Jānis Mauliņš - Pēdas

— Kam tu to vellu laidi ārā? — Vilkatis bargi no­prasīja, kad abi delveri pienāca pie viņa.

— Mācu gudrību, — Andris atsaucās. — Pagalmā viņa izaugs par vārguli. Tur tak nekā nav ko dzīt.

Kucēnam ap kaklu un krūtīm bija apsieta siksna. Spoži dzeltenās acis vērās cietas un vienaldzīgas, kustī­bas bija asas un mežonīgas, ne tādas kā suņu kucē­niem. Ģertrūdi tūlīt ieinteresēja zirgs. Apmetuši slaidu loku, vilcenīte atgriezās pie lopa no pretvēja puses. Bērā ķēve glauda ausis un krāca, bet vilcēnam šīs ska­ņas nešķita bīstamas. Viņš raudzījās uz zirgu, stingās meža domās nogrimis.

— Aizbēgs, — Toms bažījās.

— Necik tālu, — Andris attrauca. — Redzi, saitei galā sprūdzenis. Pirmajā krūmā apstāsies.

Trešā nodaļa

VELNA PARĀDĪŠANĀS

Velns parādās melna auna izskata dziļmeža saulgozī. Viņa dēšanās vie­tas tuvumā aug vaivarāji un čūsk- ogas.

Tautas ticējums

Vasara atgadījās ražena. Mieži slējās kā suseklis. Auzas ielejās krita veldrē. Rudzi sazēla kā mūris un deva septīto graudu. Dabai palīdzēja bagātīgais mēslo­jums. Labi pieņēmās zirņi, rāceņi, lini un kaņepes. Mi­ķelis prātoja par rudens sivēniem.

Kopējā aitu saime savairojās līdz trīsdesmit galvām. Stallī dīžājās trīs zirgi, kūtī pie remsteļu stabiem ragus trina trīs govis, teļi un bullēns. Pagalmā kurcēja piec­padsmit vistas. Gaiļus paturēja būros viņu skaļo rīkļu dēļ. Lai govslopi nebaurotu un zirgi nezviegtu, tiem uz acīm karināja ādas plakačus.

Vilcenīte Ģertrūde strauji pieņēmās augumā. Medī­jumus viņa plēsa ar ilkņiem nikni kā īsts vilks. Rudens pusē kucīte jau prata dzīt pēdas aļņiem, tā nopelnīdama ne vienu vien garšīgu meža lopa gaļas kumosu. Pašus labākos gabalus gan pievāca cilvēki un iesālīja ziemai. Pie maltītes Ģertrūdi, tāpat kā meža vilkus, ik reizi ai­cināja ar dūkām.

Runas par vilku nedarbiem novadā ne brīdi nenorima. Tās lika ļaudīm arvien no jauna atcerēties notikumu ar Stenceļmuižas suni, Gaigalu kūti, kaulu rakšanu kapsētā un baiso kliedzienu mežā, kā arī Kaņķu Andra pazu­šanu un "citus nesaprotamus notikumus.

Zāļu sieva ļaužu runām pielēja klāt baiguma dziru, gudri izskaidrodama vilkača tikumus un viltības ar mi­roņu spēku un trūdu dvašu. Viņa apgalvoja, ka pati zeme barojot šos bargos māņus no mūža uz mūžiem, at- dzemdinādama vecos rēgus un likdama tiem skriet kā vilkiem pa mežiem, lai atriebtu sirmus nodarījumus. Sludināja, ka vilkatis godīgus zemniekus neaiztiekot, tikai dažkārt paņemot kārtējo nodevu. Meža garu slēp­jot katrs cinis un krūms, bet spēku tam dodot apga- nītā elku zeme un nodegušās svētās birzis. Stastīja, ka reiz kāds bargs vilkatis izšķīlies no Melno lauku svēt-

ozolu saknēm pirms simt gadiem, kad birzi nocirst licis Fridrihs Tīzenhūss, tagadējā Tīzenhūsa vectēva tēvs. Kokiem mirstot, septiņas dienas no vietas rūcis pērkons, lai gan bijis agrs pavasaris un ezerus klājis ledus. No melna ozola bluķa atraisījies, svētuma savaņģotais pek­les jods gaudodams uzskrējis debesīs, bet vilkatis pali­cis guļam dūņās mazs un kusls, ilgi slēpies zem pelniem un sūnām, līdz izaudzis un nobriedis.

Cik šobrīd vilkaču sarādies, Made nezināja pateikt. Lai to izdibinātu, esot jāsēž bezmēness naktī augstā kokā vēra vidū un jāskaita gaismas strīpas, kas rodas, murgiem un raganām pārlidojot. Varot manīt ij citādas vilkača zīmes. Viņa tuvumā lopi, sevišķi suņi un kaķi, kļūstot tramīgi. Baigumu jūtot arī mazi bērni, kuru sir­dis vēl šķīstas no ļaunuma. Vilkatis pats esot nenoķe­rams. Reizēm tērpjoties kraukļa spalvās, citkārt rikšo­jot pa purvu kā parasts meža junkurs vai nākot pa ceļu cilvēka sejā, apvilcies aitādas kažoku, ar jērenīcu galvā.

īstā vilkača barība no laika gala bijusi un būšot sveš­zemnieku tauki, tāpēc tam ik gadu jānoķer divi kungi. Aizkaitināts vilkatis varot nokampt ij četrus kungus vienā grābienā.

Tiem, kas lāgā neticēja viņas vārdiem, Made atbil­dēja vienādi: «Dzīvosim, redzēsim. Tas laiks ir sācies, un zvērs ir palaists. Gan jau viņš katram dos savu zīmi.»

Līdzīgi Made stāstīja un atbildēja arī Ķeveru Zuzei un Leimaņu bandiniecei Grietai, kad tās, no ciemiem nākdamas, pie viņas iegriezās.

— Tā kā negribas ticēt. Vai ta vilks akurāt jaudā pārvērsties par cilvēku? — Grieta šaubījās.

— Ka velns māk pārtapt melnā aunā, vai tam tu tici? — Made taujāja.

— Nezinu, nezinu, — Grieta vīpsnāja. Viņa bija no skaidrprāšiem, paļāvās tikai tam, ko pati savām acīm redzējusi.

— Pasakās tā notiekas, — Zuze piebilda, — bet īs­teni …

Tad Made teica savu skarbo sakāmo:

— Dzīvosim, redzēsim. Zvērs ir ceļā. Gan jau ij jums viņš dos savu zīmi.j

Izrādījās, ka Madei taisnība. Nepagāja ne divas nedē­ļas, kad Zuze un Grieta pašas savām acīm skatīja īstu, dzīvu velnu. Sievas no bailēm bezmaz zaudēja prātu. Jāsaka: līdzšinējā neticēšana vērta viņu izbīli vēl lie­lāku.

Tas notika kādā saulainā pēcpusdienā. Abas draudze­nes Melnajos laukos lasīja brūklenes. Salasījušas pilnus grozus, palūkojās saulē un nosprieda, ka līdz vakaram vēl tālu, tālab devās uz Egļu kalna lazdām pariekstot. Pilnos grozus paslēpa krūmos, iezīmēdamas vietu ar baltu lakatiņu zarā. Sievām līdzi bija Grietas ganu suns Ķūcis, neliels augumā, bet pikts rējējs. Suns vienmēr žū- žinājās pa priekšu, izsukīja apkārtni, tālab odzinieces jutās drošas. Neviens nevarēja viņām pienākt nepama­nīts. Tikko brikšņotājas pārgāja pāri pirmajam pakal­nam, tūdaļ ievēroja, ka Ķūcis kļuvis nemierīgs, ostās, bažīgi cilā galvu un blenž meža dziļumā. Pēc simt so­ļiem sunešs sāka klusi, bijīgi vankšķēt. Grieta savu mā­jas sargu labi pazina. Nekad agrāk Ķūcis tā nespoko­jās. Ja rēja, tad rēja un negrieza nevienam ceļu, nevis žākstījās. Ij muižnieku reiz sagrāba aiz papēža.

Kad sunim uz muguras sacēlās spalvas un lops kāpās atpakaļ, bailīgi purinādams ausis, Grieta teica:

— Tur nav laba smaka.

— Jā, — Zuze piekrita.

Suns pa tam ieskrēja starp sievietēm un bažu pilns lūkojās atpakaļ. Mežs te nebija biezs, tālab nešķita bīs­tams.

— Tu domā, ka vilks? — Grieta jautāja.

— Diez vai, — Zuze šaubījās. — Kaut kas cits.

Abām reizē iešāvās prātā zāļu Made. Ko šī bure do­māja, teikdama, ka viņas drīz redzēs vilkača zīmes?. Vai nav šis brīdis jau pienācis? Abas apstājās un bažīgi vē­rās silā. Nekā tur nevarēja matīt. Lielas egles, sūnu pauguri, dažs labs krūms, kāda sīka eglīte. Bet suns glaudās viņām pie kājām un purināja ausis. Pēkšņi Grietai šķita, ka dzird savādu skaņu — kā aizturētu ai­tas mēkšķi. Viņa paskatījās uz Zuzi un vaicāja:

— Vai man likās?

Redzēdama, ka draudzene nesaprot, piebilda:

— Tāds kā auna murmuls.

Zuze bažīgi saausījās.

— Vai vēl iesim? — jautāja.

— Iesim. Mežs tukšs, — Grieta dūšinājās.

Viņas pārgāja pāri ieplakai un pēkšņi abas reizē ieraudzīja jaunaudzes malā stāvam melnu aunu un klusā, drebošā balsī mēkšķinām:

— M-e-e-e-e! E-e-e-e!

Grieta ar kreiso roku trīs reizes slaucīja acis, bet jērs no uzkalna tā ir neizgaisa. Suns arī ieraudzīja aunu, dzirdēja viņa drebelīgo balsi, tālab bailīgi trinās sievie­tēm ap kājām un smilkstēja. Zuze raudzījās pēc sērmūk- šķa, bet neviens mošķu koks tuvumā neauga. Sniedzās pēc sausa egles zara. Sajā brīdī viņu kāds no mugurpu­ses sakampa.