi plaukst, lai bērni sūnās rotājas .

Vēlēdamies likt Andrim pie sirds slēpšanās svarīgumu, viņš stāstīja teiku par savu tālo senci trako Miķi, kas piecas vasaras turējis bailēs divus novadus, ik gadu nogalēdams' pa vienam, diviem kungiem. Pret Miķi vai­rākkārt gājuši mednieki un karakalpi, bet neko nespē­juši izdarīt. Trakais vienu savainojis, citu sabaidījis un pats aizlaidies bez pēdām. Reiz dzinējiem licies, ka ļaun­daris tūliņ būs rokā. Droši aplenktā birztalā skanējuši viņa ārprātīgie smiekli: «E, e, e! Hi, hi, hi!»

Kungi cerējuši negantnieku noķert dzīvu. Gājuši, aiz diviem vairogiem slēpdamies, bet trakais tik ķiķinājis, līdz gūstītāji pielīduši gluži klāt un pārliecinājušies, ka Miķis viņus kārtējo reizi izmuļķojis. Kokā šūpojies smilšu maiss. Uz leju slīdēdams, tas ar maiksti kustinājis viltīgu koka spīganu, kura, uz vienu pusi berzēdamās, taisījusi e-e-e, uz otru pusi — hi-hi-hi.

Andrim teika ļoti patika.

Todien, kad runcis Lūsals bija izbijies no dūkas, ko ļaudis nedzirdēja pārlieku smalkās skaņas dēļ, Toms Andrim pavēstīja vēl divas svarīgas lietas.

Pirmā bija ziņa no zāļu sievas Luķu Mades, Viņa vē­lēja noņemt puisim no muguras balstekļus un palēnām vingrināties darbos.

Otra ziņa bija par Toma paša nodomiem, Lai atbaidītu ļaudis no meža un viņa brīvības salas, Toms bija nolēmis silā un tā apkartnē taisīt vilkaču un raganu pēdas, uz ceļiem un takām atstājot zaļus «vēmekļus», tādā veidā apjožot mežu ar nešķīstas burveklības drošo jostu, ja nepieciešams, palīgā ņemot gan Madaras krāsu un zāļu gudrības, gan trakā Miķa smalkās viltības, gan paša izdomātas vilkača šūpoles un vilku dūkas.

Jau iepriekšējā vasarā Toms un Miķelis bija izrakuši Dormuižas kapos galvaskausus un citus cilvēku kaulus, maisos sabērtus atveduši mežā un atbaidīšanas nolūkā izmētājuši uz takām, pa kurām varētu nākt meža ložņas. Lai meža baigums ietu pasaulē, Toms nolēma palīgos ņemt Luķu Madi, šo pāri novadiem izdaudzināto zāļu sievu un riebēju, kuras runās dažkārt ieklausījās arī kungi,

Otrā nodaļa VILKATIS PIE ZĀĻU MADES

Vilkača tuvumā suņi dreb un dīdās.

' Taulas ticējums

Tas notika nākamajā dienā pēc vilka sirojuma Gaiga- los. No dienvidiem savilkās tūces, kas liecināja, ka laiks iet uz pavasara pusi. Luķu Made, kalsena sieva ar kvēpu rievām^ izvagotu seju, sēdēja uz egles bluķa krāsns priekšā un, muti sparīgi kustinādama, zelēja kaltētas mellenes. Ogu sausie kneceriņi gulēja sabērti pelēka priekšauta kabatā, no kurienes viņa tos pa reizei iegrāba saujā un iemeta mutē tik veikli, ka galva nepakustējās un lūpas neko daudz nepavērās. Istabas sienas bija no­kārtas ar zāļu bunduļiem, slotiņām, sēklu un sakņu kai­tējumiem pelēkās kulītēs. Stūrī stāvēja divas tīnes, aiz­krāsnē lāva. Vecajai pie kājām gulēja tas pats pasīkais šunelis, kas viņdien gremzās ar vilku: snauda, galvu atspiedis pret bluķi. Krāsns akmeņi bija tikai remdeni. Kopš meitas un vecais bija miruši, bet dēli pazuduši karos un sērgās, sieva maz rūpējās par savu miesu. Is­taba arvien bija auksta. Bet var jau būt, ka viņa to turēja aukstu tālab, ka zāles vēsumā labāk glabājās, nezaudēdamas derīgo stiprumu. Kas to lai zina? Vasarās Made rušināja rāceņu dobes, ziemā pelnījās ar zālēm un ārstēšanu. Viņa izskatījās vecāka, nekā bija, jo vēl ar­vien zieda seju ar kvēpiem, kā to šajā apvidū darīja visas sievas un meitas nemierīgajā karu un daudzo kungu laikā '.^J svešinieki vazājās apkārt gan ievziedos, gan sniegputeņos.

Par spīti necilajam miteklim un pašas necilajai ārienei, Made bija lepna un pašapzinīga. Viņa daudziem pālī-, dzēja, tālab daudzi viņas vārdu nesa pasaulē. Tā nu iz­nāca, ka savdabīga vara pār ļaužu sirdīm, pretēja kungu varai, šai sievai piemita.

Pēkšņi sunešs ierūcās, piegāja pie durvīm un sāka sa­vādi riet un smilkstēt.

— Kas tur? —zāļu sieva skaļi prasīja, domādama, ka nācējs ir durvju tuvumā. Bet neviens neatsaucās, un soļi arī nebija dzirdami. Suns ņēmās riet. Spalvas uz mu­guras tam saslējās stāvus, balsī ieskanējās baigi toņi.

— Kas tur ir, Tupsi? — sieva viņu iztaujāja. — Vai svešu dvēseli jūti?

Suns pasvārstīja asti un rēja mierīgāk — kā brīnīda­mies, kā jautādams.

— Nebija cilvēks? — sieva noprasīja.

Suns piebāza degunu pie durvīm. Made atšāva bultu, pavēra durvis un palūkojās uz takas pusi. Alkšņu malā blakus pelēkam zirdziņam stāvēja vīrs baltā aitādas ka­žokā, baltu jēreni galvā. Ieraudzījis Madi, viņš tūlīt nāca šurp. Suns pieglauda ausis un vēlreiz savādi ierējās. «Tas nav labs cilvēks,» Made nodomāja. «Suns jāt pa gabalu, lai gan vējš no otras puses.»

Vīrs atnāca līdz pūnes stūrim un apstājās. Viņa seja bija sērīga. Viņš kādu brīdi vēroja zāļu sievu, tad no­prasīja:

— Made?

— Es pati, — Made atbildēja un savilka vaigu ka sā­pēs. Brīdi pētījusi svešinieku, kas sniedzās pie pūnes durvīm, bargi uzsauca:

— Ko grabinies? Siena tur nav.

— Kumeļi iedzīšu, — svešais atbildēja.

— Ujā! — Made^pagājās pāris soļu uz priekšu,

Svešais attaisīja pūnes durvis un ieveda tur savu palso

zirdziņu. Sieviete klusām noskatījās pakaļ. Ka svešs cil­vēks ietu tā uzreiz pūnē, to viņa nevarēja saprast, tālab