Jānis Mauliņš - Pēdas

Andrim vilka pazušana savā ziņā nāca par svētību. Viņš kļuva vērīgāks un uzmanīgāks. Mācījās meža zī­mes. Klaiņodams kopā ar Ģertrūdi, bija pārlieku paļā­vies uz vilka vērīgajām acīm un ausīm.

Pēc pāris nedēļām pienāca pirmās ziņas par Ģertrū­des izdarībām ārpasaulē. Viņpagastā, kā ļaudis stāstīja, vilcene līdz nāvei nobaidījusi kādu sievu, kura tīrumā palīdzējusi vīram zārdot auzas. Vīrs krāvis pļāvienu pa- mijā, bet sieva ar ragavām to pievedusi. Pēkšņi no krū­miem izrikšojis vilks, palūkojies uz sievu, uz zirgu, kurš krākdams rāvies projām, tad ar vienu lēcienu uz­lēcis uz vezuma, ar otru — zirgam mugurā. Kamēr sieva atģidusies ķert dakšas un durt, vilks jau bijis atkal no zirga muguras zemē un krūmos iekšā. Vīrs, pie kura pieskrējusi satrakotā ķēve, meties tūlīt rāt sievu:

— Kāpēc tu, vecā lemešnīca, nekliedzi! Vai rīkles nebija?

Sieva muti vārstījusi, bet no tās neesot nākusi ne­viena skaņa. Izrādījās, ka aiz bailēm viņa zaudējusi va­lodu. Otrā rītā, kad atguvusi runas spēju, visu izstāstī­jusi. Esot dzirdējusi vilku sakām skaidrā latviešu va­lodā:

— Ļauj, Berta, es pajāšos!

Pēc dažām nedēļām pienāca ziņa no cita pagasta. Tur vilks ieskrējis kādā zemnieka sētā un saķēris sešgadīgu bērnu aiz deguna. Mazo izglābusi viņa māte, veikli iesizdama zvēram pa pakausi ar maizes lizi. Puika gan vēlāk teicis, ka vilks nekodis viņam, tikai nolaizījis vaigu, — bet vai tad bērnam var ticēt?

— Vella Ģertrūde! — Toms, to dzirdēdams, labsirdīgi lādējās. — Būtu nākusi mājās, te viņai neviens par mu­tes mazgāšanu ar maizes lizi pa galvu nesistu. Taisa tur par velti tādu ļurmastu. Kungi aiz izbīļa sadomās vēl mežus izsūknēt.

Pats pie sevis Toms sprieda savādāk: «Ja jau mēs te mežā slēpjamies aiz prātu jaukšanas un mānīšanās, tad jau katra Ģertrūdes ālēšanās tai lietai par labu vien nāk. Tikai žēl, kāds patiesi var viņu nomušīt.»

Rudenī, kad aizsala purvs, Andris jāja uz apkārtē­jiem tirgiem tajā meža pusē, kur viņu nepazina, katr­reiz aizvezdams un pārdodams gan vasku, gan skaistus audumus un adījumus. Uzvedās kā parasts saimnieltpui- sis. Tādu mazāk ievēroja. Pirka sāli, adatas, dzirkles un citas saimniecības lietas. Viņš bija uzaudzējis bārdu, tā­lab, ja gadījās satikt ļaudis, kas viņu agrāk bija redzē­juši, nevienam nemodās nekādas aizdomas. Visur viņš sevi dēvēja par Kaulaišu Krišu no viņpuses. Tā Andri bija samācījis Toms. Ja kāds gribēja zināt, kur tāda viņpuse atrodas, Andris lielīgi attrauca:

— Vai tad tu nezini? Neizsmej nu mani, godīgu cil­vēku. Pietiek, ja kungi savus suņus nicina.

Pēc tādas atbildes ziņkārīgajiem vienmēr bija mute ciet.

Kad uzkrita sniegs, izkļūšana no meža kļuva grūtāka, jo baltumā palika pēdas, bet Andris atkal un atkal dzī­rās jāt. Puisim gaužām gribējās būt ļaudīs. Madara pa­stāvēja uz to, ka jānopērk pāris sivēnu, jo vasarā pļa­vas malā labi padevās rāceņi un runkuļi. Turklāt vīri labprātāk ēda sālītu cūkas šķiņķi nekā auna gaļu. Pa ziemu, kā Madara sprieda, suķi paaugtos, un uz nāka­majiem ziemas svētkiem galdā varētu celt skaistus cū­kas šņukurus. Madara gudroja arī par sivēnmātes au­dzēšanu. Agrāk, vīru laikā, Adarotās vienmēr esot bi­jusi sava cūku saime. Rukši cauru vasaru ganījušies upes palienē, barodamies ar saknēm, zālēm un dūņu tārpiem, bet rudeņos ozolu birzī nokrejuši visas zīles. Tagad lielā daļa zīļu sapuva. Madaras domu atbalstīja Ance, Guna un Miķelis.

Pēdējais rudens tirgus togad notika pie Dormuižas kroga. Vieta bija pārlieku bīstama, lai laistu Andri tur vienu pašu. Nolēma jāt visi trīs gaišbrūnajos kungu zir­gos, jo savu pelēcīti viņi bija atdevuši Greveļu Ansim, kas tagad saucās par Pauru Ansi, jo dzīvoja Pauros.

īsi pirms izjāšanas Andris atzinās, ka gribot zagt līgavu. Esot noskatījis kādas mutīgas tirdzinieces meitu. Šī arī runājoties vēlīgi.

Par Andra precināšanu Toms jau agrāk bija domājis cerībā, ka pēc apsievošanās puisis vairs tik pārdroši ne- jādelēs apkārt, neplēsīsies pēc muižu dedzināšanas un zobenu vicināšanas. Piesargās ij sevi, ij mežu. «Sieva un bērni pabāž vīram asti zem bluķa,» viņš sprieda. «Andrim taisni tā trūkst.» No otras puses, jaunavas ierašanās mežā draudēja uzvandīt nemieru. Vecāki mei­tas pazušanu rūgti apraudātu. Un diez kā jaunuve te iedzīvotos? Jāceļ jauns kambars, jāplēš līdums, jāaudzē kuplāka lopu saime. Jo mežā lielāks troksnis, jo vieg­lāk tā taisītājus pamanīt. Tomēr Toms izlēma, ka An­dris jāapprecina. «Neprecēts vīrs ir kā izsalcis vilks,» viņš sprieda. «Tādu ar pātagu un iebaidīšanu ilgi nesa­valdīsi. Reiz tāpat lēks kādam pie rīkles, tad visādi var mežģīties.»

Viņi izjāja īsi pirms pusnakts pa apkārtceļu. Šoreiz zem zirgu kājām bija piesieti no ozola koka iztēsti aļņu nagi. Tikuši uz ceļa, vilkači tos nosaitēja un tālāk jāja kā jau godīgi tirdzinieki.

Tirgus vietā atjāja īsi pirms ausmas. No ziemeļvaka­riem peldēja melni mākoņi, aizsegdami visu debesjumu ar biezu, drūmu plīvuru, tāpēc rīts svīda skaudrs un sērīgs. Pūta drēgns vējš, bet aitādas kažokos tērptos tir- gusļauclis tas nebaidīja. Tirgošanās jau ritēja pilnā sparā.

Zirgus piesēja tuvējā alksnājā un apsedza ar vieglām pusvilnas segām. Miķelis palika pie tiem, bet Toms ar Andri devās uz tirgu, vērīgi aplūkodami katru vīru. Tirgus reizēs vienmēr apkārt ložņāja kungu atsūtīti glū­ņas, kas novēroja aizdomīgus svešiniekus un pētīja zemniekus. Tirgū savu preci nedrīkstēja vest tie klau­šinieki, kuri nebija nomaksājuši nodevas muižai. Ja kungs uzzināja, preci atņēma un nereti vainīgo lika nopērt. Tie, kas nodevas bija. nomaksājuši, dažkārt pār­lieku izmantoja savas tiesības, kļuva par uzpircējiem un tālākpārdevējiem. Arī tos glūņas uzmanīja, jo tikai muiža drīkstēja uzpirkt no citiem un vairumā pārdot.

Andris tirgū jutās gaužām brīvi. Jokodamies iztaujāja večus par preču cenām un piedāvāja savējās. Toms klusēdams, ņr stīvu skatienu drūzmu vērodams, pa ga­balu viņam sekoja. Adarotu audumi ieinteresēja Rīgas tirgoņus, kas sēdēja lielas četrzirgu ores aizvējā aiz dzelžu mantām un citām Rīgas precēm.

— Kas t F šitos vadmals vēverēj? — vīrs ar lielu de­gunu un tumšām uzacīm Andrim noprasīja, ar pirkstu rādīdams uz krāsotiem segu audumiem, kurus jauneklis bija apskatei pārmetis pār elkoni.

— Māsa un sievasmāte, — Andris atmēļoja. — Gud­ras. Jau desmit gadu vecumā prata cūkas barot un ska­lus uzraudzīt.

— Nepļurkšķ, puis! — vīrs uzsauca. — Cik pras?

Pēc mirkļa divas segas pazuda pilsētnieka orē. «Viņš,

makans, citā vietā tās pārdos divtik dārgi,» Andris sēri domāja, ar acīm tajā pašā laikā naigi žūrēdams orē, kur rindā gulēja četras vai piecas dūmu plintes ar zilganiem stobriem. «Kad kļūšu par lielkungu, tad iegādāšos ši­tādu labi daudz,» Andris smējīgi prātoja, jau aizmirsis rakstīto segu lēto pārdevumu.

Arī Toms apstājās pie ores. Ieraudzījis baltas grāma­tas ar ķeburīgām rakstu zīmēm, vienu dzīrās pirkt. «Kas zina, varbūt zīmēs ir kāda gudrība, kas man mežā noder,» viņš sprieda.

— Du verstehst? — melnacainais pārdevējs jautāja.

— Nē, nē, — Toms kratīja galvu. — Es to kungam.

Pārdevējs pavīpsnāja. «Ērms gatavais,» nodomāja.

«Vai tad šitā kungam grāmatu pērk? Droši, ka pats ķē­mosies un mēģinās izdibināt, kas tur rakstīts.»