Jānis Mauliņš - Pēdas

— Eh! «—» Toms nostenējās. *— Saplēsīs, ļurbas, ij mai­sus, ij sedulku! Izbārstīs miežus, rupuči!

Zirgs gulēja soļus trīs no takas jau pamatīgi uzšķērsts un pat sniegā ieviļāts. Abi vilki ņēmās pa virsu kā miesnieki. Pelēcis paslēja galvu uz Toma pusi, it kā gaidīdams uzslavu par veiklo darbu. Zvēra acis uz mir­kli iezalgojās kā divi mazi lukturīši. Toms saprata, ka pie sedlu kulēm, maisiem un čabatām šobrīd netiks. Vismaz ne ātrāk, pirms zvēri nebūs remdējuši lielo iz­salkumu. Tāpēc apsēdās turpat uz briežu takas, izvilka no azotes plāceni un arī pats ieturēja vakariņas. Ko pa­darīsi liktenim?

Mēness puslode joprojām ātri skrēja pa mākoņu plus- kām. Mirkļos, kad spīdekļa bālais vaigs noskaidrojās, sniegs dzidri iemirdzējās, un tad kļuva redzami asinīs notašķīti smailie vilku purni, kārās mēles un trīcošās ausis. Toms, lēni grauzdams plāceni, domāja par cilvēka nespēcību ļaunuma priekšā. Tā bija nepatīkama doma. Viņš nospļāvās un izmeta bēdu no galvas. «Es viņus varēju nogalēt,» sprieda, «bet labāk, ja mira zirgs. Zirgu var nopirkt. Bet kā tu dabūsi jaunu vilku pāri ar bēr­niem? Man, mežiniekam, vilks tagad tuvāks brālis par zirgu. Sargs.» Tad Toms atminējās- savu māti un bēr­nību. Uz brīdi šķita, ka dziļi krūtīs ieraudas mazs mežā nomaldījies puisēns. Mazotnē viņš ļoti baidījās no vil­kiem, tālab skriešus skrēja cauri tuvējai birztalai. Māte mierināja: «Nebīsties, puika, vilks nav tas ļaunākais!» Mātei, kā redzams, bijusi taisnība,,,

Mēness gaismā vīra seja izskatījās drūma un cieta. Soļus piecus no viņa vilki joprojām plēsa un rija. No zirga ķermeņa cēlās garaiņi, līdjzīgi pēdējiem dūmiem 110 dziestošā ugunskura, Vējš tos ātri izgaisināja.

— No Jūča puse vien palikusi, — Toms pusbalsī ieru­nājās. — Redzi nu, kumeliņ, cik tas ātri, — Toms tur­pināja. — Nesen mēs abi vēl arām papuvi. Tā nu tas ir,

Vilki klausījās.

— Nu, paejiet malā kādu soli! — Zemnieks piecēlās kājās.

Pelēcis sastinga. Toms bija ievērojis, ka tā zvērs sa­stingst pirms uzbrukuma.

— Ak tu, sumpurnis! — vīrs nolādējās un izvilka no maksts zobenu, r— Palūko tik vilkties uz manu pusi!

Sacirst vilku ar zobenu, kad zirgs tik un tā zaudēts, būtu galīgi aplam. Toms uzcēla kažokapkakli, stingrāk uzstūķēja jēreni un nodomāja: «Lai tik ātri netiek pie rīkles.» Tad gāja virsū plēsoņām. Vilki pat nepakustē­jās. «Varbūt sist ar zobenu plakaniski pa ausi?» viņš prātoja un tūlīt atzina, ka tas arī nebūtu pareizi. Atmi­nējās, ko vecāmāte stāstījusi: vilki baidoties no cūkas pūslī sabērtu zirņu grabēšanas, no uguns un no svaiga sērmūkša. Bet kur tu tos naktī mežā radīsi? «Laikam būs jāņem egles zars un jāvico velniem pa acīm, kamēr dzirksteles lec,» Toms nīgri prātoja. Tad pēkšņi viņam prātā iešāvās pats vienkāršākais paņēmiens: jāsāk pilnā kaklā aurot. Lai dzird pēdu dzinēji. Tas nekas. Jākliedz tā, lai katrai dzīvai radībai šuršuļi skrietu pa kauliem.

Toms savilka lūpas greizi un uzsāka ārprātīgu brē­cienu. Neviena skaņa neizklausījās cilvēciska.

— Au-vei, vē, uū! Aū, vei, vēē, ūū! Vēē! Vēē! Aū- vei, vē, ūū! Mēg! Mēg!

Pēdējais ņaudiens vilkiem stipri nepatika. Pelēcis pu­rināja ausis un kaunīgi novērsās. Toms cēla zobenu virs galvas un liecās uz priekšu.

— Mēg! Mēg!

Zvēri atkāpās. Kliedziens patiesi bija baismīgs un tik skaļš, ka to, kā vēlāk noskaidrojās, bija dzirdējuši vai­rāki piemeža zemnieki, tikai nesapratuši, kas tur brēc.

Toms aplūkoja Jūča paliekas. Sedulka nebija pār­rauta, vienīgi saskrāpēta un noziesta ar asinīm. Graudu maišeļi, zirgam gāžoties, bija pārmetusies pāri tā mu­gurai un gulēja sniegā neskarti. Toms noņēma sedlus un iemavus, nosēja no kājām vilka pēdas. Visu satun- tuļoja parocīgā nešļavā un uzvēla sev uz pleca. «Nu es dabūšu pabristies,» viņš sērīgi nosprieda, iemezdams mutē sauju sniega.

Pagājis soļus divdesmit, atskatījās. Vilki, aizskrējuši atpakaļ pie zirga, turpināja mielastu.

Mēness pusripa slīdēja tuvāk meža galiem. Debesis satumsa un pamazām aizklājās ar biezām tūcēm. Sniegs sāka krist brāzmaināk. Kad vīrs bija nosoļojis kādu ga­balu, viss gaiss sagriezās pelēkos mutuļos. Sajuka zeme ar debesi kopā. Aļņu sliedi drīz pilnīgi aizputināja. Re­dzēt vairs neko nevarēja, tikai sataustīt ar kājām.

Klajākās vietās, kur vējam radās ieskrējiens, brist kļuva sevišķi grūti. Beidzot pēdas pazuda pavisam. Toms galīgi apmaldījās. Turpmāk vadījās tikai pēc vēja. Mežā diemžēl tas svaidījās uz visām pusēm.

Tieši pusnaktī viņš iznāca pie purva. Iedams gar malu, sameklēja lielo, līko priedi, no kuras seši simti soļus uz vakariem drošā aļņu taka ieliecās sūneklī.

Kad vilkatis izbrida salas krastā, norietēja mēness, tālab pavisam satumsa. Galīgā tumsā viņš apstaigāja salu, taisīdams jaunas pēdu cilpas, tikai tad devās mā- jup.

— Zirgs? — Miķelis jautāja, kad brālis ieleca rijā,

— Vilki, — Toms klusi atbildēja.

CILVĒKI UN MEŽS

Ar vilciņu mežā braucu, Lielu krāvu vezumiņu. Velc, vilciņ, raudādams, Kam apēdi kumeliņu.

Tautas dziesma

Kad bija sakārsta un savērpta vilna un lini, Madara un Ance, Miķelim piepalīdzot, uzstādīja rijas krāsjis priekšā aužamos stāvus. Sākās aušana. Ancei un Ma­darai bija pusotra duča aitu. Vilnu cirpa ar zviedru zemē darinātām dzirklēm, Tā vedās ātrāk un vilnas tika daudz vairāk.

Lielais čuguna pods aizvien sēdēja rijas krāsns oglēs, jo tajā Madara krāsoja dziju vai arī Miķelis sautēja un lieca riteņus, kā arī dedzināja rumbu caurumus. Andris greba, urba un līmēja Toma pasūtītās lielās vilkača gaudu stabules. Mugura viņam vēl bija stīva, bet vairs nesāpēja.

Madara iedāvāja puisim jaunu kamzoļu un kažoku. Kad, Tomam piepalīdzot, viņš pirmo reizi izgāja pa­galmā, noreiba galva.

Austrumu pamalē pletās vizuļojoša, pavasarīgi sārti zilga rīta blāzma. Saule vēl kavējās aiz apvāršņa, bet gaisma nepieradušajās acīs dzeltin dzēla. Pagalma stū­ros sniegs vizēja pavasara gaidās zilgani violets. No kūts pa apsūbējušu sudraba celiņu nāca pelēksvītro- tais runcis Lūsals, ledus kristālu spozmē mirdzēdams. Sētas stabu galos sniegs kvēloja rīta zvaigznītēs. Nokal- nes priežu slaidie stumbri oranži liesmoja, bet ēnas stiepās pelēkas un cietas. Kūts rāmi izgulgoja ilgi ne­dzirdētas skaņas: klusas jēru balsis, šmakstus, klaudzie­nus, nopūtas. Tikko jūtams vējiņš atnesa smaržas. Dva­šoja sniegs, siens, dūmi, govju mēsli, sveķi. Mīļā dzīves elpa.

— Tom, vai tu ko zini par vēlētiem zemnieku kara­ļiem? — puisis jautāja Tomam.

— Zinu.

— Topi par karali, ne vilkati.

Toms neatbildēja. Viņš atminējās savu dzimto pusi, bērzu birztalu, tēva cietās rokas.

— Es kļūšu tavs ieroču nesējs, — Andris satraukti turpināja. — Uzticīgs kā suns. Uzticīgs līdz nāvei. Vai nu mis uz mūžu mūžiem jāsten zem kungu rīkstēm? Tu kļūsi karalis, kurš neper nevienu..,

— Tāds karalis nevar būt. Tādu neklausīs, — Toms purināja galvu.

— Es klausīšu!

— Esi mierīgs, Andri! Es tev mācīšu citas gudrības. Kluso taku viltības. Vai zini visas vilkaču spēles?

— Nezinu.

— Re nu! Zemnieku karaļiem allaž nocirta galvu, bet es protu taisīt vilka dūkas un vilkaču šūpoles. Mācies un glabā slepenībā. Krāj prieku un spēkus. Reiz jau