Jānis Mauliņš - Pēdas

pienāks mūsu laiks, kad mežu gali gavilēs un sudrabota saule lēks, bet tas vēl ilgi.

Andrim galvā drūzmējās vecās mātes nostāsti, juk- dami kopā ar Madaras teikām, ar svešā prūša runām S kroga priekšā. Ausīs zvanīja un acīs ņirbēja. «Saules meitas, saules dārzi, sidrabbirzes svētozoli, tumši sili, vilka bērni, zelta priedes, varoņšķirsti, ķēniņdēlu laiku laiki, trešā dēla pusnakts tumsa, ļaunu ļaužu asins plūdi, mežā kāva dzīvībiņu, Laima tina dzīpariņu veco ļaužu - rakstu rakstos, sala tēva ledus pils.» Asinīs dziedāja svētku balsis, kairas tauru skaņas drebēdamas plūda no aizmūžu laukiem un sētām.,.

Bet Toms runāja pavisam ko citu.

— Te meža labi, — viņš teica, — Vilki jābaro, lai zvēri pulcējas. Jo vairāk zvēru, jo drošāk. Atdosim pusduci aitu. Kunga klaušas un nodevas daudz lielākas, meža junkuri žēlīgāki. Savu bērnu dēļ man zirgu nav žēl.

— Aust asiņaina gaisma! — sauca Andris, uz sarkano pamali raudzīdamies.

Arī Toms palūkojās. Tad novērsās un teica:

— Tev stīva mugura, puis. Ej atpūties!

Izrādījās, ka Andra mugura jau sadzijusi pavisam labi. Stīvums pamazām izgāja. Toms un Miķelis mācīja viņam rīkoties ar zobenu un vairogu, kā arī trāpīt mērķī ar bultu. No rītiem, kamēr turējās sērsna, viņi apstai­gāja mežus. Pa sērsnu varēja iet bez aļņa kājām. Klau­sījās, vai tuvumā nedzirdēs vilka bērnu smalkās ņergas. Parasti vilki midzeni taisīja smalksnē vai vēja izgāztu koku murdzeklī ūdens tuvumā. Tādu vietu Toms zināja, bet izsargājās tai tuvumā iet, lai neaizbaidītu vilcēni pirms laika.

Jo tuvāk nāca pavasaris, jo dabas atmoda kļuva straujāka. Pievakarēs žirgti urdzēja strautiņi, bet nak­tīs, zvaigznēm auksti spīguļojot, ūdeņus un atlikušo sniegu sastindzināja sals. Sērsna no rītiem turēja virsū ij ragavas, ij zirgu, tālab vīri no rītiem veda mājās vakarpusēs sacirsto malku. Zarus piesardzīgi nokopa, celmus apsedza ar sūnām.

Madara un Ance atgādāja no Mežmalniekiem rudenī iepirktos miežus, auzas un zirņus, rāceņu un citu tu­peņu, kā arī kāpostu sēklas. Nogalēto kungu sedlu ku­lēs kopā naudas bija septiņu sudraba dālderu vērtībā,

par to varēja nopirkt vismaz divus labus zirgus. Tomam no tēva krājumiem vēl turējās vairāk nekā divi duči marku un pussimts grašu, kas kopā svēra turpat vai trīs dālderus. Par vilku saplēsto zirgu viņš vairs nemaz nebēdāja. Palikušos trīs tikko izdevās izvilkt līdz sējas laikam, atraujot ne vienu vien sauju labākā siena go­vīm un aitām.

Sulu mēneša beigās, pāri pārplūdušām tērcēm un cauri brukstalām brizdams, Vilkatis pārnesa mazu tumš­pelēku vilku kucēnu, mīļu, pūkainu un kamolīgu. Par mazuli bija prieks visiem, bet jo sevišķi bērniem. Nova­karos vilcēnu palaida brīvē, jo apkārt pagalmam slējās droša mietu sēta.

Kad purvi galīgi pārplūda un vairs nebija jābaidās meža klimstu nākuma, Adarotu ļaudis uzelpoja. Miķe­lis izstūma pagalmā jaunos ratus, un viņi trīs dienas veda uz tīrumiem mēslus. Izmēza abas kūtis, kas bija netīrītas stāvējušas gadus piecus. Darbā aizmirsās bries­mas. Sievietes klusi trallināja, bērni draiskojās, līdzi kumuļoja vilku kucēns. Mežā kliedza sīļi.

Kad sākās sējas laiks, Toma vaigi pielija ar saules gaismu. Liepu lūku vīzēs autās kājas rāmi mina valgu, smaržīgu velēnu. Ausīs skanēja lakstīgalu treļļi un varžu kurksti. Kādā rēnā vakarā viņš ar savu cieto plaukstu noglāstīja Gunas matus, ko nebija darījis ve­selu gadu.

Vīri bieži vingrinājās zobencīņā. Ar stopiem šāva salmu lelles no desmit, divdesmit, trīsdesmit un piecdes­mit soļu attāluma. Tēmēja skrienot, guļot, sēdot un jā­jot zirgā. Par mērķiem sačunčuļotus vīkšķus iekarināja virvēs un kustināja kā dzīvus. Toms vēlēja dzeldēt bul­tas tikai vārīgās vietās: plaušās, aknās, sirdī. Mācīja sa­prast vēju un tālumu, lika naigi izraut no maisa un sa­kārtot stopus, kā arī uzvilkt tik lēnām, lai ienaidnieka vai medījuma vērīgā acs nepamanītu kustību. Andris dienu no dienas pūlējās centīgāk par visiem, bet nekādi nespēja līdzināties Tomam un Miķelim, kuri no bērna kājas, malu medībās iedami, bija augtin saauguši ar skaudrajiem ieročiem. Toms kā rotaļādamies trāpīja piecdesmit soļu attālumā tupošai caunai, toties Andra raidītās bultas ij no trīsdesmit soļiem lidoja garām meža skaistulei, it kā tā būtu noburta, Puisis turklāt gaužām ilgi vēzējās un tēmēja.

Eh, garā dienai — Toms tādās reizēs pukojās. — Tavs lops, strēli gaidīdams, var badā nomirt.

Miķelis zobojās spīvāk. Ja Andrim izdevās trāpīt un puisis līksmoja kā bērns, Miķelis smīnīgi bilda:

— Tā īsti cauna jau tup Briņķu muižas ozolā, Trāpīji nekustīgā lupatu vīkstoklī vien.

Andris sakoda zobus un cietās. Toms viņu mierināja:

— Nekas, puis. Sākums. Pēc gadiem trim šausi labāk.

To dzirdēdams, Andris aiz nepacietības elsa, Bija pa­gājuši tikai daži mēneši.

Patīkamākas, kaut arī ne mazāk vērtīgas bija apgai­tas, kurās Toms allaž ņēma Andri līdzi. Puisi mulsināja Vilkača vērīgums un gudrība. Toms redzēja zvēru pē­das it visur: zāl§, sūnā, skujās, sērsnā, pat uz krituša koka pēc mizas nobrāzuma, zāles liekuma, krūmu šū- pām. Turklāt viņam bija apbrīnojamas acis. Trīs šāvienu attālumā saskatīja mežmalas eglēs vāveri, Tikpat tālu redzēja zālē tupoša zaķa ausis,

— Atnes garausi, kas lodā aiz gravas, —< viņš teica. Vai arī: — Paskaties, cik irbei tērces malā olu. — Citlaik paoda vēju un paziņoja:

— Lapsa izvedusi bērnus pastaigāt, lesiml

Viņi pielavījās. Bridi vēroja kūmiņa ģimenes priekus un aizgāja nepamanīti. Toms pēc putnu balsīm atrada vilkus, caunas, vanagus. Bija vietas, kur zvēri labprāt staigāja un kur nekad negāja. Aļņi ceļus izvēlējās līdzīgi cilvēkiem — ar cietu pamatu un ar caurejamu krūmekli, izvairījās no stāvām nogāzēm un kritalām. Vilkiem patika pauguru virsotnes, stirnām — līdzenas vietas, tērces, purviņi. Caunas mita tumšos biezokņos, Vāveres — mežmalu eglēs,

Kādā rāmā rītā Toms teica Andrim

— Palūko! No graviņas kūp dūmi,

Andris Ilgi pētīja, līdz pamanīja pret meža tumšumu virmojam divus pelēkus stabiņus.

-— Avots? — Andris minēja.

Toms purināja galvu,

Saulē sasilis cinis? — Andris minēja vēlreiz,

Toms vēlreiz papurināja galvu. Iesvilpās. No aizkraujas izlēca stirnas un aizjoņoja. Vēlāk Andris iemācījās atšķirt migliņu» kas cēlās no zaķa un irbēm. Salā apsar­mojušu krūmu pazare aizvien liecināja, ka tur kāds guļ.

Sējas laikā Toms pilnīgi pārvērtās. Mednieka vietā nāca rāms, zemes smaržā apskurbis zemnieks.

Aizbirzes nokalne tik ļoti atgādināja tēva zemes smilšu kalniņu, ka, to arot, aiz bēdām vai sirds apstā­jās. Spīļu arkls — čačis — tāpat vēla velēnas klūdzeni, tāpat zirgs gāja, galvu klanīdams, un tāpat dziedāja putniņi. Tikai šoreiz arklu vilka kungu bērā ķēve, kas zemes darbus neprata tik labi kā mazais, pieticīgais Jucis.

— Ak, dieniņ, Jūča arī vairs nav! — Toms noelsās.

Viņš apturēja ķēvi, noslaucīja sviedrus no pieres un pārlaida reibīgu skatienu klajumam. Upes malā baltas stāvēja ievas. Bērzi tērpās dzeltenīgi zaļi. Veroties dabā, vīra sirds nomierinājās. Tad pēkšņi viņš pamanīja, ka pāri kalnam ar stopu rokā skrien Andris. «Ko tas no­zīmē?» galvā sāpīgi iedūrās bažīga doma, augums sa­svērās uz krūmu pusi, kur ēnā karājās maiss ar ieroci. Tomēr viņš savaldījās, tikai ciešāk nekā citreiz pavē­rās puiša sejā. Andrā vaigs mirdzēja bērnišķīgā līksmē. Viņam līdzi lēkšoja kucēns. Nē, nē. Tas nebija suns, tā bija Ģertrūde, vilku kucīte. «Nu traks!» Toms satrau­cās. «Palaidīs mežā un atpakaļ vairs nedabūs. Posts un bēdas ar to Andri!»