Jānis Mauliņš - Pēdas

Pirmais minums ielocījās sīku eglīšu biezoknī, izgāja tam cauri, aplieca loku un atgriezās atpakaļ uz zieme­ļiem, kur kļuva redzamas vēl vienas pēdas un… zirga nagu nospiedumi. Nu viņš saprata. Brīdi _ nekustīgi sē­dēja sedlos apjucis un satriekts. Izrādījās, ka nekāda cita gājuma nav. Alnis šeit izstrādājis tādu pašu joku kā pie Lupstiem. Apmetis līkumu un aizsoļojis atpakaļ pa savām pēdām. Kungs vēlreiz uzmanīgi aplūkoja nagu bedrītes. Jā, zem pēdējām pēdām bija citas, ačgārnas. «Velns, kur viltīgs!» Felsbergs brīnījās. «Ej nu tādu at­rodi!» Viņš vēlreiz izgāja loku, uzmanīgi vērodams, vai nav redzams kaut kur tāls lēciens uz vieniem vai ot­riem sāniem. Nekā tāda nevarēja saskatīt. Gravas krastā sniegā bija izrauta tāda kā vīle, bet tālāk līdz pat muk- līgajai slīkšņai nekādu pēdu. Tur gravas avotainais staignums bija vismaz soļu divdesmit plats. Lai cik va­rens zvērs bija alnis, ne pusi tik tālu aizlēkt viņš ne­spēja. Turklāt otrā krastā nekādu pēdu nemanīja. Tur bija mēma krūmu un lauztu koku brikšņa. Felsbergs no­kāpa no zirga un nogāja līdz ūdenim, pabakstīja ar koku ļumīgos ciņus. Tie bija mīksti un nedroši. «Elles kakts,» viņš nodpmāja. «Tāpēc jau zemnieki sacer par šo stūri visādus nostāstus.» Pēkšņi viņš atminējās te­pat šinī mežā sievu redzēto velnu melna auna izskatā, un vīram pār muguru pārskrēja vieglas baiļu trīsas.

Tieši šajā mirklī gaisā kaut kas nošalcās. Felsbergs pacēla acis. «Nolādēts!» Tā bija veca, plušķaina vārna, kas lidoja pa šauro gravas ieloku starp egļu augsta­jiem mūriem. Augšā bija. redzama tikai neliela debess strīpa. Egles ar zariem centās it kā nosegt gravu. Koku augstumu palielināja gravas krastu stāvās krantis. No pretējās nogāzes savu desmit asu augstumā pāri gravas koku aizai sniecās aizlauzta egles galotne, kas bija uz­gūlušies dūkstij tuvākās egles augumam un karājās virs muklāja kā draudīgs likteņa zobens. Slaidā virsotne sniedzās tālu. «Varbūt vāvere tur pārlēktu,» Felsbergs nodomāja un pasmīnēja par savām aizdomām.

Pie sīkiem krūmiem turēdamies, kungs uzrāpās atpa­kaļ krastā. Vēlreiz aplūkoja aļņu pēdas un jocīgo strīpu sniegā. Vēlreiz ievēroja, ka no egles stumbra šeit biruši gruži. Turklāt biruši visapkārt kokam. Pie citiem ko­kiem šāda nobiruma nemanīja. Felsbergs ilgi raudzījās eglē, mēģinādams uzminēt pašam vēl neapjaustu noslē­pumu. Jo ilgāk raudzījās, jo prāts kļuva nemierīgāks. Galvā riņķoja pazemojoša, pretīga doma. Viņš centās to pārvarēt, bet doma neatstājās, un, kad nosprauslojās zirgs, Felsbergs neviļus sarāvās.

Kalna eglēs smagi iegūlās vējš. Berzīgi iekrācās koks, ieķērcās aizsmakusi vārna. Felsbergs rausās zirgam mu­gurā, pārpilns bažu un dedzīgas vēlēšanās ātrāk izkļūt no drūmā sila krēslainības. Vīrs tikai ar lielām pūlēm pārvarēja kādu ārprātīgu iedomu, proti, viņam šķita, ka aļņa pēdas nav īstas, ka tur gājis nevis četrkājis, bet divkājis. Skurbā fantāzija par divkājainu šķeltnadzi uz­dzina drebuļus.

Izjājis no dižsila dziļuma gaišā bērzu birzē, kur caur kailajiem zariem vīdēja skaidras debesis un zem kājām sniegā rotājās oranžu saules staru nedrošie pirksti, Fels­bergs sakaunējās par savu bailīgumu un nosprieda, ka viņš neprot izsekot aļņus. Vai tāpēc jāizsapņo neticami brīnumi? Sava goda un sirdsmiera labad par neveiks­mīgo gājienu nolēma nevienam nesacīt ne vārda, bet klusībā pavērot mežu.

Iepriekšējā vakarā Toms patiesi ciemojās pie zāļu sie­vas. Tas bija viņa pirmais gājiens toruden pa apsnigušu zemi ārpus salas. Made pastāstīja par notikumiem Dor- muižā. Pats kalējs Jaksis atjājis pie viņas un sūrojies. Dormuižas kungs licis nopērt Berkuļa dēlu Krišu. Krišs guļot karstumos, bet kungs gaidot, lai šis atlabojas, tad pēršot vēl. Muižas kalējs lūdzis, lai padod ziņu mežai- jiim, par kuru šim citreiz Made minējusi, jo Krišs esot jādabū projām, citādi cilvēkam beigas. Piebildis vel, ka nākamais varmācības upuris būšot viņš pats, Jaksis, jā vien kāds slepens spēks laikā neiedzīšot muižniekiem bijāšanu.

Smagu sirdi Toms devās mājās. Cauri egļu zariem spīdēja mēness. Debesis bija pilnīgi skaidras. Vēlāk gan pārskrēja viens padebesis, nobirdināja dažus putraimi­ņus, bet vairāk nekā. Vilkatis izbrida riņķi gar gravas stāvumu līdz livenim un kalna piekājē atgriezās atpa­kaļ uz vecajām pēdām. Pie viņa kājām aļņa nagi bija piesieti otrādi, lai sekotājam liktos, ka šķeltnadzis iz­nācis no meža, nevis tur iegājis. Nonācis vēlreiz gravas stāvumā, Toms savilka ciešāk mugurmaisu ar stopu, pa­kāpās krastmalas eglē un atraisīja tur pie zara piesieto virvi, apmeta to ap vidukļa siksnu, cieši savilka. Ietau­kotā virve karājās lejup no augstās aizlauztās egles ga­lotnes. Tumsā šķita, ka tā nāk vai no pašām debesīm. Ar vienu kāju atbalstījies pret egles stumbru, Toms pa­šūpojās, lai pārbaudītu virves garumu. Uz laika maiņām kaņepājs te sarāvās, te izstiepās, tāpēc vajadzēja uzma­nīties. šurp nākot, viņš bija ieķēries par zemu, tālab izbraucis krasta sniegā strīpu. Pārliecinājies, ka viss kārtībā, Vilkatis izstiepās, nedaudz palēcās un ļāva vir­vei sevi nest kā šūpolei pāri muklenim uz gravas otru krastu. Sejā uz mirkli iepūta vējš, pazibēja sniega un debesu baltums, un tad viņš jau atradās tajā pusē. Iecirta kājas zemē aiz sīku eglīšu pudura, kuru rudenī tur pats bija rūpīgi iestādījis, lai sekotājam nebūtu re­dzamas lēcēja pēdas. Atsējis virves galu no siksnas, aizmeta to aiz zemē iedzīta egles kāša, ko varēja notu­rēt arī par gluži parastu zemē iedūrušos zaru, un, no­ņēmis sev no muguras nesamo, uzrāpās balsta eglē, ku­ras sānos bija piestiprināta tieva, pagara kārtiņa ar div- žuburu žebērkli galā. Toms paņēma kārtiņu, ar stakli aizķēra koka sprūdeni, kas turēja virvi pie aizlauztās galotnes virs pašas gravas, un izcēla virves galu no kāša. Pievilcis to pie sevis, viņš virvi sašūpoja, lai cilpa izkristu no apakšējā kāša, pēc tam veikli sariti­nāja ritulī, uzmauca plecā un kāpa lejup.

Pēc brīža viņš jau bija mājās.

Aiznākamās dienas rītā, brienot kārtējā apgaitā pa salu, Toms, savas parastās piesardzības mudināts, aiz­gāja arī līdz gravas krastam pavērot šūpuļu vietu un palūkoties uz savām viņnakts pēdām gravas otrā krastā, lai pārliecinātos, ka neviens nav sekojis. Cauri krūmiem pamanīja kaut ko nelabu. Nodīžļāts bija kraujas stā­vums līdz pat ūdenim. Jā, un augstāk, ja labi palūkojās, kļuva redzamas zirga pēdas. Turpat čurnēja zirga mēslu čupa, kas liecināja, ka pēdu dzinējs piekrastē uzturējies ilgāku brīdi.

Toms notupās eglīšu aizsegā un veselu stundu ar uz­vilktu stopu rokā pētīja kalna nogāzi. Lai kas būtu nā­cējs, viņš to tūlīt bez žēlastības nošautu, ja vien sagai­dītu upuri pietiekami tuvu. Mežs tomēr bija un palika tukšs un kluss, tikai mazie čiekuru putniņi vien žēli čiepstēja un reizēm sērīgi iekārkstējās aizsmakusi vārna. Pēdu dzinējs acīmredzot jau sen bija aizjājis, un de­besu tēvs vienīgais zināja, .vai viņš jebkad vēl atgrie­zīsies.

VILKAČA DUSMAS

Mošķim soļi ir citādi nekā vil­kam, pēdas netek rindiņā, bet daž­kārt arī tek.

Tautas ticējums

Debesis mākuļojās, bet snigt nesniga. Pēcpusdienā vilkači savīkšīja kules un sedlu somas. Jāja pa Sarkan- purva stigu. Dumbru laikā tā bija vienīgā zirgu pāreja. Te mūklim pamatos jaudās sena ceļa vieta, kuru vasa­rās izmantoja aļņi.