Jānis Mauliņš - Pēdas

Liene daudz zināja par vilkaču lidošanu naktīs, par viņu mitināšanos lielu koku, sevišķi ozolu dobumos, par meža nešķīsteņiem, kuri ienirst avotos vai pārvēršas par kraukļiem un vārnām, kas, lidinādamies dziļos meža bie­zokņos, ķērc aizsmakušās balsīs. Ja mednieks pret tādu vārnu pavēršot ieroci, tūlīt pats noveļoties zemē beigts. Sekot vilkacim pa pēdām esot ļoti bīstami. Meža bie­zokņos viņa pēdas sargājot vilki, kuri kā klusas ēnas uz- klūpot tādam gājējam un pārkožot rīkli.

Stāsta noslēpumainā baiguma nogurdinātas, abas aiz­miga tikai ap pusnakti.

Kad Hanna rītā piecēlās, māte, viņu gaitenī satikusi, teica:

— Nez kas šorīt noticis. Kaķis bailīgi ausās un skraida pa visām istabām.

Hanna atcerējās vakardienu, nožāvājās un jokodamās iziņeta:

— Ja suņi arīdzan nemierīgi, tad tuvumā staigā vilk­atis,

Māte bažīgi palūkojās uz meitu,

— Tu nopietni?,,, Man patiesi likās, ka Hloja arī gaudoja.

Hloja bija medību kuce — gudrs suns. Hanna brīdi jautājoši vērās mātē, līdz pēkšņi atskanēja skaidri dzir­dami kuces smilksti.

Nedaudz vēlāk, kad jau dega rīta blāzma, muižas pa­galmā iejāja Lupstu Reinis — puisis Hannas vecumā. Rei­nis meta kautrīgus skatienus uz kunga meitu un strupiem vārdiem pastāstīja par jaunajām aļņa pēdām, kas šonakt parādījušās pie ceļa otrā pusē birzītei, kur zem bērziem saaugušas biezas eglītes. Pēdas viņš tikko ievērojis, jo šoreiz tās pāri ceļam neejot. Lops ielēcis no takas tieši egļu biežņā. Tikai pēc nobirušā sniega puisis uzminējis, ka tur kāds šļūkājies.

— Vai vakar pēdu nebija? — Felsbergs jautāja.

— Nē, — Reinis purināja galvu. — Tās visas šorīt mītas. To var just.

— Kā tu to apjaut?

— Nu, jūtu.

— Pēc kādām zīmēm?

Reinis klusēja. Hanna zināja, ka Lupstu tīrumi at­rodas kaimiņos zāļu Mades mājai, tālab viszinīgi pa­vīpsnāja.

— Tas ir vilkatis, — viņa lielīgi paziņoja. Viņš tur šorīt pēdoja. Tad visi mūsu suņi un kaķi āzē jās. Vai ne, mamā? — viņa pievērsās mātei.

Reinis klusēdams pamāja ar galvu. Arī viņu suns bija smilkstējis, tālab puisis izskrējis uz takas.

— Es tev prasīju — pēc kādām zīmēm tu to spried? — Felsbergs, nedaudz sapīcis, atkārtoja jautājumu. Hannas vārdus viņš izlikās nedzirdam. Pēc tēva uzacu kustības meitai bija jāsaprot, cik muļķīgi viņa izrunājusies zem- niekpuiša klātbūtnē.

— Mūsu suns arī plēsās, — Reinis teica, un viņa acīs pavīdēja bažas.

Kungs sarauca pieri un klusēja. Pēc brīža atlaida jau­nekli, tā ir neuzzinājis, pēc kādām pazīmēm puisis pē­das uzskata par nesen bristām. Tikai izgājis ārā, Reinis atjēdza, ko kungs gribējis dzirdēt. Vakar vakarā pagalmā ievestie egļu zari rītā stāvēja apsarmojuši balti, turpretī aļņa ceļā no skujām sniega adatiņas bija notrauktas.

Pēc brīža Felsbergs kopā ar kalpu Indriķi devās uz zāļu sievas māju. Iejājuši pagalmā, piesēja zirgus zem ozola un pieklauvēja pie istabas durvīm. Made klusē­dama atvēra. Atturīgi sveicināja.

— Satiki vilkati? — kungs taujāja.

— Satiku, ■— Made atbildēja.

— Ko viņš teica?

— Dusmo. Gauži dusmo.

— Par ko, mīļā Made?

— Neprasi, kungs, neprasi. Pats zini.

— Nezinu, mīļā Made, — Felsbergs vīpsnāja. — Par ko īsti šim jāpiktojas?

Made nopūtās. Izskatījās noraizējusies un sabijusies.

— Tev vilkača žēl? — Felsbergs jautāja, pamādams uz savu resnstobraino plinti,, kuru turēja Indriķis. Kra­menīca bija liela un smaga, Ieroča nesēju kungs ņēma līdz ne aiz lepnības, bet aiz nepieciešamības. Turēt reizē ieroci un suni, kas rautin rāvās siksnā, viņam nekādi nevedās. Pēc sievas iedomas Berlīnē pirktā stiegrā kuce mežā nokļuva reti (Felsbergs nebija mednieks), tālab allaž aušojās.

— Tev viņa žēl, tā tava vilkača? — Felsbergs atkārtoja jautājumu, sapīcis par Mades klusēšanu. Zāļu sievas acis tumši nospīda. Viņa vēlreiz nopūtās. Teica sēri un grūti;

— Zēl, kungs, ne viņa. Tā tu samaitāsi sevi. Vilkačam aumaļ nepatīk pēdu dzinēji, Ij dūmu šķiltavas tur ne­līdzēs. Nav cilvēka spēkos kaitēt nešķīstenim, kurš māk pārvērsties te vārnā, te vilkā, te kurmī. Ja viņš reiz devis bieda zīmi, tad labāk neej, kungs . ..

— Kādu zīmi? — Felsbergs joprojām smaidīja. Indriķis toties mēmi klausījās, aiz bailēm stingdams. Zemnieku satrauca gan Mades atklātā valoda, gan vilkača bieds. Raganas, kurām bija sakari ar nešķīstiem gariem, kungi sodīja ar sadedzināšanu uz sārta. Kas nu notiks?

— Vai tavās mājās šorīt suns nekauca? — Made pa­māja ar roku uz Hlojas pusi. — Mans Tupsis beidzās vai nost. Tiklīdz vilkačs izgāja pa durvīm, tā sāka kaukt. Re, kā vēl dreb. Tā ir zīme, ka nešķīstais aumaļ dusmo un vēl ir tepat tuvumā.

f— Kad viņš aizgāja?

— Nu tā: mazā gaismiņā vai īsi pirms svīduma.

Felsbergs saknieba lūpas un aizdomīgi palūkojās uz

Indriķi, Vai tas nav devis Madei kādu zīmi? Kā citādi zāļu sieva zinātu, ka šorīt patiesi Hloja savādi smilkstēs jusi? Ka smilksts varētu būt vilkača dēļ, tādu domu mā­cītais vīrs nepieļāva. Ja to pieļautu, tad būtu jāsāk ticēt visam, ko pļāpā zemnieki.

— Kad nākošreiz redzēsi vilkati, tūdaļ dod ziņu, —• kungs teica, bargi saraucis pieri.

— Kā tad, mīļais, žēlīgais, es to varu izdarīt, ja mellais sēd te manā istabā? — Made brīnījās.

— Labi. Tad es nolikšu sargu.

Made nopūtās. Papurināja galvu.

— Tas cilvēks būs beigts, pirms nešķīsto pamanīs… Vai arīdzan vilkačs vairs nenāks. Viņš visu uzož. Ij to, ka tu te sēdi, ij to, ka tu grasies viņu lenkt. Re, vārna noķērcās. Dzirdēji? . ..

īstenībā nekādas vārnas nebija. Made, iejutusies ra­ganas lomā, runāja savu teiku arvien brīvāk un nekau­nīgāk. Viņa pirmīt pamanīja Felsberga sejā vieglu trīsu, kas rādīja, ka kungs nepavisam nav bezbailīgs. Modās cerības atturēt viņu no meža izspiegošanas, kas patiešām šoreiz kungam varētu būt liktenīga. Lai gan pēdu dzinē­jam līdzi bija dūmu plinte, Made nešaubījās, ka sadursmē uzvarētājs būs Vilkatis, jo tas bija bezgala viltīgs, prata uzminēt otra domas, pirms tās vēl īsti radušās. Vilkača rokās, domā, ko gribi, atradās nesaprotama spēka ieroči. Un ne tikai tas. Viņa kailās, niknās gribas priekšā vien otram jāizdēd un jānomirst… Ja Felsbergs pazudīs, ļau­dis vainos Madi par Vilkača līdzzinātāju, turklāt Vilkatis niknosies par kunga nesavaldīšanu. Tīrais posts.

Indriķis sēdēja mēms un sastindzis un bijīgi klausījās. Likās, arī viņa ausis izdzird savādu vārnas ķērcienu un lielu spārnu vēdas.

— Made, Made! ■— Felsbergs ierunājās ar nožēlu< — Tu esi kļuvusi par raganu, esi padevusies mošķu ticī­bai. Pagājušo reizi tu vēl biji prātīga. Tagad ļaundaris tev galīgi sagrozījis galvu.

Made domāja savu vienu domu: kā aizturēt kungu no iešanas mežā. Teica:

— Viņš pārvēršas par nagkāji, pēc tam par kraukli, par vilku un nāk atpakaļ skatīties, kas dzen viņam pē­das. Tāpēc mežā iet ir gauži bīstami. Ja kaut kur redzē­siet zaļus vēmekļus, nepiemetieties tiem! Klausiet mani, mīļie cilvēki! Esmu cilvēks, bet viņš nav cilvēks. Viņ­saules garu cilvēks nevar uzvarēt.

Felsbergs vēroja Mades seju, kas no uzbudinājuma pietvīka un pārvērtās.

— Tu esi ragana? — viņš smīnīgi jautāja.