Jānis Mauliņš - Pēdas

Diemžēl tādu domu sabiedrībā skaļi sludināt nede­rēja, tāpēc Felsbergu dzimtā par vecajiem runāja maz. Kaimiņiem un draugiem viņi bija pazīstami kā vācieši, Ja arī kāds zināja vairāk, tas turēja mēli aiz zobiem, jo pats par sevi nejutās drošāks. Kopš pēdējā novada kara neviens muižkungs atklāti sevi neatzina par vie­tējās izcelsmes kungu. Arī zviedri nopietnās lietās la­bāk uzticējās vāciem, ne bauriem. Un kas zina — vai zemnieks skaidrā latviešu valodā runājošu kungu vairs turētu par īstu kungu? Dzīve bija sarežģīta. Visas ļaužu domu smalkās cilpas jāņem vērā. Jo īpaši, ja skaities izglītots cilvēks ar galvu uz pleciem. Tā sprieda Got­frīds Felsbergs.

Jau vairākas nedēļas Made bija vai katram nācējam ierunājusies par trūdu jumja un meža gara jauno gaitu, par miroņkauliem un vilkača parādīšanos. Muižā par to ne visai skaidru ziņu pirmais aiznesa mums jau zinā­mais kunga kalps Indriķis. Kad Felsbergs par šo lietu tuvāk ieinteresējās un iztaujāja citus zemniekus, uzzi­nāja plašāk un vairāk. Bija ne tikai runas vien, bet arī šis tas skaidri skatāms. Viņmuižā, piemēram, vilkatis norējis suni un apspļaudījis to ar zaļiem vēmekļiem, bet tepat Gaigaliem pārdabīgi negants vilks naktī sasa­lušā zemē izracis zem kūts lielu caurumu un aiznesis aunu gluži kā pa gaisu, meklētāji ne kauliņa neesot at­raduši. Tur bija ko padomāt.

Izglītotais skaidrā prāta vīrs, apsvēris, ka visam tam ir kāds nopietnāks pamats, nolēma apciemot veceni un papētīt apkārtni ap viņas mājām. Pirms izjāšanas brīdi svārstījās, vai ņemt līdzi smago šaujamrīku, kas gan sprāga ar ellišķīgu troksni, bet bija visai neparocīgs. Beigās nosprieda iztikt ar zobenu. Galu galā viņš nekā­diem vilkačiem neticēja un nepieļāva domu, ka viņu kāds ļaundaris varētu pieveikt zobencīņā.

Jau vairākas nedēļas laukus un mežus klāja pussprīdi 1 iezs rudens sniedziņš. Iepriekšējā vakarā uzpūta riete­nis un sāka pārslot, bet vēlāk atkal noskaidrojās.

Felsbergs izjāji priekšpusdienā, tērpies vieglā laps­ādas vestē un drēbes apmetnī. Galvu sedza caunādas cepure. Kopš poļu laikiem viņš nevalkāja kundzisko sltivmici ar spalvu un seksti pie apsēja, jo tādas nēsāja iedomīgie poļu stārasti.

Kad viņš nokāpa no zirga zāļu sievas pagalmā, pa durvīm pabāzās izbiedēta vecenes seja.

— Kungs? — Made brīnīdamās vaicāja.

— Labasdienas, dziednieci — Felsbergs teica skaidrā latviešu valodā.

— Vai die, kungs! — Made atkārtoja. — Vai nāksi iekšā?

— Var ieiet. Tikai zirgs jānodēj. Apsnigs sedli.

— Pūnē, kungs! Tur jau citi kumeļi stāvējuši.

Vecā pieklibodama steidzās vērt durvis. Pārkāpdams pār pūnes slieksni, zirgs skaļi nopūtās un savādi no-

krācās.

— Ko tu, vai vilka smaku jūti? — Felsbergs teica un uzmeta ašu skatienu Madei.

Sieva izlikās neko nedzirdam. Vedināja kungu uz is­tabu.

— Ejma, lielskungs, ja jau kāda vajadzība.

Felsbergs lēnīgi aplūkoja Mades istabu, cik nu pus­krēslā to varēja saredzēt, apsēdās uz bluķa un sāka iz­taujāt. Ko dziedina? Cik prasa maksas? Vai burt prot? Vai meža garus pazīst?

Made atbildēja izvairīgi. Dziedinot visus, kāda nu kuram kaites gan vēdera, gan kaulu sāpes. Maksu ne­prasot. Ja nu kāds dodot, tā esot paša darīšana. Viņa varot pārtikt no kaziņas piena un meža augļiem. Burt neprotot, bet zinot mierinošus vārdus, kas līdzot ļaudīm gan bēdās, gan priekos. Meža garu vilkati viņa patie­šām reizi redzējusi. Galvā tam bijusi ausaine, deguns spics, bet acis ļaunas kā vilkam. Pirms vilkača atnākša­nas labu brīdi iepriekš Tupsis sarojies un rūcis. Kad vilkacis iečāpojis pagalmā, sunešs līdis viņai vai zem brunčiem…

— Vai tu ar viņu runāji? — kungs taujāja.

— Runāju, kungs, runāju, — Made apstiprināja. — Cil­vēks kā cilvēks, tikai acis un deguns kā vilkam. Un tāda kā zvēra smaka… Suns visu laiku drebēja kā apšu lapa. Man ar tādas kā trīsas vien gāja, trīsas vien.

— Kā tu saprati, ka tas ir vilkatis?

— Ak, kungs! Tas tak skaidri jūtams. Gan jau pats, kad redzēsi, sapratīsi. Daudzreiz esmu matījusi, ka šis kaut kur tuvumā. Varbūt kraukļa izskatā vai vilka ādā… Vai nu man, glupai vecenei, jāstāsta, kā tas viss darās. Lielskungs pats mācīts un visu labi saprot.

— Made! Vai tu pati tici tam, ko runā?

r— Ak, kungs! Tas tak visiem skaidrs. Ir cilvēki, kas redzējuši visas vilkaču pārvērtības, bijuši viņu dzīrēs.

*-? Kas tie ir?

Kas?

Nu, tie redzētāji,

— Visi miruši, kungs, miruši. Palikuši tikai viņu vārdi, viņu gudrība un ticība.

0 Tu tici viņu pasakām?

me Katrā pasakā sava tiesa, kungs. Bet šitās jau nav

pasakas. Vai to dievu, ko tas jūsu pastars māca, kāds redzējis, bet visi tic. Kā lai neticam radījumam, kas te­pat pa zemi staiga?

Felsbergs sadrūvējās. Izrādījās, ka vecene ir gudrāka, nekā viņš bija iedomājies.

— Dievs ir dievs, bet te tak māņi. Vecu laiku muļķī­bas, — viņš skarbi teica.

— Nezinu, kungs, nezinu. Saku, ko domāju, ja jau man prasi. Nepaies ilgs, ij pats redzēsi tā zvēra zīmi.

— Kadu zīmi?

— Nezinu, kungs, nezinu. Gan pats savām acīm ska­tīsi, — un, vērodama Felsberga nievīgo smīnu, pieme­tināja: — Re, Tupsis jau jūt.

Suns slaistīja degunu un smailēja ausis.

«Ak tumsonība!» Felsbergs nodomāja. «Viņa, šķiet, patiešām tic pasakām par vilkačiem. Varbūt ij pati pie­kopj kādu zintekli.» Vēl brīdi uzkavējies Mades trūcī­gajā miteklī, viņš atvadījās.

Netālu no zāļu sievas mājas uz Lupstu pusi birzītē Felsbergs pēkšņi pamanīja svaigas aļņa pēdas. Lielais lops, šķiet, vakar vakarā bija soļojis no meža pāri ce­ļam uz kalna nogāzes krūmāju. Muižkungs šeit jāja vai ik pārdienas, bet lielbrieža minumu redzēja pirmo reizi, tālab modās ziņkāre palūkoties, kur tas aizved. Viņš uzmauca cepuri ciešāk un dzina zirgu briksnājā. Izrā­dījās, ka meža lops izmetis nelielu līkumu un atgriezies uz ceļa. Kaut arī Felsbergs, abas ceļa malas vērodams, aizjāja līdz Lupstu mājām, nekur neatrada ne zīmes par lielradža tālāko gājumu. Kungs sarauca pieri un grieza zirgu apkārt.

— Jāpaskatās uz otru pusi, — viņš norūca. — Pa gaisu tak neaizlaidās.

Arī viņpus birzītes alnis nekur nebija nogriezies. Pēdu mīklainība uzbudināja. Kungs vēlreiz aplūkoja tās, kas iztecēja no silāja. Nedaudzie ledus putraimiņi nagu at­stātajos dobuļos liecināja, ka lops staigājis īsi pirms sniega mitēšanās, tas ir, vakar vēlu vakarā vai naktī. Felsbergs devās mežā. Gājums locījās cauri viršu prie­dulājam, pa skrajām smuidru bērzu birzēm, pāri vairā­kām tērcēm un viņpus tālā dziļūdens iesliecās pašā sila mēmumā. Sirmas egles slējās augstu debesīs, celdamas pāri pēdu dzinēja galvai pelēcīgu krēslas jumtu. Kungs atlocīja ausaini un klausījās. Vēris grūtsirdīgi šalca.

Rudenīgās saules možie stari zīmēja uz sniega sērīgas māņu zīmes. Zirgs apstājās pie upītes, kur alnis bija mīņājies, acīmredzot dzēris. Lai gan pēdas skaidri rā­dīja, ka lops iznācis ārā no meža, kungam likās, ka viņu te var sastapt. Pakalnē bija pakašņāta sūna, purva malā berzti sāni pret egles stumbru. Sniegā nobirzuši mizu gruži un sīkas pelēko ķērpju austiņas.

Pēc kāda laika muižkungs nokļuva pašā dižmeža serdē. Pēdas rindojās apkārt lielam kalnam gar muklas gravas malu. Aiz egļu stumbriem soļu desmit atstatu pēkšņi pavīda vēl vienas jaunas. «A, te viņi bijuši divi,» Felsbergs nodomāja, paskubināja zirgu un sa­traukti vērās meža krēslumā.