Jānis Mauliņš - Pēdas

— Meklē pēdas! Fau, fau!

Kuce sāka ošņāties. Apstājās pie kādas egles un ska­tījās augšup. Arī vīri tūlīt pievērsa savus skatienus egles skujotnei. Baiguma un meža noslēpuma sajūta augtin auga. Ja nu patiesi briesmas uzglūn no koku galotnēm?

— Kungs, — Indriķis ierunājās.

Felsbergs jautājoši palūkojās uz viņu.

— Varbūt, kungs, man iet uz mājām, — puisis teica. — Nu vairs plinti neturu.

Kungs brīdi domāja. Neveiksme viņu nomāca. Atkāp­šanās šķita gaužām ticama. Labāk lai tad Indriķis to neredz.

— Ej, — viņš pamāja ar roku. — Pie Mades pagaidi.

Puisis atviegloti nopūtās un devās pa pēdām atpakaļ.

Felsbergs atspiedās pret egles stumbru un apsvēra stā­vokli. īstas pēdas, kas vestu tālāk, vēl nebija atrastas. Bet ja nu tādu vispār nav? Pagājušo reizi tās gāja līdz lielajam Egļu kalnam. Bet šoreiz varbūt vispār tālāk ne­kur neved. Kas zina, kur dzīvo īstais vilkatis? Varbūt mīt Mades pirtiņā, bet pēdas iemin, lai maldinātu meklē­tājus. Pagājušo reizi gājējs bija iztaisījis tādu pašu loku un atgriezies atpakaļ. Nagu nospiedumi toreiz arī rā­dīja, ka alnis iznācis no meža klajumā, nevis otrādi.

4'U — 939 97

Kaut gan … Jā, pazīmes, ka nācējs minis soļus ačgārni, bija pārlieku skaidras. Sniegs no pēdas pakaļdaļas sa­spiests uz priekšpusi, tas liecināja, ka pēdējais atspie- diens pret pēdu bijis mugurpusē. . . Un kas tas par biedēkli, ko jūt suņi? Un kas tās par vilka pēdām pie avota? Ja tas ir īsts vilks, tam jābūt milzīgam. Bet īsts tas nevar būt, jo tad pēdas nepazustu avotā. Tas ir ļaun­dara joks. Gudrs un viltīgs joks. . . Bet kāpēc joks? Joku te nav nekādu. Tā ir viltīga pēdu jaukšana. Baiga, draudīga slēpšanās. Glumekļi izmesti tīšām, lai maldi­nātu muļķa zemniekus, lai tie tālāk mežā neiedrošinātos iet. . . Tpū! Tik viltīgs ļaundaris nav mazāk bīstams par īstu vilkati… Bet vai tāds iespējams? Ja tāds dzīvotu, tas sen jau būtu kļuvis par slavenu, nevienam nenoķe­ramu laupītāju, kam nav nekādas vajadzības slēpties mežā. Tāds brauktu sešzirgu karietē un pirktu muižas. Mētātos ar dālderiem kā ar spaļiem . . .

Bet kāpēc Made pieminēja vēmekļus? Viņa lūdza ne- pieskarties zaļiem vēmekļiem. Pie avota bija bezkrāsaini. Tomēr kaut kāda zināšana viņai bija. Varbūt vadījās pēc tautas ticējumiem? «Lai nu kā, sieva ļoti nevēlējās, ka es eju mežā. Vai varbūt bažījās ne manis, bet Indriķa dēļ?»

Hloja bija aizklīdusi. Kungs viņu pasauca. Suns at- joņoja no paugura otras pusēs krietni noskrējies, svaigs un žirgts. Spalvā bija sabiruši egļu gruži un sniegs. Ielejā viedās neliels purviņš ar zemām apsnigušām priedītēm, bet krastā, kā viscaur šajā dižmeža nostūrī, daudz kri­tušu koku. Kuce skrēja pa priekšu, brīžam atgriezdamās un vilinādama sev līdzi saimnieku.

— Nu, kur ir pēdas? Meklē! — Felsbergs skubināja suni. Hloja pieslējās pie kādas egles. Pēc pēdām bija redzams, ka eglē uzskrējusi cauna.

— Nu, Hloja! To nevajag! Meklē vilkati, meklē!

Kā redzams, kuci neinteresēja cilvēka pēdas. Viņa bija medību suns. Felsbergs jau pagriezās, lai dotos atpakaļ pakalnā, kad iedomājās vēlreiz palūkoties uz purva malu. Tur blakus Hlojas pēdām, šķiet, bija vēl kādas. Felsbergs paspēra dažus soļus un sastinga. Tās bija tādas pašas vilka pēdas kā pie avotiņa. Te vilks acīmredzot bija rik­šojis, jo pēdas krita tāļu cita no citas — vismaz divu cil­vēku soļu garumā. Sagatavojis plintes kramu uguns šķil­šanai, Felsbergs sāka brist pa pēdām uz priekšu. Sliede

mmmm

■■^■■■■■■■nHHHMI

68

aizliecās garām pūriņam un iegriezās alksnājā. Tālāk, kaut kur aiz alksnāja, pēkšņi lūza zars un kļuva dzir­dami smagi soļi un elsošana. Felsbergs notupās, atbal­stīja plinti kārkla staklē un gaidīja. «Tas būs pats vilka zābaku nēsātājs,» viņš nodomāja. «Kas gan cits no meža dziļumiem skrietu šurp?» Sirds bailēs sažņaudzās. Tajā pašā laikā vīrs izjuta zināmu atvieglinājumu, ka skrējējs bija dzīva būtne, nevis nešķīstais gars.

Starp pelēkajiem alkšņu stumbriem drīz vien parādījās klumzīgs vīrs aitādas cepurē. Felsbergs sāka tēmēt. Kad attālums samazinājās, kungs redzēja vīru visā augumā. Skrējējam mugurā bija taisni tādi paši gari svārki kā Indriķim. Ieraudzījis sagatavojušos strēlnieku ar notē­mēto ieroci, vīrs pameta rokas uz augšu, palēcās sānis un iekliedzās:

— Nešauj, kungs! Es esmu Indriķis. Nešķīstais ir tur, priekšā. Zogas man pakaļ.

Indriķis, smagi sēkdams, nokrita sniegā.

«Vadātājs,» galvā kungam iešāvās baisa doma. «Kā Indriķis varēja nokļūt tajā pusē, ja aizgāja uz mājām?»

— Kas tur zogas? — viņš pikti prasīja.

— Vilks! Liels vilks!

— Kur viņš ir?

Indriķis lēnām slējās kājās, bažīgi vērdamies atpakaļ.

— Kur vilks? — Felsbergs dusmās sauca.

— Tur! — Indriķis māja ar plaukstu.

— Neredzu. Parādi! — kungs vīpsnāja. — Jūs, zem­nieki, brīnumus redzat tikai tad, kad kungs nav klāt. Kur viņš ir?

— Viņš nāca. Nelaida mani tālāk. Saodu ij smaku. Acis svilīgas, deguns durstīgs, ūsas sirmas, skausts bāl­gans. Pats teļa lielumā.

Šajā brīdī aiz uzkalna iekaucās Hloja. Vienreiz. Otr­reiz.

— Tas ir viņš! — Indriķis čukstēja.

— Hloja! Hloja! — kungs sauca un steidzās pretī.

Kuce skrēja starp dižegļu stumbriem, taisīdama asus

līkumus, ik reizi pagriezienā izraudamās no liela vilka izšķirošā kampiena. Felsbergam neatlika laika meklēt plintei atbalstu. Atgāzās pret egli, uzsvieda smago stobru uz ceļgala un izšāva. Nodimdēja varens grāviens. Mežs noelsās. Zem kuces kājām pašķīda sniegs. Salta, balta migla iesitās pelēcim acīs. Vilks sarāvās, apstājās. Ar to pietika, lai suns aizskrietu un paslēptos pie kunga. Pelē­cis dažu soļu attālumā sastinga. Vērās uz kuci alkatīgi un droši kā uz likumīgu guvumū. Felsbergs izrāva no maksts zobenu un gāja vilkam pretī. Zvērs atlēca un ap­stājās, atlēca un apstājās.

— Re, kur vēl! — Indriķis sauca.

Pāri pakalnam uz avota pusi skrēja divi mazāki vilki.

Lielais saausījās, pagriezās un aizrikšoja tiem līdzi. Dzīvnieka kustības bija atsperīgas un daiļas. Kungs ar delnas virspusi noslaucīja pieri un atskatījās. No pūriņa uz viņiem lūkojās vēl trīs zvēri, bet pa Indriķa pēdām cauri alksnājam rikšoja ceturtais.

«Pilns mežs,» viņš sērīgi nodomāja. «Tepat mana dzīve beigsies. Pāri paliks tikai apgrauzti kauli pie noburta avota un teiksma par mežā pazudušo drosminieku.»

— Kungs, vajag plinti uzlādēt, — Indriķis satraukti ieminējās, — citādi viņi var ķerties klāt.

Felsbergs noraidoši atmeta ar roku un pasniedza smago ieroci Indriķim.

— Izlieto par rungu.

Pats viņš gāja vilkiem pretī ar kailu zobenu rokā, vezdams Hloju aiz siksnas. Vilki pašķīrās un izklaidus viņiem sekoja, bet tuvāk par soļiem trīsdesmit nerādījās. Kad cilvēki iznāca klajumā, pāri sniega pakalniem jau laidelējās agra ziemas vakara ēnu putni. Sākās putenis.

*

Visu to dienu Toms un Miķelis tupēja slēpņos. Toms sēdēja Egļu kalna nogāzē, Miķelis viņpus gravas māju pusē. Ja vien sekotāji būtu pratuši atrast pēdas un at­nākuši līdz gravas krastam, viņi tur patiešām būtu pa­zuduši bez ziņas un miņas. Strēlnieku slēptuves atradās pret mērķi stūreniski. Ja nebūtu izdevīgi šaut vienam, šautu otrs. Ja meklētāju būtu daudz un visus apšaut un ar zobenu sacirst Tomam neizdotos, viņš nevienādā cīņā ietu bojā, bet ceļš uz salas mājām tomēr paliktu slēgts, jo gravas pāreja netiktu atklāta. Vilkatis tā bija izlēmis, un veltīgi būtu viņu pārliecināt uz citādu rīcību. Kā izrādījās vēlāk, viņš sava pretinieka gudrību un spē­jas bija pārvērtējis vismaz desmitkārtīgi. Lai tiktu uz īstajām pēdām,. Felsbergam vajadzētu atšķetināt vēl vis­