Jānis Mauliņš - Pēdas

— Vilkatis? — Made bažīgi minēja,

— Jā, — skanēja skadra balss.

Šoreiz svešais izturējās lietišķi. Pamācīja Madi, lai ik reizi, kad jūt viņa tuvumu, iziet pagalmā. Ja māja tukša, neteikt neko, ja atnācis kāds ciemiņš, vicināt pīlādža rungu uz visām četrām debess pusēm un saukt: «Atkā­pies, nešķīstais!» Tādam padomam zāļu sieva labprāt piekrita. Toms taujāja pēc kalēja, pēc rudzu un miežu pārdevēja, izjautāja par apkārtnes zemniekiem un kun­giem, par krogiem un vēl daudz ko citu, Made stāstīja, cik nu prata, bet prata viņa gaužām labi. Abi sēdēja tumsā kā divi ūpji un vērpa katrs savu domu, Zāļu sieva cauri nakts melnumam matīja svešā vīra spēku, acu dzel- došo uguni un drūmo vaibstu draudīgumu, Laikam jau tālab, ka viņa cietā balss to visu atgādināja. Kamēr viņi sarunājās, sievu kratīja sīki drebuļi. Viņai gribējās pie­skarties Vilkača elkonim vai plecam, pārliecināties, ka svešais ir dzīvs cilvēks, nevis Pērkoņtēva atsūtīts rēgs. Tajā pašā laikā viņa gaiši saprata, ka Vilkatis vēl daudz­reiz nāks. Kāpjot pāri slieksnim, vīrs bija kāju cēlis uz­manīgi, pavilcis uz augšu neredzamo zobenu, lai tas ne- šķindētu. «Ak, tētīt!» viņa domāja. «Kāpēc tu neatnāci agrāk? Mani dēli tev ietu līdzi. Ja tik un tā jāmirst, tad labāk šitā.» Pašu galveno viņa neattapa, ka, dēliem dzī­viem esot, tādas domas viņai vis galvā nebūtu nākušas. Ij tā mirkli vēlāk sieva sāka šaubīties, vai dēliem pie­tiktu vīrišķības.

Līdz pusnaktij Made klāstīja Vilkatim par muižām un klaušiniekiem, vagariem un kalējiem. Tomu interesēja viss. Kurai muižai sēta, kurai nav. Cik stāvu ērbēģim? Cik suņu? Cik vīru? Kur dzīvo kunga radi, cik muižu katram pieder, kas muižas valdījis poļu laikā? Kuram muižkungam tīk medīt? Kam dūmu plintes? Kur kalpo­nes latvietes? Kurš kungs bargs, kurš labs? Viņš taujāja un taujāja neapnicis. Made juta, ka agrāk teiktais nu gūst svaru un īstu spēku, Sī lēnā, pamatīgā lenkšana iedvesa lielāku bijību nekā skaļi vārdi. Madei atkal reiba galva, viņa vairs nešaubījās, ka vilkača ādā ietērptais viņsaules gars gatavo bruņinieku pēctečiem un nodevī­gajām pašu cilts atvasēm sarkanu Pērkoņpirti. Kādrei­zējās rūgtās pieredzes mācīts un norūdīts, nu strādā rū­pīgi un pamatīgi. No tādām domām miesu pārklāja zos­āda un locekļi stinga. Bet viņa nebūtu Made, ja nemē­ģinātu izdibināt kaut ko arī savā labā, Lūkoja uzmanīgi iztaujāt Vilkati, Bet svešais runāja strupi, ar savām at­bildēm neskaidro padarīdams vēl neskaidrāku,

— Kāpēc suns tevi jūt pa gabalu un kauc?

— Tā tam jābūt,

— Repulis viņnakt esot redzējis debesīs lielu vilku ar muti pret muižu. Ko tas nozīmē?

— Tā tam jābūt.

— Todien pēc tavas aiziešanas uz dobju kalniņa ap­sēdās vilks. Vai tu zināji?

— Viņš varēja nākt. Varēja nenākt.

—- Vai šonakt suns kauks, kad tu iesi projām?

— Kauks, ja citreiz kauca.

— Kāpēc gaudo?

— Jūt spēku.

Kas tas par spēku, viņa neiedrošinājās jautāt. Tā būtu elka apgānīšana. Toties viņa saņēmās un noprasīja citu:

— Vai tev ir zobens?

— Nejautā, siev! — Vilkatis noskaldīja kā ar cirvi. — Es nenāku viens. Man jāklusē.

Kas tas par otru, Made netika skaidrībā. Domas arvien vairāk sapinās.

Pēc pusnakts Vilkatis atsēdās pie krāsns, atstiepa mu­guru pret akmeņiem un nogrima snaudā. Made toties nespēja ne mirkli aizmigt. Baidījās uzmodināt ciemiņu, tāpēc pat nepakustējās, lai gan muguru spieda kažoka vīle.

Vilkatis sēdēja tā, ka rietošais mēness pēc stundas pa lūku iespīda viņam tieši acīs un uzmodināja. Pirms tam Made nebija sapratusi, kāpēc svešais liek atvērt lūku, domāja, ka viņš baidās no nozāļošanas sakņu tvaikos. Atmodies vīrs tūlīt cēlās kājās un devās projām. Labu laiku pēc Vilkača aiziešanas zāļu sieva vēl nespēja no­mierināties. Tupsis, kā jau bija paredzēts, gaudoja. Tikai vilka nemanīja. Toties Mades sirds pielija pilna ar ne­skaidrām atmiņām un nojausmām.

Kad rīta svīdumā Made izgāja pagalmā un paraudzīja taku, pa kuru bija aizjājis Vilkatis, viņa ne tuvāk, ņe tālāk nematīja zirga pēdas (ja neskaita Indriķa klibīša nagus, kas jau bija pa pusei sniega aizpūsti), toties māju atkal bija apstaigājis lielais ulpis. Satrūkusies no vilka klejojuma, viņa steigšus aiztecēja līdz kūtiņai. Ja nu tas zvērs aiznesis viņas vienīgo kaziņu? Aptaustīja ra- gainīti, noglāstīja tai galvu un pēkšņi atskārta, ka bai­ļojas veltīgi. Kopš dienas, kad pie viņas sācis nākt Vilk­atis, bez viņa ziņas neviens vilks šai sētai vairs pāri nedarīs.

Dienas trīs vēlāk Made iedomājās, ka varbūt pēdu jaukšanai svešinieks uzvelk savam zirgam kājās vilka zābakus, Šī atziņa pacēla viņas pašapziņu, bet neizklie- dēja satraukumu.

KALĒJS JAKSIS

Ja vilkatis vai ragana dusmojas, viņi atstāj uz ceļa vai krūmos glumu spļaudekli.

Tautas ticējums

Kad Toms izjāja uz takas, rietēja ķēmeklīgs pusmē­ness, sūtīdams savu pēdējo žēlo sarkanumu cauri plika­jiem alkšņu zariem aiz zāļu sievas rāceņu bedres. Egļu galotnes melnēja kā smags, robains zemes valnis, aiz kura beidzas šīspasaules lietas. Tumši pelēkajās debesīs mirk­šķināja dažāda lieluma zvaigznes, pēc kurām zinātājs pa­teiktu, ka līdz rītam vēl tālu. Joprojām pūta dienvidva­karu vējš, un Tomam likās, ka no tālā purva dvešs dūņu un miroņkaulu smaka. Vai tā būtu atnākošā pavasara elpa?

Ticis uz lielā ceļa, vīrs noāva zirgam vilka pēdas un dzina kumeļu raitos rikšos. Pusmēness nogrima. Debesis satumsa. Sniegs kļuva pelēki zilgs. Gar debesu pamali cēlās lieli mākoņu blāķi. Jūcis uzticīgi tecēja tumšajā naktī pa ceļa vidu. Pagaisa jūdze pēc jūdzes. Gan mui­žas, gan zemnieku sētas gulēja tumsā. Kad aiz trešā meža klajumā pa kreisi pavīdēja tumšs ēku puduris, Toms saprata, ka sasniedzis Stenceļmuižu, ko, pēc Mades stāsta, bargs kungs — īstenais bruņinieku ordeņa ka­valieris Gothards Vilhelms fon Butbergs rentē ja no kaut kāda Franča Stohviča. «Šiem tiesības. Šie rentē,» Toms pikti domāja. «Bruņu ordeņa kavalieris. Kāds teiciens un amats!» Viņš nolēca no zirga, uzvilka lopiņam kājās vilka čabatas- un aizjāja līdz muižas laidara stūrim. Zirgs, soļos iedams, sita ar pakaļkājām pa priekškājām. «Sā­tans, sabendēs vilka čabatām nagus,» Toms klusi lādējās. Ar tumsu apradušās acis labi saskatīja pagalma apveidus. Viss bija taisni tā, kā zāļu sieva stāstīja. «Tai vecenei var ticēt. Viņa zina pusi pasaules,» Toms nosprieda un grieza zirgu uz kalpu mājas pusi. Pie kupenā ieputi- nātas istabas ievaukšķējās suns. Toms apcirta apkārt zirgu un piespieda piešus. Suns, bēdzēja sadūšots, lēk­šoja pāri kupenai pakaļ jātniekam. «Makans, cik drošs! Kā jau muižas suns,» Toms sprieda un uzšāva zirgam ar plaukstu. Suns dzinās līdz pat lielajai rijai. Te no mā­jām aizacē jātnieks apturēja kumeļu, noņēma no pleciem maisu, uzvilka stopu. «Savainot nedrīkst, jādabū ar reizi gar zemi,» viņš pie sevis sprieda un aiz satraukuma vie­bās. Tumsa pēkšņi šķita bieza kā ķīselis. Suns, briesmas nojauzdams, kļuva piesardzīgāks. Toms pajādelēja šurpu turpu, bet vēkšķis pa šāvienam vairs nenonāca. Vīrs jau grieza zirgu olnīcā, kad četrkājainais muižas sargs pēkšņi pielēca zirgam gluži klāt, laikam pēdējo reizi pabaidīt gribēdams. Pēc mirkļa asa bulta iedūrās tam starp ribām. Rējējs paklupa un nosēcās. Toms ķēra pēc zobena.