Jānis Mauliņš - Pēdas

maz In ih'< < jumiem vilkatis, pārvērties par vārnu, aizlido pa «disu.

Kad satumsa un sākās putenis, brāļi atgriezās mājās. | Pēc pusnakts Toms ar Andri izjāja tālā ceļā, paņēmuši lī(!'/.i pašus lielākos plēšu maisus un lielās stabules. Uz rīta pusi Briņķu muižas. tuvumā vairākās vietās, kur ceļi gāja cauri mežiem vai tuvojās silainēm, atskanēja plē­sonīgas, dobji drebošas vilku gaudas, tik skaļas un rē­cošas, ka rāva ļaudis augšā no miega un lika sirdīm bailēs drebēt. Tiem, kas mēģināja savādās skaņas iz­skaidrot ar puteņa pūtienu caurā koka dobumā, drīz nā­cās atzīt savu alošanos, jo auri pārvietojās no meža uz mežu un reiz pienāca Briņķu muižai tik tuvu, ka stallī sāka zviegt zirgi, suņi ņēmās skaļi kaukt, bet pelēkais kaķis Fridriķis, kuru kunga meita Hanna guldīja savā istabā, ņaudēdams plēsa durvis, lai tiktu ārā. Otrā dienā kalpone viņu atrada paslēpušos maizes krāsnī.

Uz rīta pusi gaudi attālinājās. Pēdējos aurus, kā vēlāk noskaidrojās, dzirdēja Dormuižas kalpi agri no rīta, kad ļaudis jau Cēlās augšā apkopt mājas soli.

Līdz ar pirmajiem taures pūtieniem Felsbergs, kam to­nakt bija caurs miegs, pamodās un vairs neaizmiga. Visu laiku vērās logā, gaidīdams, kad pagalmā uzliesmos ļaun­daru uguns, kā tas nesen bija noticis Dormuižā. Pūta rietenis, tālab, degot saimniecības ēkām, nodegtu arī dzīvojamā māja. «Tās ir beigas. Madei taisnība,» Fels­bergs domāja. «Ko man bija mežā meklēt? Tagad drebu viņu ķetnās.»

Kad pamodās sieva Ģertrūde, viņa tā arī tūlīt pateica:

— Tur gaudo vilkatis! Es jau tev teicu, ka labi ne­būs.

I Felsbergs neatbildēja. Viņš domāja, cik šī saltā zeme tomēr ir baiga un mežonīga, cik daudz labāka dzīve būtu Vācijā, ne tur tādu bargu ziemu, ne ļaunu ļaužu.

101

Kad ausa pelēks sniegputeņa rīts un nekas ļauns ne­bija noticis, kungs iegāja kabinetā, sameklēja bībeli, uz­lika labo roku uz tās un, pavērsis seju pret griestiem, pateicās dievam, lai gan savā sirdī bija neticīgs. Viņš zvērēja nekad vairs neizsekot Vilkati.

4 — 939

Tomēr trīs dienas vēlāk, nespēdams samierināties ar savu sakāvi, kungs uzrakstīja fogtam ziņojumu, ka viņa muižas daļa mīt zāļu sieva Luķu Made, kas izplata pa­gasta melīgas runas un uzdodas par raganu, melš, ka viņai sakari ar vilkačiem. Tālāk Felsbergs piemeldēja, ka šo ziņu ieteicams glabāt slepenībā, lai vainīgā nekļūtu piesardzīga un neslēptos. Svarīgi, lai viņa nekad neuz­zinātu, kas devis fogtam vēsti, jo tāda ziņa varētu ļoti sarežģīt meklēšanu un pierādīšanu. Ziņojumu kungs no­sūtīja ar jātnieku aizzīmogotā ādas aploksnē.

Cetuitā nodaļa GREVEĻU ANSIS

Pirms tās nakts rēja visi suņi no Grabažām . līdz Kundrātiem. Uz baznī­cas jumta sēdēja melns putns ar sarkanu puķi knābī.

Vecu ļaužu teika

Aizputināto taku un ceļu dēļ vairākas dienas netika izpildītas muižas klaušas. Zemnieki kūla savas rijas un apdarīja citus rudens darbus.

Dziļais sniegs uz ilgāku laiku nogrieza Adarotu ļaudīm visus sakarus ar ārpasauli. Purvs palika neaizsalis, slīk­šņas vaļējas. Pēc negaisiem gan uznāca' aukstums, bet tas zemi vairs nespēja īsti sasaldēt, jo ciņus klāja silta, balta villaine. Kādu dienu, kad krita mīksts sniegs, ķe- pēdamies zaros un lauzdams kokus, Toms uzkāpa gravas krasta eglē un nopurināja sniegu no aizlauztās galotnes. Pēc tam piesēja lielo šūpoļu līksti vēl ar papildu saiti pie veselās egles. Saite bija nodarvota un novaskota pe­lēka, pati vērīgākā acs to neatšķirtu no egles palsā stumbra. *

Noslēgti no visas pasaules, vilkači nodzīvoja šo ziemu mierā. Mežs un daba iegrima baltā klusumā. Miķelis un Toms atguva labo omu un uzelpoja brīvāk, vienīgi Andris jutās neapmierināts. Viņš alka darboties: nāvēt kungus, karot par savu nākotni, pārgalvīgi auļot nakts tumsā. Toms viņu mierināja:

— Labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu.

Vilkatis, kā arvien, ik dienas vairākus cēlienus kopā ar

puisi vingrinājās gan vēzēt šķēpu, gan šaut ar bultām. Viņi ilgi klīda pa salas mežiem, meklēdami tvirtus pa­egļus jauniem stopu spriegiem. Toms teica:

— Kad vīru skaits augs, bet ieroču nebūs, ko tad?

Stopu gatavošana prasīja daudz darba un pacietības.

Kokus vajadzēja sutināt un vaskot, saites mērcēt un kal­tēt, līdz tās vairs nestiepās. Par stiegrām izmantoja lopa spēka dzīslas un īpaši apstrādātas ādas.

Toms prātoja tikai par aizstāvēšanos. Viņš neticēja, ka Felsbergs liks mierā mežu. Kādreiz iznāks īsta sa­ķeršanās. Kad un kāda tā būs, pats velns nevarēja pa­redzēt, bet jāgatavojas bija uz ļaunāko.

Toms ar Andri turpat tuvējā mežā vingrinājās arī pēdu jaukšanā. Tievas, stipras linu auklas vienu galu ar ku­lītē iesietu akmeni pārmeta pāri augstāka koka zaram, otru paturēja rokā. Jāmet bija uzmanīgi, lai atsvars, vē- zēdamies atpakaļ, būtu saķerams. Pēc tam, auklas galos ar rokām turēdamies, vīri palēcās un ļāvās šūpolei nest sevi kādu gabalu pa gaisu. Nolaidušies zemē, palaida vieglo auklas galu vaļā un izvēra to no zara. Pats veik­smīgākais lēciens Andrim izdevās piecpadsmit soļu tāls, tikai raujot valgu no zara, tā gals nokrita sniegā, iz- sizdams lokanu līkumu. Par to viņu Toms izbāra.

— Tas neder, puis! — viņš teica. — Tāda zīme sniegā nedrīkst palikt. Labāk samīdīt, citādi dzinējam ienāks prātā, kādā vīzē mēs lidināmies pa gaisu. Un tas vairs nekam neder. Nepavisam neder.

Toms Andrim iemācīja arī citas pēdu jaukšanas gudrī­bas, kuras kādreiz tēva mājās viņš bija izmantojis, iedams malu medībās. Miķelis visas tās jau zināja, tālab vingrinājumos piedalījās reti. Toma jaunākais brālis vis­pār vairāk domāja par saimniecības lietām. Taisīja ra­tus, kubulus, arklus, egļus, lāpstas, dakšas un citus saim­niecībā vajadzīgus rīkus, kļūdams ar katru dienu šajā darbā gudrāks un izveicīgāks. Viņš ilgi ņēmās, līdz sa­meistaroja arī jaunu vērpjamo ratiņu, kādu Adarotās bija ieraudzījis pirmo reizi. Nebija noliedzams, ka ar ratiņu vērpšana veicās vismaz trīs reizes ātrāk nekā ar vērps tavu.

4*

103

Vilcene Ģertrūde auga arvien lielāka un prasīja vai­rāk gaļas. Ziemas kažoks tai kļuva gaiši pelēks un biezs. Katru dienu Toms izveda viņu pastaigāties, ik reizi no­iedams divas trīs jūdzes pa dziļo, šautro sniegu. Reiz

šādā gājienā viņi uzdūrās aļņiem. Pēc ilgas sekošanas un viltībām Tomam izdevās vienu meža karali ievainot plecā. Pēc tam lops kļuva lēnāks. Kad satumsa, alnis pa­slēpās biezoknī. Tur Toms viņam pielavījās tuvu klāt. Brīdī, kad ragainis, izmisuma pārņemts, strauji griezās apkārt, lai lēktu virsū vilkam, Vilkatis iešāva tam kaklā bultu, kas saspieda asinsdzīslu. No žņaudzekļa dzīvnieks apreiba un īdēdams nogāzās sniegā.

Darbs ar alni ievilkās līdz pusnaktij. Spēka dzīslas, ādu un dažus gabalus gaļas Toms sabāza maisā, uzsēja sev mugurā un, vilku dūkas paspēlējis, devās ceļā. Kad viņi ar vilcēni ieradās otrā dienā, alnis jau bija notiesāts. Sniegā vīdēja daudz svaigu vilku pēdu, starp tām arī lielā Pelēča kāju nospiedumi.

Pēc meteņiem no zviedru šķūtes mājās beidzot atgrie­zās Gaigalu Tenis, sabijis svešumā veselus vienpadsmit mēnešus. Pirms atgriešanās pavasarī jūru bija sabango­jusi vētra un ledus atrauts no krasta, tālab Tenim nā­cies pārdot ragavas un zirgu un pašam meklēt svešajā pusē pajumti un darbu. Strādājis viņš šur un tur, bet visilgāk karaļa Gustava Ādolfa lielajā kuģu būvētavā, kur no ozola kokiem vīri gudru meistaru vadībā cirtuši kuģu ribas.