Jānis Mauliņš - Pēdas

Andris pa to laiku kaulējās ar sivēnu pārdevēju.

— Tam tak nav zobu, — jauneklis smēja, bāzdams urkšķim pirkstu mutē. — Manam vecajam kuilim gan ilkņi bija kā zediņi, putras zobi kā lemeši, aste trīs­kāršā gredzenā. Kad nokāvām, aiz astes gredzena šo pa­kārām pie vadža… Atlaid pusgrasi, sievastēv! Es savas dreļļu segas vienam pilsētas sprūdzenim atdevu par pusvelti. Ļauj vismaz tu man dzīvot.

Vīrs Andra daiļrunību neizturēja un atlaida pusgrasi. Vēl tikai noņurdēja:

— Par lētu tev dodu. Suķi ir no muižas kuiļa.

— Muižas kuiļa? — Andris satrūkās. — Tad ne­ņemšu …

— Kāpēc? —• pārdevējs brīnījās.

— Godīgs zemnieks tādu gaļu nedrīkst ēst. Vēl kādu gudru vājumu iemantos.

— Nebaidies! — zemnieks mierināja. — Cūka paliek cūka. Vienīgā atšķirība, ka zemnieks tai, sizdams pa ausi, kliedz: ušš, ļurba, bet kungs: fui, lurben.

— Ak tā? — Andris nomierinājās. — Tad es ņemu.'— Un viņš sēja maisam galu ciet.

Sarma, Andra priecīgā garastāvokļa iemesls, bija tu­rējusi vārdu un ieradusies tirgū. Puisis atdeva Tomam maisu ar sivēniem un devās pie iecerētās,

Kad Toms atgriezās pie zirgiem, Miķelis pavēstīja, ka uz muižas pusi aizjājis kāds glūņa. Brāļi sasēja siena maisus, bet zirgus pie akas padzirdīja.

Andris pa to laiku nopirka no Sarmas mātes divus siekus griķu.

— Bitītēm griķu zieds pa prātam, ■— tirdziniece skaid­roja. Apmaiņai pret griķiem Andris atdeva trīs pārus rakstītu cimdu. Sarma, cimdus uzlaikodama, kļuva pavi­sam līksma.

Ieraudzījis šurp nākam Tomu, Andris pamāja sievie­tēm ar roku.

— Atā! Es žigli vienu līkumu, tad atkal būšu te.

— Jājam, — Toms īsi pateica.

Andris saknūpās. Toms pamācīja:

— Pie kulbas apstāsimies, lai neizskatās, ka bēgam.

Pilsētnieka ore ar sniegu aplipušiem riteņiem bija

pircēju apsēsta. Toms pastāvēja brīdi un nopirka ada­tas, zāģi, zāģu vīli un čuguna podu. Uz galda rindā stāvēja visādi zāģi, cirvji, naži, pannas, gaļas iesmi, dakšu zari, dažāda izmēra ugunspodi, glāžu plāksnes, bļodas, krūzes, susekļi ar balti mirdzošiem nažiem, iz­kaptis, āmuri, laktiņas, stangas, dzirkles. Saulē mirgu­ļoja zīda audumu baķi, sudraba rotas lietas, stikla vāzes, aužamo steļļu ķemmes ar smalkiem niedru zobi­ņiem, atslēgas, sienas pulksteņi ar brūnām māla bum­bām un daudz citādu mantu.

— Viņa ir šeit, — Andris atgādināja.

— Redzēju, — Toms attrauca. Un piemetināja: — Po­dus un bļodas nopirksim citu reizi.

Pēc brīža vilkači apstājās pie kalēja būdas. Pretī iz­nāca kalēja sieva. Viņas acis bija tumšas un skarbas, vaigos rievas. Jaksis gulēja uz vājnieka cisām. Pirms ne­dēļas muižas kambarī viņu bija pēruši. Nu visa mugura jēla.

— Kas zina, varbūt iekšas atsistas, •— sieva sūrojās.

Toms izsūtīja Miķeli pieskatīt ceļu un sāka Jaksi iz­taujāt.

— Asini nespļauj?

— Nē.

— Vai vēl tevi pērs?

— Nezinu.

— Ko darīsi pēc tam?

— Nezinu.

# —- Vai stipri sāp?

— Nezinu.

— Par ko sodīja?

— Nezinu.

— Vai esi pie pilna prāta?

— Nezinu.

— Kāpēc tad tu nekā nezini?

— Nezinu.

Toms iesmējās. Jaksis pagriezās, no sāpēm piemiedza vienu aci un noprasīja:

— Kam smej, kurmi?

— Tu esi vella pilis, — Toms teica.

— Cūku būšana, — Jaksis nostenējās. — Atmini, ko sacīju par baltajiem auniem? Nikns kungs ir nositams kā suns. Ne tālab, ka viņš kungs, bet tālab, ka maitā tautu. Saprati?

— Bet kungs ta beigts? — Toms brīnījās.

— Atnāca vietā brālis. Vecais un vagars viņu kūda.

— Būs jāpadomā.

— Tagad rudens. Kalējs šiem nav vajadzīgs. Nu Var pērt. Kungi visi jāapbeda. Citādi nelīdz.

«Labi, ka šito runu nedzird Andris,» Toms nodomāja.

LĪGAVAS ZAGŠANA

Tumšā mežā melli vīri, aplok sniega līķauts sērst.

Veca dziesma

Jādami atpakaļ uz krogu, kur vēl murdēja tirgus drūzma, vilkači ņēmās spaidīt vilku dūkas. Toms un Andris pārkrāva pirkumus un siena maisus uz Miķeļa zirga un atstāja viņu priedainē.

Līdz kroga stūrim jāja lēni, apkārtni vērodami. Ti­kuši drūzmā, abi reizē ieaurojās:

— Ceļu! Stražņiki jāj! Preč motlohu! Nost, salašņas! Hoļera, hoļera!

Pūlis negribīgi šķīrās. Ļaudis drūmi raudzījās uz miera traucētājiem.

— Ko? Godu neprotat? — Toms iekliedzās un izrāva no maksts zobenu. Tas līdzēja. Ļautiņi pašķīda uz abām pusēm. Toties trīs dūšīgi puiši, naidā acis zibinādami, manījās jātniekiem aizmugurē. Diviem bija rokās tikko pirktas lāpstas, vienam siena dakšas. Toms pamanīja viņus, apcirtās un uzkliedza tuvākajam:

— Kā tevi sauc?

Kad šis neatbildēja, vērsās pie apkārtējiem:

— Mīļie ļaudis! Kā sauc šitos glūniķus? Ko viņi grib no poļu kunga karakalpa?

— Tie ir Berkuļi, — kāds no drūzmas paskaidroja.

— Ak Berkuļi? — Toms pa īstam brīnījās. Tad cie­šāk paraudzījās uz gaišmatainajiem puišiem un iesmē­jās skaļi un jautri. — Ko jūs? Draugus grasāties ben­dēt? Vai driģenes saēdušies, ko? — viņš pikti noprasīja un, draudzibū rādīdams, iegrūda zobenu makstī, iepriekš pārlaidis skatienu tirgum un viltīgi pametis ar aci kā­dam satrauktam vīram, kas, izrādījās, bija muižas nozī­mēts kārtības uzraugs. Tas par notiekošo jutās atbildīgs, tālab no Toma zobena ne brīdi nenolaida acis.

Andris pa to laiku piejāja pie Sarmas un nolēca no kumeļa. Tirdzinieces jau kravāja vezumu, taisījās uz mājām. Viņas ar bažīgiem skatieniem vēroja stražņikus.

— Kas tas? — Sarma jautāja Andrim, rādīdama uz Tomu.

— Jautrs poļu kungs, — Andris nevērīgi atmeta.

— Labs draugs. Viņš mīl jokot.

Pēkšņi poļu kungs pagriezās pret vezumu, vēlreiz no­kliedzās dot ceļu, iešāva roku kabatā un nobēra Sarmas mātei priekšā veselu sauju sīknaudas. Māte brīdi sta- vēja apjukusi, sejā mijās te bailes, te piktums.

— Nedusmo, māmulīt! — Toms teica tik mīļi, kā no viņa to nevarēja gaidīt. Andris tūlīt saķēra Sarmu klēpī, uzcēla Tomam priekšā uz zirga un iesaucās:

— Sargā, bāliņ, manu līgaviņu! — Tad pagriezās pret Sarmas māti. — Paldies par meitas auklējumu! — Uz­meta mātei uz pleca izrakstītu krāšņu villaini. — Līdz citai dienai, līgavmāte!

Projām jājot, Andris aši klanījās pret tirdziniekiem un atvainodamies runāja:

— Nedusmojiet, mīļi ļaudis, ne jau mūsu vaina bija. Pārāk daiļa tautu meita — kā lai tādu nepaņem?

— Līgavzagļi! Kur jūsu alus muca? — kads sauca.

— Kas šis par poļu kungu! — pūlī skaļi čukstēja.

— Tas ir pats vilkačs. Vai neredzat vilka acis?

Berkuļi, mutes iepletuši, smēja un teica:

— Vagarīša māsiņai saderēti laupītāji! Ha, ha, ha? Jods raus viņas smukumiņu, velns apēdīs vainadziņu. Ha, ha, ha! Kā vecos, tumšos laikos.

Muižas uzraugs lauzās tuvāk līgavas zagļiem un sauca:

— Turiet viņus, ļautiņi, turiet! Līgavu laupīšana ir pret dievu un likumu! Turiet viņus, nekristītos!

Pretī kliedzējam pagriezās kāds plecīgs vīrs, sarauca uzacis un pamācīja:

— Nu, pietiks brēkāt! Visi dzirdēja, ka tu dzīries zagļus aizturēt. Kungs būs apmierināts. Liecies gulēt!

Runas par vilkačiem bija sasniegušas arī Sarmas mā­tes ausis. Viņa stāvēja pie ragavām bāla kā balināta linu drēbe; aiz izbīļa nespēja kliegt, tikai izmisīgi čuk­stēja: