Jānis Mauliņš - Pēdas

Beidzot parādījās veca, labi nomīta aļņu sliede, kas locījās pa mežu tērcēm, dažbrīd iziedama līdzenos kla­jumos, kur vietām vēl stāvēja siena kaudzes, ko zem­nieki no meža pļavām nebija saveduši, šķērsoja vairākus sīkus lauku ceļus, bet mājām netuvojās. Lai gan taka ne­veda īsti purva virzienā, Toms brida tik uz priekšu ce­rībā, ka pēdas reiz uzgriezīsies uz tām aļņu stigām, ku­ras viņš pazina no senākiem aizpurva sirojumiem. Tā arī notika. Pie Apšu sila avotiņa, kur mēdza padzerties aļņi, Toms izbaroja Jūcim no maišeļa pēdējo sienu un pa­dzirdīja viņu.

Līdz purva malai vēl bija atlikusi kāda jūdze, kad sāka krēsloties. Miesā jautās -gurdenums. Prāti bija at­slābuši, vajātājus nemanīja. Viņš varētu sēsties sedlos un atpūsties, jo pa puslīdz iemīto taku zirgs gluži labi nestu, bet zemniekam bija lopa žēl.

Biezoknī tumsa vakars. Apklusa alkšņu pumpuru knā­bātā] i, midzeņos vai koka dobumos noslēpās vāveres, sniegā ierakās irbes un rubeņi. Egles smagi, vienmērīgi šalca, it kā vēstīdamas kaut ko biedīgu.

Toms satrūkās. Šķita, ka tālumā ierejas suņi. Māju tuvumā nebija, tālab riet varēja tikai dzinēji. Made bija stāstījusi, ka tādi dzinējsuņi esot Cesvaines kungam un novada fogtam. Vīrs apstājās un klausījās, bet rejas vairs nedzirdēja. Acīmredzot tie bija dzirdes maldi.

Un tad sāka snigt rets, pūkains sniedziņš, palsi vizē­dams bālajā pusmēness gaismā. «Tas apsegs visu,» Toms atviegloti nodomāja.

VILKAČA KLIEDZIENS MEŽĀ

Kāda ir vilkača gauda, neviens nezina, jo katrs to dzirdējušais vairs ilgi nedzīvo.

Tautas ticējums

Plušķaini mākoņi skrēja garām mēnesim. Pārslas sitās sejā. Starp melnajām eglēm rēgojās kailas, kaulainas apses. Pēkšņi zirgs nokrācās un iegrūdās ar plecu saim­niekam mugurā. Šķita, ka tālumā atkal atskan suņu gau­das. Vēja pūtiens tās reizēm it kā tuvināja, reizēm no­slāpēja. Vilkatis saspringa. Tuvojās briesmas, to, šķiet, saprata pat zirgs. «Suņus diez vai varēšu šaut,» viņš lietišķi prātoja. «Jāmēģina ar zobenu. Bultas jātaupa cilvēkiem. Kas zina, cik to būs?»

Zirgs nokrācās vēlreiz. Toms atskatījās. Taka veda pa baltu mežvidus tērci, un Vilkača vērīgā acs tūlīt pazina Pelēci un Dzeltenaci. Viņš atviegloti uzelpoja. «Ak, pal­dies, dižais debesu tēvs! Ja jau te vilki, tad īsto vajā­tāju tuvumā nav.»

Dzeltenace tecēja pa priekšu, Pelēcis aiz viņas.

— Nebaidies, kumeliņ, — Toms moži uzrunāja Jūci. — Šitie astaiņi ir tādi paši meža vīri kā mēs.

Bet zirgs domāja citādi. Grūdās cilvēkam virsū un ba­žīgi slaistīja galvu. Viņa nāsis drebēja un acīs atspogu­ļojās šausmas.

— Ko aušājies, muļķi? — Toms ņurdēja, bet vairs ne tik pārliecinoši. Viņš bija vairākkārt staigājis pa purvu un saskrējies ar vilkiem, bet tad līdzi nenāca zirgs. Cil­vēks, kā vectēvs mēdza teikt, nebija vilka īstā barība, toties kumeļš gan.

Kad lopiņš kārtējo reizi tramīgi iekrācās un gandrīz nogrūda Tomu četrrāpus, Pelēcis, liels un lokans kā tumsas gars, jau grozījās tepat divdesmit soļu aiz ku­meļa. Toms, aptinis pavadu ap roku, noņēma no mugu­ras maisu ar stopu. «Viņi tam Jūcim laikam uzklups,» vīrs prātoja. «Lops saprot. Sātani, atkal badaini kā velli. * Cik tad ilgi jērs vēderā turēsies? Tiesa kas tiesa. Nesa­protu, ko lai dara. Varētu iebelzt Pelēcim priekškājā, tad viņš. vairs nekāds zirga ķērājs nebūtu. Bet vai tad tāds klibs apgādās vilcēni, ja veselam grūti? Izputēs ku­cēni … Ej tad meklē citus jūdzēm tālu.»

Jūcis nogrūda zemē saimnieku un pats tam blakus ielēca sniegā.

— Ptrū! — Toms nikni kliedza. Un tūlīt pats nobijās sava skaļuma. Bailes no dzinējiem joprojām bija lielā­kas nekā no vilkiem. Zirgs piebāza purnu saimniekam pie sejas, kā palīdzību lūgdams. Lopiņa augums trīcēja sīkos drebuļos. Nakts bija satumsusi pilnīgi, bet, tā kā blāvoja mēnesnīca, taku un vilku tumšos apveidus va­rēja saskatīt gluži labi. Sparīga vēja dzītas, cauri kaila­jai lapu koku audzei krita retas sniega pārslas. Brīžam starp ātri skrejošajiem mākoņiem pavīdēja pusmēness.

Toms izvilka 110 kabatas linu auklu un piesēja pie pa­vadas. Palaidis zirgu sev pa priekšu, īgni nodomāja: «Nu tas terpulis pārstās drebēt, ja viņam pie astes ne­smirdēs vilka dvaša.»

Bet izrādījās, ka labuma maz. Ticis priekšā, taču ne­redzēdams cilvēku, Jūcis rāvās vēl spraunāk.

— Stāvi, sātans! — Toms dusmīgi šņāca, abām rokām žņaugdams pavadu. — Neskrien, rupuci! Gatavs maita! —• Kaklā iekārtais stops traucēja brīvi kustēties.

Vilki, galvu slaistīdami, tecēja nopakaļis. «Vajadzēja kāpt Jūcim mugurā,» Toms sūrojās. «Tad tagad šis būtu noguris un rāmāks.» Viņš iedomājās, ka arī patla­ban jāšana nekaitētu, un pievilka pavadu. «Iesēdīšos sedlos,» vīrs sprieda. «Lai tad zirga muļķis skrien, cik jaudā. Pats vicināšu zobenu. Ja Pelēcis lēks pie sāna, sitīšu plakaniski pa degunu. Vai nu īsti neatstāsies?»

Ar lielām pūlēm vīram izdevās zirgu apturēt un sa­griezt šķērsu takai. Pār sedliem pārmestās labības kules traucēja uzlēkt, turklāt Toms brīdi šaubījās, vai uzvilkt vai neuzvilkt stopu. Nolēma, ka jāuzvelk. Kad vēlreiz atskatījās, Pelēcis stāvēja, galvu pacēlis, bet Dzelten­ace tupēja sniegā. Taisni šajā mirklī vējš uzpūta zirgam asu vilka smaku, un Tomam kaut kā vaļīgāk palaidās pavada. Ass rāviens lika tai izslīdēt no rokām. Toms lēca un gribēja ieķerties sedulkā, bet arī tā izslīdēja līdz ar cimdu. «Taisni neticami, ka tā varēja pasprukt zirgs,» viņš vēl tikai rūgti nodomāja. Bēglis aizjoņoja pa taku straujš un iztrūcies. Cilvēku sagrāba niknums.

— Nolādētie sumpurņi! — Toms skaļi kliedza uz vil­kiem. — Zirgu nobaidījāt, razbainieki! Es jums, su­ņiem, parādīšu!

Viņš gaidīja, ka vilki tūlīt skries garām, lai dzītos pakaļ lopam, un jau draudīgi pacēla stopu. «Laidīšu ve­cajam ribās zem priekškājas, lai tūlīt apmet kūleni un izlaiž garu,» viņš sprieda. «Es viņiem putnus šāvu, bet šie par atmaksu manu Jūci ēdīs! Tā tā lieta neiet!» Bet vilki nesteidzās. Viņi izskatījās apjukuši.

Toms klumburoja pa taku pakaļ Jūcim un sauca: i — Šuk, šuk, šuk!

Aļņa nagu kluči traucēja iešanu. Vīrs lēca gariem so­ļiem, neskatīdamies, vai pēdas iznāk kaut cik pareizas.

— Šuk, šuk, šuk! — Balss skanēja mīlīgi un nedaudz sērīgi.

Jā, tur jau tas muļķis tērces līkumā stāvēja un, galvu pacēlis, klausījās saimniekā.

•— Šuk, šuk, šuk! Kumeliņ manu! Labo, skaisto pelē- cīti! Nāc pie manis, zirgulīti! Šuk, šuk, šuk!

«Kaut nu tiem vella zvēriem zaķis deguna priekšā izlēktu!» Toms klusībā lūdzās. Nožēloja, ka no kalēja nav nopircis kaut vai pliku jēra cisku, ko pasviest rī­mām. Viņš bez rimas sauca zirgu un jau cerību pilns tuvojās tam, kad pēkšņi pamanīja, ka garām pa mīksto, dziļo sniegu piecu soļu attālumā aizlingo tumšpelēks liels kamols, te baltumā iegrimdams, te iznirdams. «Vella Pelēcis!» Toms tikai paspēja nodomāt. Pēc mirkļa ga­rām aizlēkšoja otrs pelēks kamols, nedaudz mazāks un apaļāks.

Toms nospļāvās un pārstāja skriet. Pats to nemanī­dams-, viņš bija mēģinājis skrieties ar vilkiem. Tīrais ģeķis! Nospļāvās vēlreiz un tad izdzirda, ka tālumā aiz eglāja kādā citā tērces līkumā jau izmisīgi iezviedzas zirgs.