Jānis Mauliņš - Pēdas

— Pacieties, draugs! Lielas brēkas reizē fogts atsūtītu karakalpus un izsukitu mežus. Palēnām drošāk.

Andris neatbildēja. Novērsās un sadrūma. Saprata, ka Dormuižas kunga nāve nav viņu atbrīvojusi, nav atne­susi svētkus, tikai vēl vairāk piesaistījusi Tomam un me­žiem. Šajā pirmajā nāves jājienā puisis guva vēl vienu sūru atziņu, proti, sapņot par nāvi un uzvarām bija daudz vieglāk nekā īstenībā liet asinis. Tāds uzbrukums, kā iz­rādījās, prasīja grūtu, asiņainu darbu. Aizvadītās di­vas naktis pagāja baigumā un satraukumā. Prātā iešā­vās skarba doma: «Ja pēc katra kunga nomiegšanas tā jāslēpjas un jāpūlas, tad… diezin vai kad pienāks gals visiem kungiem.» Mierināja vienīgi apziņa, ka citā vīzē viņam no meža neizkļūt. Toms purva salas drošības vārdā bija gatavs,izdzēst ikvienu dzīvību… Puiša sirdī pirmo reizi ielija neskaidrs īgnums pret Vilkati. Bet viņš to ātri pārvarēja. Dzīve bija dzīve. Vajadzēja šo to pa­ciest un mācīties. Turklāt Vilkatis bija rūpīgs vīrs, otram lieku darbu neuzkrāva. Tagad pat viņus ar Miķeli pēc Sarkanpurva pārbrišanas palaida mājās, bet pats, ar di­viem stopiem apbruņojies, palika sēžam salas krasta biežņā, lai apsargātu pēdas, kamēr sniegs tās pilnīgi aiz­putinās.

Miķelis un Andris to dienu un nākamo nakti mierīgi pavadīja savās guļvietās, izgulēdami iekrājušos miegu un nogurumu. Turpretī Toms, pievakarē atmodies, ne­varēja vairs aizmigt. Sirdi māca slepenu draudu no­jausma. Šķita, ka rūpīgi celtajā aizsardzības lokā kaut kur radusies plaisa. Sarkanpurva pāreja tā nebija. To droši sedza sniegs. Arī Andra uzvedība lielas bažas ne­izraisīja, lai gan puiša sadrūvēšanās viņa vērīgajam ska­tienam nepagāja nepamanīta. Andri viņš pazina, un tas vienmēr atradās viņa tuvumā. Slepkavu meklēšana pēc Dormuižas kunga nogalēšanas arī bija bīstama vienīgi tik. ..

— Made! — Vilkatis klusi pie sevis ierunājās.

Briesmas staroja no Egļu kalna, Melno lauku un Luķu

Mades puses. Jā, to viņš skaidri juta.

— Ne tikai Made, viņš atkārtoja, — Tāpat okšķe­ris ,,, Nolādētais pēdu dzinējs! Kā viņam atņemt vēlē­šanos līst silā?

Pusnaktī Toms piecēlās, apģērbās un devās pagalmā. Putenis bija rimies. Sala. Ara gaiss viņu nomierināja, padarīja galvu skaidru.

Prātā nāca Mades žesti, balss skaņa, atsevišķi nozī­mīgākie vārdi. Briesmu sajūta pastiprinājās. Made ne­bija drošs cilvēks. Pēdu dzinējs varbūt uzmana Mades būdu? Varbūt meža mājas noslēpumu zina jau daudzas zāļu sievas diezgan plašā apkārtnē. No vienas puses, ru­nas par meža garu deva vilkača vārdam spēku. Tomēr .,. Kā tad īsti ir ar Luķu Madi? Ja nu pēdu dzinējs sievai piedraud? Kalējs Jaksis arī kaut ko zināja par mežaini. Kas vēl?

Ar cilvēkiem ņemties bija gaužām grūti. Aplam ne­pateicīgs darbs. Tu viņus sabaidi un satracini, viņi no sirds apsola, bet jau pēc trim dienām domā citu, mauj pa savam. Andris arī tagad pavisam citāds nekā vasarā.

Toma turpmākās domas jau bija gluži lietišķas. Pēc trim dienām jāaiziet pie Mades. Sieva par jaunu jāap­vārdo … Jāpadomā par ložņas padzīšanu. Pie reizes jā­uzzina, ko ļaudis runā par Dormuižas notikumiem. Pēdas jātaisa neatšķetināmas.

Noliktās trīs dienas vilkās lēni, kā pa purva dūksnāju brienošas. Toms saprata, ka viņam trūkst pagājušā gada dedzības un niknuma, lūkoja sevi satraukt, bet tas nebūt nevedās viegli. Viņš staigāja bargs kā negaisa padebesis. Klusēja. Prātā desmitiem reižu visu svēra un vērtēja. Ga­tavoja rīkus. Vingrinājās zobencīņā.

Beidzot pienāca nolemtais brīdis. Vilkatis apāva vilku pēdas un, mēnesim, lecot, devās ceļā. Sniegs bija pusotra sprīža dziļš, nedaudz apsalis un klusi gurkstēja zem ķe­pām. Gravas krastā viņš uzkāpa eglē un iekarināja kāsī šūpuļvirvi. Pārlēcis uz otru krastu, pakāpās eglē un pie­sēja virvi, lai no apakšas to tik ātri nepamanītu. Tad nogāzē izpēdoja nāves cilpu. Pēdu dzinējus, ja viņi tik tālu nonāktu, šajā līkumā sagaidītu labi tēmētas vilkaču bultas no viņējā krasta un no tuvējām eglītēm.

No nāves cilpas līkuma viņš devās tieši kalnā. Tur iz­kašņāja sniegu un apslacīja to ar zaļganu glumekli, kas bija gatavots no rāceņiem, velnarutka sulas un vilnas krāsošanai izlietota sakņu novārījuma. Brīdi vērojis šādi sagatavotu «vilkača uzlidošanas vietu», nodoma ja: «Diez kā pats justos, ja meža mēmumā uzietu līdzīgu mur- dzekli? Kas zina, sāktu drebelēties.»

Tālākajā ceļā viņš taisīja vēl daudz līkumu un pārlēcienu un lika lietā citas viltības, kas grūtajās pārdomu dienās bija svērtas un daudzkārt pārbaudītas. Aizgāja līdz avotam un kāpās pa pēdām atpakaļ, lai okšķeris iedomātos, ka gājējs paslēpies ūdenī, Pēc Madaras do­mām, vāciem bija ticējums par sila avotos mītošu ļaunu meža garu. Ja pēdas dzīs kungs, lai tad viņš apcer savas tautas teikas dižmeža krēslainībā.

Pie zāļu sievas mājām Vilkatis nonāca ap pusnakti. Krūmos pretī pauguram apstājās un paspaidīja dūkas, Gaidīja. Pēc brīža Made noklabināja durvis, pabāza galvu. Neteica ne vārda. Tā bija zīme, ka lieku acu un ausu nav. Toms pa eglāju aizgāja līdz ceļam un pa taku iesoļoja sētsvidū. Noklepojās.

— Nāc, nāc! — Made caur durvju šķirbu sauca.

Vilkatis klusēdams pārkāpa pār slieksni. Kā vienmēr,

viņš vispirms gribēja dzirdēt jaunumus no Mades.

Zāļu sieva stāstīja žirgti. Pirmām kārtām par Felsberga apciemojumu.

— Ja vien nav uzklājies misens sniegs, aizvienam eju tavas pēdas žūrēt, — viņa mundri runāja. — Tā todien ar. Veros: kungs, ak tu, pasaulīt, aizgājis pa tavu aļņa sliedi! Domāju: laikam tak atpakaļ neatnāks, iebāzīs galvu nāvītei zobos. Zēl tapa. Pie paša vakara skatos: at­jājis, makans, dzīvs. Nesapratu nekā. Ij tagad neatjēdzu, kā tas var būt… Kā tad tu viņu apmānīji? Ko?

— Mm, — Toms īgni norūca. Mades ziņkārība viņam nepatika. — Kas ar Dormuižu?

Made ņēmās stāstīt par Dormuižas šausmu nakti. Stallis nodedzis. Kungs nogalēts. Vilku pēdu bijuši pilni apkār­tējie tīrumi. Visā aizmežā tonakt gaudojuši un kaukuši suņi. Dūderu kalniņā vilki saplēsuši zirgu. Pēdas vedot uz ziemeļu pusi. Tiesu kungi atjājuši tikai otrā dienā, kad sākušies puteņi, tālab vairs neesot varējuši īsti izošņāt. Vietējie zemnieki no sniega atkasuši dažus lielus vilku mi- numus un rādījuši tiesas kungiem, bet tie par viņu pū­lēm tikai dusmojušies. Stenceļmuižā atkal suns nokauts. Meklētāji aizsūtīti uz Gulbenes un Alūksnes novadu ro­bežām. Vēl jo vairāk aizdomas par ļaundaru nākšanu no tās puses radušās tālab, ka šajos pagastos jau cltgad kungi kauti un muižas dedzinātas. Pērn izkūpējušas ve­selas divas. Muižkungs ar preileni naktī puspliki diebuši pie draudzīga saimnieka glābiņu meklēt.

Beigās Made sāka slavēt Vilkati par veiklo darbu un apjautājās, cik viņi skaitā bijuši un no kurienes jājuši.

— Ko tu, Made, taujā? — Vilkatis sapīka. — Mani vīri savu darīja. Kur nākuši, kur gājuši, to viņiem pa­šiem zināt.

Made pēc tādas atbildes apsviedās uz citu pusi.

— Mācība derēja, — viņa priecājās. — Felsberģis mani todien varen tramdīja. Esot jātic lietām, ko saredz acs. Teicu, ka pats drīz matīs nešķīstā zīmes. Nu jau šim vajadzētu saprast, ka Vilkačs dusmo.

Vēl Made stāstīja, ka stražņiki tincinājuši abus Ber- kuļa dēlus un kalēju Jaksi, bet drauvēt un pērt pagai­dām netaisījušies.