Jānis Mauliņš - Pēdas

Katrs, kas satika Teni, vēlējās dzirdēt stāstus par zviedru zemi. Un Tenis neliedzās. Stāstīja, cik lielas kuģu masta priedes. Tās esot divu muižkungu māju garumā, bet pašam lielākajam kuģim, kuru vēl būvē, septiņdes­mit pieci soļi no gala līdz galam. Četri griesti un četras grīdas. Ribu koki sastiprināti ar dzelžu un misiņa tapām, katra trīs arkla lemešu smagumā.

— Ja tādu tapu tu paņemsi rokā, atvēzēsies un zvelsi, ij zirgu nositīsi, — Tenis skaidroja, lai visiem būtu la­bāk saprotams. — Un kuģa garums, velc, no mūsu pirts līdz gubenim.

— Vu, vellu! — vīri brīnījās. — Kur viņi tik slaidus augumus ņem?

— Ta ne jau! — Tenis attrauca. — Stiķe baļķi ar baļķi. Plāj ribām virsū plankas sprīža biezumā. Tie cits citu satur.

Tenis zināja patiešām visādus brīnumus. Ij to, ka lie­lam kuģim dibenā, pašā asajā šaurumā, būvētāji saber pieci simti vezumu akmeņu, lai tas nežvangotos un ne­gāztos uz sāniem, ij to, ka dažos kuģos ir pa sešdesmit lielgabaliem, kuri pie vajadzības var visi reizē sprāgt, jo katru dūmu blašķi apkalpo četri vīri.

Vienu tādu lielgabala lodi, kā Tenis smiedamies atzi­nās, šis gribējis atvest mājās par piemiņu. Domājis, ka derētu izkapts laktiņai. Kapteinis, gnīda, tomēr nedevis, teicis, ka bumba paredzēta poļiem, ne vidzemniekiem.

Pa tiem vienpadsmit mēnešiem Tenis bija puslīdz ielau­zījies zviedru valodā un kļuvis lielīgāks. Teica:

— Vācieši tādi pusbiksīši vien ir. Zviedri, vek, īsti vīri. Šie prasa: kam jums muižkungi vāci? Saku: tā nu iegājies no veciem laikiem, jo vāci laikam gudrāki. Zviedri saskatās, smīn. Gudrāki diez vai esot, bet kā- rīgāki gan . ..

Vīri klausījās Gaigalu Teņa runas un grozīja galvu.

— Redzi, vellu! Cilvēks pabijis pasaulē, uzreiz zina, ko sacīt.

Dienas gāja, nāca jauni notikumi, un ļaudīm baismīgā vilkaču nakts pamazām izgaisa no prāta. Arī pēdas Lup­stu birzītē vairs netika manītas. Kaut gan patiesības la­bad jāsaka: katrs centās izvairīties no brauciena vai gā­jiena pa šo ceļu. Un, ja iznāca iet, tad steidzās birzītei ātri cauri.

Vecais Repulis gan aizvien atkārtoja:

— Ķēzījies tas zvērs jau nu ir kā īsts nelabais. Bet kas zina .. . Veries, ap Dormuižu visi tīrumi bijuši vilku nostaigāti, bet suņa un kunga miesas apvārtītas ar vē­mekļiem. Bet tas jau tā . . . Tāds pats vilks izkāpis arī­dzan no Dziļūdeņu avota un klupis virsū kunga kucei. Ko tur vairāk sacīt? Sākušies vilkaču laiki. Ja tā skatās…

Sērsnu laikā Toms ar Andri aizjāja līdz kalējam. Turp devās naktī, mēnesnīcā. Rīta agrumā nokļuva galā. Jak­sis pastāstīja jaunumus. Dormuižā saimniekošanu uzņē­mies jauns kungs, vecā kunga brālis. Tas Berkuļus vairs neaiztiekot, bet neesot neko labāks par noslepkavoto. Novada lielkungi joprojām cītīgi meklējot slepkavu. Muižā apmetušies trīs stražņiki, kuriem uzdots ik dienu jādelēt apkārt un pārlūkot ceļus, lai novērotu aizdomīgus ļaudis.

Samaksājis par izkalto loka spriegu un bultu smailēm, Toms pateicās kalējam par darbu, un viņi nekavēdamies devās atceļā.

Tikko jātnieki pārradās mājās, Miķelis pavēstīja, ka aiz purva_ pretī priežu pauguram kūpējuši dūmi. Tā bija no­runātā zīme, ar kādu Made vēstīja Tomam par steidzamu jaunu ziņu.

Toms padzērās siltu pienu, apmainīja zirgu un devās pie Mades taisni pāri muklājam. Madi viņš izsauca ar vilku dūku. Sagaidīja viņu krūmu biežņā pūces klie­dziena attālumā no Mades mājas.

— Es tev atvedīšu karakalpu, — Made pavēstīja.

— Kādu?

— Esot iesitis ar pātagu kungam. Tiesa draud ar kaklu.

— Vai viņš nemelo?

— Viņš nemelo.

— Un sieva?

— Kungs sievu ieslēdzis savā kambarī.

— No tālienes?

— No Zeltiņiem.

— Kā sauc?

■— Greveju Ansis.

— Lai viņš paliek līdz rītvakaram pie tevis, ■— Toms teica. — Līdzko uzlec mēness, lai nāk uz mežu… Kādi šim ieroči?

— Kara cirvis un nazis.

— Dūšīgs?

— Tava auguma.

— Drosmīgs?

— Atņēmis kungam pātagu. Uzšāvis ar to pašu kun­gam un vēl tā zirgam.

— Zirgam jau nu nevajadzēja, — Toms pasmējās. Un noprasīja: — Par ko sitis?

— Kungs šo nosaucis par cūku vepri.

— Kālab?

— Neesot kungu sveicinājis.

— A-ā! — Toms gari novilka. — Bet vai mani viņš sveicinās?

Made brīdi uzmanīgi vēroja Vilkati.

— Redzi, — Toms paskaidroja. — Tu reizēm mani ne­godā, Ansis tāpat negodās, tad vēl kāds darīs pa sa­vam — un beigas klāt. Pie manis jābūt desmitkārt cie­šākai klausīšanai nekā pie kunga, citādi gals. Tā tu vi­ņam pasaki.

— Pasacīšu, pasacīšu! ■— Made māja ar galvu.

Nākamās dienas vakarā atpūtušies, arī zirgus atpūtinā­juši, mežā ieradās Toms ar Andri. Nostājās soļus piec­desmit no biezokņa un gaidīja. Kad neviens nerādījās, Toms ierunājās skarbā balsī:

— Nāc ārā, Greveļu Ansi, vilkači tevi gaida!

No krūmiem iznāca kārns vīrs noplīsušā paltrakā, pa­klanījās un teica:

— Lai jums veselība, meža valdnieki!

— Kāp zirgā! — Toms uzsauca, sniegdams līdzatvestā zirga pavadu. — Jāsim pēc tavas sievas.

— Kungs, bet… — Ansis iesāka.

— Mēs neesam kungi, mēs esam vilkači, — Toms viņu pārtrauca. — Lec sedlos! Ko vēl gribi no mājām pa­ņemt?

— Meitenīti, mazu meitiņu.

•— Paņemsim.

Vīrs iekārtojās sedlos, aizbāza kara cirvi aiz jostas, un viņi sāka jāt.. Uz sasalušā sniega skrapšķēja zirgu pa­kavi. Mežs bija pietiekami rets, un viņijāja blakus. Pa koku starpu spīdēja spožs pilnmēness. Ēnas stiepās ga­ras un teiksmainas.

— Tu pēc valodas tāds kā mūsu puses ļaužs, — Ansis ieminējās, Tomu vērodams.

Toms klusēja. Pēc brīža jautāja Ansim:

— Pa ceļam tevi neredzēja?

— Nē. Gāju tikai naktīs un pa mežiem.

— Kā uzzināji par Madi?

— No ļaužu runām.

— Kādu ļaužu?

— Sava pagasta.

— Kas tie par cilvēkiem?

— Zāļu Līze. Tā visu zina. Aizgāju, izstāstīju savu likstu, un viņa atminējās Vilkaču Madi.

— Kā ceļu atradi?

— Pēc zvaigznēm.

— Neslēp! — Vilkača balss kļuva asa.

— Tas cilvēks pieteica nemelst nevienam ne pušplēsta vārda.

— Vīrs?

— Vīrs.

— Kas tas par vīru?

— Neteikšu, kungs!

— Ja nu noskaitīšu rīkstes?

Ansis sagriezās šķībi.

— Skaiti vien, kungs, skaiti! Vai nu mazums re­dzēts? — viņš teica aizžņaugtā balsī.

— Tprū! — Toms sauca. — Liekam viņu tūdaļ uz celma!

Ansis iecirta zirgam papēžus sānos un ķēra pēc āvas.

Vilkatis sāka smieties.

— Ko blēņojies ar to žagaru cirīti! Ha, ha! Mūsu bul­tas tevi nogāzīs piecdesmit soļu attālumā. Ha, ha! Redzi, pie sedliem karājas vairogi un uz mugurām stopi. Re, un kas sitas? — Toms izvilka un pakratīja zobenu. Asmens mēness gaismā pamirdzēja kā zilgans zibens.

Atjājis kādu gabalu no vilkačiem, Ansis cauri zariem brīdi bikli raudzījās uz Tomu. Izskatījās apjucis un sa­triekts. Tad saņēmās un dusmīgi noprasīja:

— Kas tu īsti esi? Zvērs vai cilvēks?

Toms dziļi ievilka elpu un atviegloti nopūtās.

— Paldies, Ansi! — viņš teica. — Jāj šurp un ne­dusmo! Nu es tevi dzirdēju un redzēju. Tev blakus būs droši.

— Tpū! — Ansis nospļāvās. — Nobijos pēc vella. Tpū! Vilkačam vilkača nags. Tpū! Cik trūka — būtu krāvis ar ciri.