Jānis Mauliņš - Pēdas

— Vai, vai! — Zuze tikko spēja izdvest, pirms atjē­dza, ka tā ir Grieta. Draudzene bija pamanījusi, ka paugurs, uz kura stāvēja melnais jērs, sācis tā kā šū­poties uz augšu, uz leju kā ezera viļņos. Galva aiz pār­bīļa bija gluži viegla.

— Re, kā velnu šūpo! — Grieta čukstēja pārvērstā balsī. Zuze cieši lūkojās aunā, līdz arī viņai šķita, ka mežs kļuvis savāds. Melnais auns pēkšņi nolieca galvu un nokoda zāles stiebru. Tas bija šaušalīgs skats. Nu vairs nebija šaubu, ka viņas redz īstu, dzīvu nešķīs­teni. Pēkšņi nešķīstais piesita kāju pie zemes, un viņa zaļganās acis raudzījās sievām tieši vaigā. Grieta klusi iekliedzās un nokrita sūnās kā nopļauta. Zuze vēlāk neatcerējās, kā bija dabūjusi draudzeni kājās, tik vien saprata, ka atmuguriski velk viņu sev līdzi, baidīdamās acis pacelt uz augšu, lai otrreiz neieraudzītu melno sā­tanu. Kad suns pēdējo reizi iekaucās un metās" projām, Zuzei šermuļi staigāja no pakauša līdz pirkstu galiem un atpakaļ. Viņas abas attapās svešā mežā. Bija piesi­ties vadātājs, kā citādi. Apkārtne šķita pilnīgi pārvēr­tusies. Egļu vietā auga priedes un bērzi, pauguru vietā stiepās nolaidens līdzenums. Suns tecēja līdzās tik mie­rīgs, it kā nekas nebūtu noticis, it kā viss redzētais būtu tīrie māņi.

Mājās pārnākušas, viņas dažas dienas klusēja, baidī­jās no izsmiekla, kā arī sakaitināt Melno Aunu. Beidzot sadūšojās un izstāstīja visu ļaudīm, lai tic vai netic. Patiešām bija redzēts pats nelabais ar zaļām, ugunīgām acīm un šķeltiem lopa nagiem, kā jau zinātāji saka: velns melna sprogaina auna izskatā. Doma, ka aveņu kāds tīšām aizvedis sila dziļumā, lai viņas nobaidītu, šķita pārlieku neiespējama. Turklāt — Ķūcis! Suns ne­labā smaku jau bija saodis pa gabalu, tikai viņas, divas neticīgās, to laikā nesaprata.

Pēc pāris dienām notikušo uzzināja Made. Viņa no­jauta, ka Melno Aunu mežā iedzinis Vilkatis, tikai ne­saprata, kāpēc drūmais vīrs tā darījies. Ne jau sievu baidīšanai.

īstenībā notika tā. Viendien Madara ieminējās, ka melnais ragainis sitot baltos īsradzīšus un bāžoties pie aitām baltajiem priekšā, tālab nākamgad ganāmpulks kļūšot pavisam pelēks — ne vairs varēšot vilnu krāsot, ne villaines darināt. Tomam tas divreiz nebija jāsaka. Viņš sasēja negantniekam kājas, uzmeta to sev mugurā un gāja uz mežu, priecādamies, ka radies labs iemesls aiznest vucenu vilkiem. Pār gādājis auneli pāri gravai, Toms atsēja tam kājas un tālāk veda aiz saites. Savu māju tiešā tuvumā viņš nekad nebaroja vilkus, lai tiem nesamaitātu tikumu.

Piesējis jēru pie sīkas eglītes, pats uzkāpa lielā eglē un ņēmās spaidīt mazo dūku plēšiņas, kas bija iebāztas krekla dibenpusē iešūtā kulē tā, lai no ārpuses nekas nebūtu redzams.

Kad Toms sāka taurēt, nāca jau krietni vakarpuse. Koki stiepa pagaras ēnas, un jaunaudzē žadzināja žaga­tas. Sēdēdams šķērsenis uz zara, vīrs vēroja apkārtni un klausījās meža trokšņos. Auns plūca mellenājus un reizēm klusi iemēkšķējās. Vienu brīdi Tomam šķita, ka Melno lauku pusē skan suņa rejas. Pārstājis stabulēt, viņš ieklausījās, bet nekā nemanīja. Tad iegrāba no ka­batas sauju zirņu un, laiku kavēdams, sāka tos grauzt. Domāja par nākamo ziemu, par Andri un kalēju Jaksi, kam bija pasūtījis stopa spriegu. Made pirms dažām dienām stāstīja, ka kungs solījies Jaksi nopērt.

Aizdomājies Toms piemirsa spaidīt svilpi. Bet nebija jau arī nekāda sevišķa vajadzība. Ja vilki dzirdējuši, viņi nāks tāpat, neko daudz no ceļa nenomaldīdamies, jo zvēram bija sava gudrība.

Tikko viņš atsāka taurēšanu, mežā ierējās sunešs un kļuva dzirdamas sieviešu balsis.

— Ptpu! Vellu! — Toms nospļāvās. — Tā tik vēl trūka!

No apakšas viņu te varēja gluži labi redzēt. Nācās kāpt augstāk egles galotnē, kur no ziņkārām acīm pa­sargātu zaru vaiņags. Vīrs līda augšup pa stumbru, līdz egle kļuva zārda koka resnumā. Lejā starp skuju zaļu­miem pavīdēja balts galvas lakatiņš. Tomam uz zara grozoties, nejauši saspiedās plēšu maiss, un svilpe iedziedājās. Suns vēlreiz noņerdzās. «Vella būšana!» vīrs domās sodījās. «Ko tās vecenes te meklē? Palaidīs vaļā manu aunu vai aizvedīs līdzi, maitas… Tie vilka sātani arī nenāk. Ziemā pie zirga rīšanas gan bija klāt kā nag­las.»

Jo vairāk Toms prātoja, jo vairāk sabijās. Ieraudzīs tās večas viņu eglē, sāks klaigāt, izklaigās pa visu pa­gastu. Briesmu lietas! Taisni šodien viņam nebija līdzi ne stopa, ne zobena, nazis vien. «Ak tu, tētīt manu bal­tais!» Toms lūdzās. «Vērs nu visu par labu! Atsūti tak vilkus, lai aizbaida!»

Pēkšņi atskanēja kliedziens. Kaut kas brīkšķēja, kaut kas stenēja un sēca. Toms redzēja, ka sievas bēg. Viņš sakampa dūku k.uli un ņēmās spaidīt. Sunešs iekaucās. Lūza zari. Bēdzējas strauji nogriezās jaunaudzē un ātri attālinājās. Toms atviegloti uzelpoja un noslaucīja no pieres satraukuma sviedrus. Tad lēnām kāpa lejā. Vaja­dzēja vākties projām. Kas zina, vai vēl kāds neatgrie­zīsies.

Kad viņš ar aunu plecos pārbrida pāri gravas dūkstij un nolika sprogaini zemē, tas sāka pie visām miesām drebēt. Izrādījās, ka vilki tomēr ieradušies.

— Ko ta nu! — Toms nikni uzkliedza pelēkajiem klaidoņiem un, lai zvērus velti nekārdinātu, cēla aunu atkal plecos. Cilvēkam gluži tuvu pieskrēja kāds nogu­ris mazais vilcēns. No mutes tam karājās gara mēle kā sārta saite, kājas streipuļoja. Kreisā auss bija gaišāka nekā labā. «Es tevi nosaukšu par Baltausi,» Vilkatis no­domāja.

Aunu vilkiem Toms atdeva nākamajā dienā. Pats sē­dēja eglē un vēroja savdabīgo zvēru skolu. Vecie vilki palika tupam jaunaudzes malā katrs savā stūrī. Mazie vieni paši tuvojās avenam. Pirmais jēram uzklupa Balt- ausis.

Pēc dažām dienām runas par melno aunu nonāca muižā. Kalpone Liene par to pastāstīja kunga meitai Hannai, tā savukārt mātei Ģertrūdei, kura tās pašas die­nas vakarā bijīgi pačukstēja šo ziņu vīram. Felsbergs apskaitās.

— Ko tu, Gerda, mani kaitini! — viņš pikti sauca. — Kas mums par daļu, ja zemnieki tic pesteļiem? Tā ir tumša tauta. Tu viņu pļāpās neklausies un nejauc man galvu. Māņticību pēc taisnības vajadzētu bargi sodīt. Un es ceru, ka tāda soda bardzība reiz pienāks.

KUNGS DZEN PĒDAS VILKATIM

Ja tu ziemā mežā redzi lopa pē­das, kas izbeidzas pie ūdens, labāk pa tādu mežu nestaigā.

Tautas ticējums

Briņķu muižas kungs Gotfrīds Felsbergs bija izglītots vīrs. Juku laikos, kad poļi viņam atņēma muižu un at­stādināja arī no pārvaldnieka amata, Felsbergs ar visu ģimeni pārcēlās uz Vāciju, kur papildināja savas zināša- šanas privātā kārtā pie Berlīnes ģimnāzijas rektora Her- maņa Lībsdorfa, vēlākā Tartu asesora un zviedru revī­zijas ierēdņa tēva. Felsberga dēls Albrehts vēl mācījās Berlīnē. Felsberga dzimtas senčos bija pārvācojušies latvieši, kā vienam otram to laiku kungam. So cilts­koka īpatnību zināja arī pats Felsbergs un viņa sieva. Viņi ar to nedz lepojās, nedz arī no tā kaunējās. Pa­gātnē notikušais šķita pārlieku sens un pārdomas ne­izraisošs. Sieva Ģertrūde, kas sevi uzskatīja par īstenas cilmes vācieti, šad tad gremzās par vīra atklātību, risi­not līdzīga satura runas. Gotfrīds viņu tādās reizēs mie­rināja:

— Vai nu labāk, ja izrādītos, ka, līdzīgi Holcbergam, visi Vāczemes senču radi man būtu zagļi? Lai bērni zina, ka tieši mēs esam īstenie šīs zemes saimnieki, ne­vis krustnešu soda pulku paklīdeņu pēcnieki.