Jānis Mauliņš - Pēdas

— Palīdzi viņai, manai meitiņai, Jēzu Krist, augstais dievs! Vērs visu par labu, dieva dēls! Liec viņam būt goda cilvēkam!

Izkļuvuši no drūzmas, līgavas zagļi iecirta piešus zir­giem sānos. Kumeļi ātri pārgāja aulekšos. Sarma, Toma rokas stingri pieturēta, ļāvās straujajam skrējienam, acis aizvērusi. Sirdī bija gan baigi, gan līksmi.

Jātnieki strauji pārauļoja pakalnam un pazuda. Ne­viens tirdzinieks ij netaisījās lēkt zirgā, lai dzītos pa­kaļ. Kungu mācības, vai tās labas vai sliktas, izraisīja zemniekos spītu, turklāt aizjājēji bija ar zobenu bruņoti vīri, kuri acīmredzot zināja, ko dara. Zemniekiem nē­sāt zobenus bija aizliegts, tātad šie nevarēja būt parasti zemnieki. Tālab pūlī arvien skaļāk un biežāk atskanēja vārdi:

— Vilkači!

— Vilka čainie!

Beidzot kāds pateica pavisam skaidri:

— Vilkači nozaga bargā vagara māsu!

Tad arī citi attapās un sāka skaļi tērgāt:

— Vilkači, vilkači! Re, kā suņi gaudoja!

— Jā, jā! Acis šiem kā divas odzes. Es jau teicu.

— Zviedru zobens ar asu galti kā iesmu.

— Kas viņiem tajos maisos uz muguras?

— Čūskas vai miroņkauli.

— Dzi, dzi, kā nupat krodzinieka suns kauc. Dzirdi?

— Jā, jā, skatās uz kalna pusi, kur šie aizjāja.

— Jūt-lopiņš mošķa dvaku.

— Bet šie, re, cilvēki, kā jau cilvēki. Neatšķirsi.

— Kā tad! Ij prātā neienāks. Tāda jau tā viņu vil­tība.

Muižas uzraugs, to visu saklausījies, lēca kumeļā un steigšus jāja uz muižu. Viņš jutās gandrīz vai atvieg­lots. Kas gan mirstīgajam varēja prasīt spēkoties ar pašu nelabo? Ne rokās sudraba zobena, ne uz mēles burvju vārda. Ko pliks un nabags padarīs vilkačiem? Neko.

Tirdzinieki tērgāja tālāk:

— Kas viņus panāks? Velti!

— Aizpērn vienam pašam trīs stražņiki un vagars dzinās pakaļ. Nekā.

— Skaties, ka vēl muiža nenodeg pavisam. Ja tik dzīsies, tas var notikt. Re, kā viņgad vagaram vilki zirgu norēja.,

Ļaužu runās jautās prieks par kārtības sargu neva­rību. Vecākais Berkulis, kurš pagājušajā gadā bija da­būjis no kunga bargu pērienu, tālab kļuvis lēnāks un bailīgāks, skaļi visiem skaidroja:

— Cik trūka, būtu es galvenajam vilkatim ar lāpstu pakausi pāršķēlis. Tad gan mani vecais kungs slavētu rītā un vakarā, pirtī un kūtspakaļā.

Aiz uzkalna vilkači nogriezās no ceļa, izjāja cauri bērzu birzei uz meža takas, kur jau no rīta bija iemī­tas māņu cilpas, tad aši atgriezās atpakaļ, satikās ar Miķeli un devās cauri mežam uz lielā sila viņu pusi, kur bija daudz aļņu taku un klusu meža nostūru.

Stundas četras viņi jāja pa biežņu. Tad apstājās ne­tālu no vaļēja avota. Zirgus ieveda eglītēs un uzkāra tiem kaklā siena maisus. Miķelis pa to laiku iekūra uguni, uzkāra virs tā jauno katliņu ar avota ūdeni un iemeta urgas malā noplūktus avenājus. Katrs darīja savu darbu ātri un veikli. Sarmai visi šie vīri šķita gluži tīkami. Ģērbušies garos, siltos un skaistos aitādas kažokos, jērenēm galvā. Kājās čabatas un cietas vad­malas bikses. Kreisajā pusē kažokos iestiprinātas zo­benu makstis, tā ka ieroci nevarēja pamanīt. Šāda sle­pena ieroču glabāšana Sarmai radīja pirmās aizdomas. Turklāt vīru stāja bija svešāda, stalta, nezemnieciska. Kustības drošas un spraigas, acis gaužām vērīgas. «Rau­gās kā meža zvēri,» viņa nodomām. Dormuižas zem­nieki izskatījās savādāki. Tie bija i4b#iīti vairāk nekā citu muižu ļaudis, tālab nepatīkami, neglīti. Gāja aiz­vien nedaudz salīkuši, ģērbās tīši skrandaini.

Kad meža malā vīri uzmauca zirgiem kājās kules ar aļņa nagiem, jau toreiz jaunava satraucās, bet Andris viņu nomierināja:

— Ja mūs noķers, man vajadzēs tevi atdot, — viņš skaidroja. — Tāpēc, drošs paliek drošs, sataisīju zirgiem viltīgus apavus, lai līgavbrāļi nesadzen.

Tagad, vēlreiz padomājusi par šo pārlieku piesar­dzīgo pēdu jaukšanu, Sarma sāka nopietni bažīties.

Toms sniedza ļaudavai koka kausu ar siltu dzerekli un plāceni ar krāsnī sautētu cūkgaļu. Miķelis nolika zemē pie ugunskura koka cibiņu ar sasildītu piena putru un izvilka no siena maisa sivēnus, lai tos paba­rotu. Vīri gluži bērnišķīgā priekā vēroja, kā sivēni, no sākuma izbijušies un drebelīgi, snaikstījās gar trauka malu, bet drīz vien ņēmās itin sprauni, spiezdami viens otru projām no barības. «Viņi mežā jūtas kā mājās,» Sarma nodomāja, grauzdama garšīgo plācenb

Kad devās tālāk, saule jau brida uz rietu. Ēnas sabie­zēja. Priekšā slējās dižmeža egles. Pēc spīdekļa vietas Sarma saprata, ka viņi vispirms devušies uz austru­miem, pēc tam uz dienvidiem un tagad jāja atpakaļ uz rietumiem. Viņa pazina savas muižas apkārtni diezgan tālu, bet neviena redzēta vieta šobrīd nerādījās. Visap­kārt tikai mežs. Paretam kāda klaja meža tērce un at­kal egles, bērzi, priedulāji.

— Kur mēs jājam? — viņa jautāja Andrim, kas, mežā iejājot, bija paņēmis iecerēto uz sava kumeļa.

— Uz mājām, — Andris attrauca un pasmaidīja.

— Man bail.

— No kā?

— Nezinu.

Brīdi vēlāk gūstekne it kā neviļus nometa zemē cimdu. Toms, kas jāja aiz viņiem, to pamanīja un pa­cēla. Tad jaunava sāka plūkt dzīparus no lakata bārk­stīm un laida vējā.

— Neplūc! — Toms skarbi, cieti pavēlēja. — Mums ar Miķeli pārāk bieži jākāpj no zirga un jālasa.

Sarma neteica ne vārda. Sāka klusi raudāt.

Andris ņēmās līgavu mierināt. Bet viņa neaprima. At­kārtoja:

— Mana sirds jūt. Sirds jūt… ;

—• Nebaidies, meitiņ! — Andris smaidīja. — Es tevi sargāšu. Tomam, šim stražņikam, ir trīs puikas. Miķe­lim meita, bet man nekā. Tā tak nav taisnīgi, vai ne?

Satumsa nakts. Tumši egļu zari un bālgani bērzu, apšu un egļu stumbri slīdēja garām kā nakts rēgi. Pēk­šņi pēdējais zirgs skaļi iekrācās.

— Gaļu nenopirkām, — Miķelis teica Tomam.

— Nē, — brālis atmeta. — Visus tik un tā nepieba- rosi.

— Ko darīsi?

Toms neatbildēja.

— Viņi vilksies un vilksies, — Miķelis bažījās.

. — Sātani, cik nepaklausīgi! — Toms lādējās. — To­ruden pie auna nenāca, bet tagad atkal velkas.

— Pats tak šodien sauci, — Miķelis aizrādīja.

— Saucu, ta saucu, — Toms piktojās. — Ne jau uz mežu.

— Par ko viņi runā? — Sarma jautāja Andrim.

— Par vilkiem, — Andris attrauca.

Jaunava sāka drebēt. Viņa ievēroja, ka krūmos pa­tiešām šur tur pamirdz zaļganas acu uguntiņas.

— Viņi mūs saplosīs, — Sarma čukstēja.

— Kur nu! — Andris iesmējās. Un pēkšņi skaļi iesau­cās: — Ģer-trū-de! Ģer-trū-de! — Pēc tam nosvilpās.

— Nesauc! >— Toms uzkliedza. Bet bija par vēlu. Liels, slaids vilks pielēca pie Andra zirga un metās augšā. Kā pa sapņiem Sarma sajuta klēpī atduramies vilka galvu. Zirgs rāvās krūmos. Meita krita, Andris viņu turēja. Abi nogāzās zemē.

— Stāvi! Nekusties! Stāvi! Nekusties! — Toms klie­dza. Nožvīkstēja bulta. Vilks iesmilkstējās kā suns._

— Tu šāvi Ģertrūdei? — Andris pārmetoši jautāja.

— Kāp sedlos! — Toms nikni pavēlēja. Un piebilda: — To viņa pelnījusi, vazaņķe!

Andris uzkāpa zirgā un uzcēla Sarmu. Jaunava dre­bēja kā drudzī, bet neteica ne vārda.

Viņi jāja tālāk.

— Kas tu esi? — Sarma pēc brīža jautāja.

— Andris.

Jaunavāi gribējās iztaujāt, vai Andris, Toms un Mi­ķelis nav vilkači, bet bija bail izrunāt šos vārdus, tā­pēc runāja aplinkus. Stāstīja, ka viņas brālim pagajušo ziemu vilki apēduši zirgu.