Jānis Mauliņš - Pēdas

Metās krēsla. Sijājās sīks sniedziņš. Egļu audze šalca un tikko jaušami šūpojās vējā. Vilkatis izveda zirgu un uzmauca tam kājās čabatas, uzlēca mugurā. Uz taciņas zirga pēdu vietā palika lielas vilka pēdas.

No murkļainajām domām Madi atžirbināja suneša kaukšana. Tupsis sēdēja pie krāsns, drebēja, smilkstēja un rēja. Spalvas bozās kā suseklis. Kā pa miglu Made atminējās Vilkača pēdējos vārdus un viņa iziešanu pa­galmā.

— Tupsi! — Made uzrunāja suni sastingušām lūpām. Suns raudzījās uz durvīm un gaudulīgi rēja. Tikko viņa pakustējās, suns satrūkās. Made pavēra durvis un palū­kojās pagalmā. Vilkača nemanīja. Pūnes durvis bija ciet. Kad Made paskatījās uz meža pusi, redzēja, ka uz rā­ceņu kalniņa, tāpat kā vakar, galvu pacēlis, uz ceļu lū­kodamies, stāv liels, pelēks vilks.

. — Ej pie sābra! Ej pie sābra! — Made klusi čukstēja. Skaļi baidījās saukt, jo kaut kur prāta dziļumos pie­ļāva domu, ka šoreiz vilks var atbildēt cilvēka balsī. Kas notiks pēc tam, viņa nezināja. Šķita, ka tad nāks kaut kas tumšs, ko saprast nav cilvēka spēkos.

OTRREIZĒJĀ TIKŠANĀS AR MADI

Parasti vilkatis no meža izlien pirms puteņa vai atkušņa.

Tautas ticējums

Todien pēc svešinieka apciemojuma Made visu va­karu nebija īsti savā prātā. Ne skaidri atminējās, ko da­rīja, ne zināja, kas darāms. Ik pēc brīža ielūkojās pūnē, kur vēl smakoja zirga mēslu čupa, un nejaudāja saprast, vai notikušais pilnā mērā no šīspasaules vai viņai tik tā licies, jo uz takas svaigu zirga pēdu vietā neskaidri viedās vilka pēdas.

Nākamajā rītā zāļniece atmodās ar daudz skaidrāku galvu un nosprieda, ka nekādas burvestības nav, ka va­kar pie viņas ciemojies dzīvs cilvēks, kas aiz ciešanām tapis dīvs. Apņēmās cietējam palīdzēt, ja šim tā galīgi vajag, bet nekādās trakgalvībās neielaisties.

Diemžēl vēlākie notikumi un runas viņas prātu atkal grieztin grieza uz aplamo pusi. Ausmas bālumā atnāca Gaiķu Līze pēc vēderzālēm un pastāstīja, ka vakarrīt Gaigaliem milzīgs vilks aiznesis aunu. Caurums sienā bijis izkosts tik liels, ka Gaigalu Taksis varējis tam iziet cauri, asti no gredzena neatlaizdams. Tenis dzinies zvēram pa pēdām, solījies atrast kaut jēra nadziņus un radziņus, bet atgriezies tukšā. Minums vijies un pinies pa eglītēm un briksnāju, it kā ulpis apkārt vien būtu griezies, bet pēc tam aizlaidies pa gaisu kā maitas putns.

Līze pavēstīja arī, ka tajā naktī vecais Repulis redzējis debesīs savādu būšanu. Pāri visam jumam no dienvidiem uz ziemeļiem gaisā karājies melns pekles zvērs, negantā skrējienā izstiepies ar atvāztu muti uz muižas pusi. Aste nelabajam mērkusies Liveņu purvā taisni tur, kur rītos gaudo vilki.

Made savukārt, lai nepaliktu muļķos, izstāstīja Līzei, ka viendien (viņa neteica, ka vakar un aizvakar) matī- jusi lielu vilku uz rāceņu dobes. Licies, ka zvērs grasās ko teikt. Šī lūkojusi kliegt: «Ej pie sābra,» — bet balss neklausījusi. Vilks tomēr viņu dzirdējis, pamājis ar galvu un, kā viņai licies, atbildējis cilvēka balsī: «Vilkam vilka tiesa.»

Mades teikto Līze noklausījās dziļā nopietnībā un tūlīt ieminējās, ka varbūt Gaigalu kūtī caurumu palīdzējis rakt pats vilkačs. Tā daži melšot. Viendien pati dzir­dējusi, ka vecā Dore saka: «Tad nāca pats vilku ķē­niņš — lielais vilkačs.» Dores balss skanējusi kā no aizsaules. Mazais Jurītis, to dzirdēdams, sācis skaļi brē­kā t. Vai nu bērns tā par velti bļautu? Mazi bērni-vilkača tuvumu labi jūtot.

Made klusībā par Līzi nedaudz smīnēja, bet, kad viešņa aizgāja, viņa vairs nevarēja atgūt mieru. Tā vien likās, ka tuvumā slēpjas slc - )na, zaglīga acs, ka no meža puses ausīs žūžo smalki skanošs noslēpums. Neko tādu agrāk viņa nebija piedzīvojusi. Ja nu vien pašās jaunās dienās, kad katrs meitēns sapņains un aušīgs kā stirna.

Nākamajā rītā viņa atkal nomierinājās, bet tad likās, ka diena kļuvusi garlaicīga.

Trešās dienas novakarē iegriezās dienvidrietumu vējš, solīdams lielas sniega vētras. Pagalms pielaidās pilns ar zīlītēm un citiem sīkiem meža putniņiem. Made meta putniem Līzes atnestā plāceņa drupačas un domāja, ka šāds laiks gauži piemērots vilkača iznākšanai no meža. Kad pacēla galvu un pamanīja uz takas vīru vedam zirgu pavadā, satrūkās ne pa jokam. Bet tas, kā izrādījās, bija Repuļu Indriķis, kas kalpoja muižā pie Felsberga. Viņš veda klibiķi.

Kas kājai vainas? — Made bargi noprasīja.

— Vecais, tā teikt, saka: esot sadūris uz šķelta koka, — Indriķis lēni runāja.

— Kad?

— Ta laikam jau rudenī, — Indriķis sprieda Ieaugs vilka kauls, — dziedniece baidīja.

»— Kur nu! — Indriķis neticēja.

Tas Madei nepatika. Šitāds lamzaks un vēl stīvējas pretī. Muižā kalpodams, kunga niķi pieņēmis.

— Vilka nags var būt, — Made gudri teica. — Tagad tādi laiki, Ja pašam vilkaču ķēniņam kas ne pa prātam, tūdaļ sēj sēklu. Goda vīrus meža māns netraucē, bet tā­dus, kas muižas kraukļus baro, diez kā nemīlē. Ko var zināt?

Made pētīja zirga kāju, bet Indriķis vēlreiz tiepīgi no­vilka:

— Kur šim vilka nags, ja vēl izgāšgad bij kumeļā?

— Vilkačs miroņkaulus sēj arīdzan kumeļiem, — Made palika pie sava. — Vai velti pērnvasar kapus iz­kasa un kaulus aiznesa?

Indriķis klusēja. Pagājušajā vasarā viņmuižas kapsētā patiesi bija izrakņāti kapi un kauli izvazāti, Par to ij pastartaisītājs sprediķī stāstījis,

Manīdama Indriķa piekāpību, zāļu sieva kļuva laip­nāka, sāka berzt zirga kāju ar suņa vilnas drēbi un iz­taujāja muižas puisi par muižas lietām, Kā strādā Lie­nīte? Kad viņa iet ūz mājām pie savējiem? Kad no Vācze- mes pārbrauks Felsberga dēls Albrehts? Vai Hanna vel arvien naktīs slikti guļ? Kāpēc kungs pircis lielo kuci ar spico degunu? Cik muižā zirgu? Vai mietu sēta ap dārzu salabota? Vai krāsnis ar ķieģeļu dūmekļiem nav pārlieku aukstas?

Indriķis atbildēja, kā nu prata.

Made iezieda zirgam kāju ar āpša taukiem, satina lu­patās un teica:

— Ja nepāriet, atved vēl.

Indriķis iedeva zāļniecei jēra cisku un atvadījās. Kad puisis izgāja no pagalma, jau palsēja mijkrēslis. Made apsēdās pie krāsns. Prātā atkal nāca Vilkatis. Vai tik kunga pazušana aizviņpagastā nav viņa roku darbs? Kā tad citādi jauns vīrs dienas laikā bez pēdām izgaistu, ka ne spalviņas neatrast? Kungi, kā runā, vainīgos meklē­dami, jau salauzījuši kaulus trim nevainīgiem, bet īsto nav atraduši. Par šīm lietām viņa labprāt aprunātos ar Veco Repuli, bet tas nenāca, sūtīja dēlu.

Pēkšņi Madei likās, ka pār muguru pārskrien savāda šalka. Viņa pavērās uz Tupsi. Suns pietrūkās no snaudas un sāka ausīties: «Vilkatis ir tepat tuvumā,» zāļu sieva nodomāja un pavēra durvis.

Visapkārt valdīja klusums un miers, vienīgi no taci­ņas uzspurdza mazie zīlīši un sasēdās vītolā, bet mājas pakšos tikko dzirdami iesvilpās valgs dienvidvakaru vējš. Debesu vidus bija tīrs no tūcēm. Augstu gaisā spīdēja bāls, dilstošs mēness un paretas zvaigznes. Pāri tām skrēja pluskainas padebešu skrandas, padarīdamas ju- molu tuksnešaini saltu un nemīlīgu. «Kur tie putniņi tik vēlā laikā?» Made nodomāja.

Tikko viņa bija atlaidusies guļvietā, Tupsis sāka riet un gaudot. «Vilkatis,» viņa nodomāja. «Kas tad cits?» Centās atcerēties, ko nav izdarījusi meža nešķīstenim pa prātam. Pēc brīža ārā kaut kas tikko dzirdami noīdē­jās un noklapstēja. «Laikam pūnes veravas,» Made sprieda. Pie durvīm klusi piegrabināja.