Jānis Mauliņš - Pēdas

— Vai dienā te ap tavu māju kāds ošņājās? — Toms noprasīja.

— Nē. Pa ceļu gan, kā manu, kungs jādelē vai ik dienu. Aļņus meklē. Cita nemana.

— Būs jāapbed, — Toms sprieda.

— Tui, tui! — Made bažīgi papurināja galvu. — Kam tā darīt?

— Ko citu?

Made ievilka dziļi elpu un pabailīgi nopūtās.

-— Vai rāmāk nevar? — viņa jautāja.

— Ko? —■ Toms sabozās, it kā nebūtu īsti sapratis, un cieši pavērās drebelīgas skala guns apēnotajās zāļu sievas acīs.

— Viņa cilts esot no Lielmalnavas zara, — Made tur­pināja čukstus, neskaidra iekšēja nemiera tirdīta.

— Pie vella! — Vilkatis viņu skarbi pārtrauca.

Made apvainota ilgi klusēja. Klusēja arī Toms. Nodzisa

skals. Roka nesniedzās iedegt jaunu. Tā varbūt bija la­bāk. Lai gaisma nevilina vēlīnu ceļa gājēju. Caur cūkas pūsli iespīdēja bāls mēness stars. Toms saspringti do­māja: «Dormuiža dega. Felsbergs ložņāja. Bet te sēž Made, kungu aizstāve. Izkāpusi no ilksīm, nolādētā! Te tev bija! Arkls un izkapts pa vasaru mani sabendējuši, atmiekšķējuši,..»

— Tu, Vilkati, kā skatos, ņem par strauju, — zāļu sieva, apvainojumu pārvarējusi, ierunājās. — Allaž būs vajadzīgi vīri, kas novadu un muižu valda.

Un pēc brītiņa piebilda;

■— Kā nu kurš skatās? Gudru galvu nav daudz.

Vilkatis klusēja. Domāja: «Gudrība jau laba, bet bez godaprāta pārtop ļaunumā.» Tumsa viņam pinās apkārt kā dzelžu saites. To vajadzēja izkliedēt.

Zāļu sieva cauri melnajam klusumam juta Vilkača acu dzēlīgumu, viņa smagās dusmas, kas lēnām, bet neatvai­rāmi brieda, pamazām tapdamas smagākas, līdz sieviete neizturēja mēmo spaidu un jautāja:

— Manai valodai tak kāda jēga ir?

Toms saviebās. Viņš patlaban rēķināja, cik lokanas, pi- neklīgas gudrības, cik ļaunuma un viltības ir Mades vār­dos. Gribējās visām aplinkus runām atmest ar roku. Bet prāts atturēja. Kā tad cilvēks var darīties, ja nejaus skaidrību? Skaidrība vajadzīga it īpaši tādā reizē, kad tu citu dvašām liec izdzist un savējo bāz zem zobena asmens.

— Felsbergs ir labs, žēlīgs kungs, — Made vēlreiz iesāka, pati klusībā sodīdamās par saviem vārdiem un juzdama, ka starp viņu un Vilkati sāk plesties baiga plaisa.

Dzirdot zāļu sievas teikto, Tomā beidzot pamodās pie­nācīgā briesmu izjūta. Kā no tālienes, kā no miglas iz­nira atskārsme: «Es gribu dzīvot savējo dēļ, bet kādu svētumu dēļ Felsbergs, lubraks, lien pa pēdām? Tur, lūk, visa atšķirība un gudrība. Viņa nāvi un dzīvošanu lai izšķir paša soļi. Bet Made, Made…» Tomam pār muguru pārskrēja saltas tirpas. «Made! Labi, ka viņa visu ne­zina, labi, ka nezina viltības. Nolādētā! Re, kā sirds pa­reizi paredzēja.»

Skaļi viņš teica:

— Sargies, Made! Esmu Vilkatis! To nekad neaizmirsti!

Viņa balss bija klusa un cieta.

— īsts vilkatis?

— Vilkatis! — Toms cieti apstiprināja.

«Viņa neticēja! Nu vismaz tas ir skaidrs,» Toms do­māja. «Viņa vairs nemaz netic.»

— Tu netici? — Toms jautāja drūmā aizkapa balsī.

Made klusēja. Sieviete juta, ka no skarbā vīra plūst

dusmu viļņi. Tie lija kā melns ūdens, Sunešs, kas pa sarunas laiku bija izlaists pagalmā, pēkšņi iegaudojās un lēca pret durvīm ar tādu sparu, it ka to kads butu metis.

— Tu netici? — Vilkatis jautāja otrreiz,;

Madei sāka trūkt elpas. Viņa ķēra pie kakla, pavilka vaļīgāk lindraku. Nelīdzēja. Kaklu žņaudza Vilkača dusmu spēks. Kā lai to nemana, kā lai netic?

— Ticu, — viņa čukstus atzinās. — Bet Felsbergs ir gudrs un stiprs.

Vilkatis pieliecās tuvāk.

— Neapkauno savu cilti! Liec manīt Felsbergam, ka esi. ragana! Lai kundziņš nodreb.

Made neatbildēja.

— Pateiksi? — Vilkatis taujāja.

— Pateikšu.

— Esi gudra kā čūska, — meža gars vēl pamācīja,

— Tas nav man pa spēkam …

— Kālab tad apraudi viņa nāvi, nolādētā!

Made sāka drebēt. Ausīs iedžinkstējās.

— Lai tava nodevības doma iznīkst uz visiem lai­kiem! — Vilkača balss griezās dvēselē kā smails zobens.

— Ak tēvs! — Made iesaucās. — Ak tēvs! — viņa at­kārtoja. — Es zvēru!

— Tu jau man reiz zvērēji, — Vilkatis atgādināja.

— Ak kungs! — viņa vēlreiz dvesa bijīgās šausmās. — Ko man darīt?

Toms brīdi klusēja. Tad, pārvērtis balsi, teica dobji un lēni:

— Zvē-rē! Pēr-ko-nam! Zvērē Tiesas dievam!

Made mēģināja runāt, bet balss neklausīja. Kaklā iestrēdza žagas. «Laikam viņš man atņēma balsi,» viņa nodomāja. «Pērkons nevēlas dzirdēt manu zvērestu, ne­tic vairs manam godīgumam, tālab padarīja mēmu.»

Vilkatis pasniedzās, uzlika roku viņai uz pleca un pa­vēloši teica:

— Runā man pakaļ!

— Mm … — Made klanījās.

— Zvēru klausīt Pērkona ļauno laiku dēlam Vilk­atim …

— Zvēru, klausīšu tavam Vilkatim!

— Būsi Ragana, mana ļauno laiku kalpone .,

— Būšu tava Ragana, tava kalpone!

— Tu dzīries nodot pašu ļaudis, Made! Tā ir?

— Ak tēvs!

Atķal viņu sāka kratīt drebuļi un balss aizrāvās. Lie­lās, tumšās draudu baismas priekšā godīga nāve šķita gluži niecīga nelaime, varbūt pat laime.

•— Vai viņš man piedos? — Made čukstēja.

Vilkatis brīdi klusēja. Made šo kavēšanos uzskatīja par svarīguma un lieluma zīmi, bet īstenais cēlonis tai bija vienkāršāks: Tomam vajadzēja labi apdomāt atbildi.

— Kad paies pārbaudes laiks, — viņš svinīgi pavēstīja.

Made atviegloti nopūtās. Prātā pavīdēja ainas par

senču ticību tikumam. Šķita, ka vecāsmātes balss no aiz- mūža tālumiem aicinoši, mīļi runā: «&L.. tēvu zemīte, tavu jaukumiņu: smildziņa ziedēja sudraba ziedus!» «Nokaus daiļu augumiņu, neņems daiļu tikumiņu .,,»

— Ak kungs! — Made čukstēja. — Zvēru!

Vilkatis cēlās un gāja uz durvīm. Drīz vajadzēja plaukt rīta blāzmai. No rietumiem vēlās pelēki mākoņi, šķiet, taisījās atkal uz sniegputeni.

Ticis uz ceļa, viņš sparīgi saspieda dūku plēšas, vē­lēdamies krietni izkaucināt Mades Tupsi, kā arī apkār­tējo zemnieku un muižu suņus. «Lai tie reiz jūt, ka īsts vilkatis no meža iznācis,» viņš nikni prātoja, «Un Made varbūt šoreiz iegaumēs, ka man vismaz ir spēks, kas uz suni iedarbojas pa gabalu.»

Tikko Toms iegriezās aļņa takā, pie Lupstu mājām uz ceļa izskrēja jauns zemniekpuisis un steidzās uz birztalas pusi.

Mežs klusi šalca. Toms, mezdams pirmo lielo maldu cilpu, izņēma no maisa stopu un gandrīz visu ceļu nonesa to pakārtu kaklā. Kad tālumā lēnīgi ieīdējās čīkstīgs koks, viņš sastinga un uzmanīgi klausījās.

Pēdu cilpas reizēm tuvojās viena otrai. Divās vietās bēglis, slēpdamies biežņā, varēja aplūkot iepriekšējo pēdu lokus un, ja nepieciešams, šaut uz pēdu dzinējiem no trīsdesmit četrdesmit soļu attāluma. Vilkača šaušanas māka bija pietiekama, lai viņš ar pirmo bultu nāvīgi ievainotu cilvēku.

KUNGS OTRREIZ DZEN PĒDAS VILKATIM

Tajā vietā, kur vilkatis uzlido gaisā, paliek izkašņāta zeme un sar­kani vai zaļi Vēmekļi.

Tautas ticējums

Iepriekšējā vakarā kalpone kunga meitai pavēstīja par vecmāmiņas Atas jaunībā ganos pieredzēto saskriešanos ar dzīvu vilkati. Govis ēdušas meža ielokā. Pēkšņi suns satrūcies un sācis bailīgi rūkt. Govis saslējušas galvas un purinājušas ausis. Ganei arīdzan tapis tā murklīgi ap dūšu. Aiz izbīļa pievērusi acis. Kad paskatījusies, soļus desmit no viņas stāvējis drūms, stalts vīrs melnās drēbēs un tik cieši vēries viņai sejā, ka meita sākusi drebēt. Drebējis arīdzan suns. Vecmāmiņai licies, ka tūdaļ notiks liels ļaunums, tālab ar plaukstām saķērusi seju, nolie­kusies un steidzīgi vien ņēmusies skaitīt čūsku vārdus. Kad atkal pacēlusi galvu, vilkati vairs neredzējusi, tikai no krūmu puses nākusi rūgta deguma smaka. Suns vēl pāris reižu ierējies un apklusis. Ata pamanījusi sev bla­kus zālē divus lielus sudraba dālderus. Nobijusies. Ne­sapratusi, vai drīkst ņemt. Piespraudusi pie naudas ganu rīksti, lai vēlāk varētu atrast, un gājusi pārskaitīt aitas. Izrādījies, ka vienas trūkst. Tad nu sapratusi, ka vilkatis viņai godīgi samaksājis par nozagto villaini. Šo naudu vecmāmiņa noslēpusi savas pūra lādes pašā dibenā, bet saimniekam stāstījusi, ka aitu aiznesis liels vilks, tik ļaņņs, ka viņa aiz bailēm neesot spējusi pakliegt. Saim­nieku mānījusi ne aiz mantkārības, bet tālab, ka par vilkača redzējumu nevienam nedrīkstot teikt ne puš­plēsta vārda. Vecmāmiņa visu izstāstījusi, tikai gulēdama uz nāves cisām, jo arī viņsaulē līdzi noslēpumu ne­drīkstot paņemt.