Jānis Mauliņš - Pēdas

— Jā, — Andris atsaucās. — Tomam aizpērnā ziemā šinī mežā arīdzan zirgu norēja. Kad bija paēduši, Toms šos padzina malā, paņēma sedlus un mantas un stebe- rēja kājām uz mājām. Par sodu vēlāk paņēmām Ģer­trūdi. Mēs viņu izaudzinājām, bet, maita, aizbēga uz mežu. Vilcene prot uzlēkt zirgam mugurā, pārrāpties pār sētu un attaisīt staļļa durvis.

— Vai zirgus viņi neēdīs?

— Nē.

— Kā tu zini?

— Toreiz Jūci Toms atdeva tīšām, jo stallī bija četri un trūka siena.

— Bet ja uzbrūk?

— Neuzbruks. Zirgu spalvai ir tāda smaka.

— Kāda?

Aizmugurē atskanēja Miķeļa balss:

— Atkal velkas. Lien un lien…

— Pēdas nomīda, — Toms attrauca.

— Var uzklupt.

— Neklups.

— Bet ja nu?

— Liecies mierā! Vairāk nešaušu. Šitādā tumsā pēc katra šāviena bulta pagalam. Viena jau palika Ģertrūdei pakaļā. Ko tu vēl gribi?

— Noēdīs zirgu.

— Lai ēd!

Kādu brīdi brāļi klusēja. Tad Miķelis atkal teicat

— Nu re, lien! Velkas galīgi klāt.

— Cik tuvu?

— Cik tuvu… Ja zirgam ķers aiz kajas, tad tak es vairs nepļurkšķēšu.

— Nu labi! Jāj man pa priekšu un neņaudi! — Toms apskaitās. Pēc brīža atzinās: — Jā, sātans, lien gan kā nelabais.

— Šauj! — Miķelis skubināja.

— Liecies mierā! Tas nav Pelēcis, bet Baltausis, Ku­cēns, — Toms pretojās.

— Nu jā. Pats vecais lēks no sāniem, no kāda krūma, — Miķelis sprieda. — Tāda ir vilku daba. Re­dzēsi.

— Ko tu mani baidi? — Toms apskaitās. — Pats jau tā esmu nobijies.

Kaut arī Andrim nebija visai jautri, tomēr, klausīda­mies brāļu sarunā, viņš tikko spēja valdīt smieklus. To­ties Sarma sēdēja aiz bailēm gluži sastingusi.

— Tu ne vella neesi nobijies, ja šitā skopuļojies, — Miķelis pārmeta brālim.

— Kas es, jods, par skopuli, ja gribu vilkam zirgu atdot? — Toms atkal apskaitās.

•— Tagad zirgu atdot nevar, Tom, — Miķelis mēģināja no citas puses. — Sarma pārbīsies. Saproti?

— Pārbīsies? — Toms brīnījās. Viņam tāda doma ne­bija ienākusi galvā.

— Nu jā, — Miķelis apliecināja. — Meitietis paliek meitietis.

— Tas gan, — Toms piekrita, tad atskatījās un iesau­cās: — Re, Pelēcis, sātans, lien pa krūmiem! — Un pēkšņi sāka kliegt: — Nost no ceļa, maita! Mē-ēg! Mē- ēg! Vēēlc! Vēēk! Mēg! Mēg!

Skaņas bija tik baisas, ka Sarmai šķita: tūlīt sirds ap­stāsies un viņa nokritīs zemē kā nosalis zvirbulis. Pe­lēcis atvilkās atpakaļ mežā. Toms piejāja Andrim blakus un teica:

— Kāp, Sarma, manā zirgā! Es paiešos kājām. Citādi tie sātani pārāk uzbāžas.

— Es iešu, — Andris piedāvājās.

— Uzmani Sarmu! — Toms atbildēja.

Jaunava ar pūlēm pārvarēja sastingumu. Uz mirkli viņai ienāca prātā doma, ka, tikusi savā zirgā, varētu aizbēgt. Tikpat ātri šī doma izplēnēja. Mežs taču bija pilns ar vilkiem. Vilki apsargāja viņu — vilkaču gūs­tekni.

— Tev aiz muguras atkal lien, — Miķelis aizrādīja Tomam. '

— Lai lien, — Toms attrauca.

— Tu esi pārdrošs, brāl, — Miķelis sprieda.

—- Kad esmu taisījies par drošu? — Toms apskaitas. — Kad? Pasaki! Allaž esmu bijies un mānījies pēc vella.

— Bet tu tagad nešauj?

— Nešaušu.

— Kāpēc?

— Nedrīkst.

— Kāpēc ta nedrīkst?

— Mēs tak paši viņus atsaucām. Saprati? Est nedevām. Un tu gribi, lai es vēl šauju. Tev prāta nav ne par grasi.

<���— Bet tu esi pārlieku drošs.

— Kuru reizi? Kad? — Toms jutās patiesi smagi ap­vainots.

— Nu, kaut vai toreiz, kad tupēji gravas viņā krastā un gaidīji kungus.

•— Ej nu, Miķeli! Katrs zaķaļēpa spirināsies, ja ļau­nums grābs to aiz rīkles. Ko citu bija darīt?

— Kāpēc tagad nešauj?

— Es jau teicu: samaitāšu vilkam tikumu.

Brīdi brāļi klusēja. Tad Miķelis jautāja:

— Kāpēc tu ej pie Mades?

— Cst!

— Ko tu čuksti?

— Re, skaties labāk, kā Pelēcis atkal ļepato tev klāt pa krūmiem.

— Baltausis tev pašam papēžus osta. To tu neredzi.

— Baltausis ir mazs vilcēniņš.

— Divgadīgs kucēniņš, tu gribēji teikt.

— Divi gadi' vilkam nav daudz.

— Jauns un blāgs, tāpēc ij var uzklupt.

— Es viņu pazīstu labāk.

— Ne vella tu nepazīsti, lielībnieks.

— Eh, Miķeli! Tu lamājies kā kunga laiža. Ja tēvs to dzirdētu, tad …

— Kāpēc tu runā, ka vilku pazīsti? Vai tu mani pa­zīsti? Ko?

— Tevi nepazīstu. Kas ir, tas ir.

— Nu re!

Brāļi vēl kādu brīdi bārās, tad sāka runāt par pirku* miem un jauna nama celšanu.

Lēca mēness, un mežs kļuva gaišāks. Varēja labāk saredzēt vilkus, kuri ložņāja pa eglaini. Beidzot parā­dījās purvs. Brāļi apklusa. Cilvēka balss skaņas, kuras atturēja vilkus, vairs nebija vajadzīgas.

Vilki aizrikšoja pār purva klajumu, kas mēnesnīcā vizēja balts un vientulīgs. Viņu bija pavisam astoņi. Tumšie stāvi uz sniega labi izdalījās. Zvēri gāja rindā cits aiz cita. Andris brīdi vēroja šo skatu, tad atliecās un teica Sarmai:

— Vai nav skaisti? Kāda daiļa nakts! Un, re, kāds meža karapulks soļo!

Meita pavērās uz tuksnesīgo, baigo ainavu ar klajumu, aiz kura tālu, tālu pašā debesu pamalē kā melna, robota siena stiepās mežs, un sirds viņai atkal sažņaudzās. Vēl tālāk jājējiem tieši pretī slējās kokiem apaudzis kalns. Nevienas mājas, tikai zilbalti bezcerīgs purvs ar sīkiem, retiem bērziņiem, vilkiem un meži, meži… Nāca prātā vecāsmātes vārdi: «Tumšā mežā melli vīri, aplok sniega līķauts sērst.» Tā bija sena dziesma par siriķiem vai ceļa laupītājiem, kas nozog ziņkārīgu jaunavu un padara to par savu melno darbu līdzzinātāju.

— Tur ir mūsu mājas, — Andris rādīja uz pretējo krastu.

— Mājas?! — jaunava brīnījās.

— Jā.

— Baļķu istabas?

— Jā.

Zirgi leni kāpa salas krastā, gurušā solī gāja cauri re­tajam priedulājam. Koki meta garas, aukstas ēnas, ku­ras klusi nāca pretī, lēni slīdēdamas pa Ziemeļmātes pa­klāju. Zirgiem zem kājām vizēja saltas, sīkas sniega zvaigznītes.

Sarma atskatījās. Toms nāca aiz muguras. «Viņam pie čabatām piesieti aļņa nagi,» Sarma atcerējās. Vīrs soļoja viegli, nejuzdams nekādu piepūli. Aiz viņa krūmu zaros dejoja pelēki, lēni ložņājoši ēnu gari. Pēkšņi priekšā iekliedzās kāds vientuļš nakts putns. Tālumā nodūdoja kliedziena atbalss.

«Ak dievs!» Sarma domāja. «Kad brālis pirms diviem gadiem dzenāja tuvējā mežainē savādo vīru, kas pie kalēja bija pasūtījis bultu uzgaļus un elles kruķu dzel­žus, man nenāca ne prātā, ka tas varētu būt vilkatis. Neviens neiedomājās, ka zirgi un cilvēki varētu staigāt uz aļņa nagiem. Ak dievs! Un vilki kā suņi viņiem tek līdzi. Ak, māmiņ! Es esmu pazudusi! Neviens nesapratīs! Neviens neuzminēs! Neviens neticēs! Es pati neticēju, ka reiz satikšu vilkačus.»

— Tūdaļ jāaiznes mežā auns, — Toms ierunājās. — Lai draudziņi atkopjas.

— Kas zina, bulta varbūt vēl Ģertrūdei dibenā, — Mi­ķelis sprieda. — Jāizvelk.

«Re, rūpējas par vilkiem kā par suņiem,» Sarma do­māja. «Šitie zvēri mani sargās, nelaidīs projām.»

Priekšā parādījās tumša, augsta sēta un apsniguši māju jumti. Tādas sētas drīkstēja būvēt tikai ap muižām. Toms piegāja Sarmas zirgam pie galvas. Tas apstājās soļus četrus no sētas. Nekur nemanīja ne vārtus, ne ragavu ceļu. Andris iekliedzās ūpja balsī. Pēc brīža virs asajiem sētas mietu galiem pavīdēja sievietes seja un pazuda. Līdzenā sēta kādā vietā sasvērās un slīdēja uz iekšpusi. Resnais viru baļķis griezās klusi un līdzeni, Sieviete pa­svieda divus vieglus balsta steķus, uzslēja vārtu viņā pusē stabu ar tītavām un sāka griezt ratu, kas pāri skri­tulim vilka virvi. No pagalma puses augšup cēlās plata, piecus soļus gara laipa un nolaidās uz steķiem viņpus vārtiem. Tāpat pacēlās un nolaidās otra laipa. Laipas Toms saspieda kopā un nostiprināja ar sprūdzeņiem. Pa izveidoto ceļu zirgi un cilvēki iegāja pagalmā, neatstā­dami sniegā nekādas pēdas tuvāk par pieciem soļiem no sētas.