Jānis Mauliņš - Pēdas

— Nē, kungs. Veca zāļu sieva, kas šo to zina.

— Hm, — kungs pavīpsnāja.

Indriķis piecēlās no bluķa un sāka pie durvīm mī­ņāties. Viņam likās, ka galva tūdaļ sprāgs pušu vai māja sagāzīsies, bet kungs un Made nokritīs zemē beigti.

Pēkšņi Tupsis strauji salēcās, savilka pakaļkājas čo­kurā un sāka drebelīgi kratīties. Hloja saausījās, pacēla degunu un iesmilkstējās. Felsbergs, kurš domāja, ka suņu satraukumā vainīga Indriķa mīņāšanās, uzsauca:

— Sēsties! Ko baidi suņus?

Indriķis paklausīja, bet suņi nerimās. Hloja vairākas reizes ierējās.

— Tas ir viņa spēks, — Made teica cietā, lietišķā balsī. — Viņš vēlreiz dod zīmi. Vēl var atkāpties.

Suņi nomierinājās.

— Vai tev manis žēl? — Felsbergs ziņkāri jautāja.

Made palūkojās kungam taisni acīs. Klusēja.

Felsbergs cēlās un gāja. Pie durvīm atskatījās. Made

sēdēja sakņupusi un lūkojās klonā. «Viņa šobrīd vairāk nekā jebkad izskatās pēc īstas raganas,» viņš nodomāja un izjuta vēlēšanos paņemt jājampātagu un pašapzinīgo sievu nopērt.

Pēc Reiņa stāstījuma kungs šķeltnadža pēdas atrada ātri. Tās bija tādas pašas kā pagājušo reizi. Vai tas būtu īstais «vilkača» gājums? Pēdas vispirms dzīrās meža bie­zoknī, tad sāka līkumoties. Jo dziļāk mežā viņi gāja, jo prāts kļuva nemierīgāks. Indriķis nāca kungam nopakaļis ar šauteni-pār plecu. Puiša seja bija pelēka un drūma. Pēkšņi no eglītes apakšas izšāvās zaķis. Indriķis sagrī­ļojās. Netālu no dziļūdeņiem, kur pirms gadiem trīsdes­mit, kad Felsbergs klaiņoja savam tēvam, līdzi apgaitā pa zemnieku tīrumiem, vēl pletās iestrādāti lauki, aļņa pēdas iegriezās biezoknī, veidodamas daudzas līčloču ta­kas. Uzminēt, kuras ir īstās un ved tālāk, bija ļoti grūti, tāpēc nācās izstaigāt visas. Indriķa soļu troksnis trau­cēja klausīties meža skaņās, tomēr muižkungs nenožēloja, ka ņēmis līdzi dūmuplintes turētāju. Pats viņš sen būtu aizelsies no nesamā svara un atmetis ar roku pēdu pē­tīšanai.

r

Neatradis izeju no cilpu mudžekļa, Felsbergs apstaigāja visapkārt biezoknim un pārliecinājās, ka no tā uz āru vispār nav citu pēdu kā vienīgi tās, pa kurām viņi bija nākuši šurp. Viņš brīdi Stāvēja neziņā.

Indriķa sejā, kā arvien, atspoguļojās bažas.

'— Varbūt tepat tas nešķīstenis guļ, — puisis teica, uz­mezdams biežņai biklu skatienu.

Felsbergs neatbildēja. Viņš pārcilāja galvā visus iespē­jamos gadījumus. Starp tiem, protams, varēja būt arī tāds, ka vilkatis ielīdis biežņā, uzkāpis kādā eglītē un guļ. Bet vai tad šī nelieša smaku nesaostu Hloja? Iet vēlreiz apkārt biežņai nebija jēgas. Pagājušo reizi viņš divreiz apstaigāja lielo kalnu un nekā neatrada. Ne tā jāmeklē.

— Varbūt palaist suni vaļā? — Indriķis bikli minēja. — Viņš sasukīs to meža garu.

Puisim likās, ka uzrīdīt kuci vilkatim tomēr gudrāk, nekā pašiem līst tam rīklē. Felsbergs neatbildēja, tikai sabozās un sāka iet pa pēdām atpakaļ. Viņš prata lo­ģiski domāt. Ja tālākās pēdas neatradās biežņā, tad acīm­redzot sāņu taka slēpās kaut kur citur, bet šīs cilpas te sataisītas tikai pēdu dzinēju apstulbināšanai. Vēl vairāk: īstā sliede atrodama tur, kur nekādu pagriezienu nav, jo tur dzinējiem vismazākais pamats domāt par mānī­šanos. Felsbergs centās iztēloties, kā rīkotos pats, ja va­jadzētu mežā noslēpt savas pēdas. Pārlēktu pāri kādam kritušam kokam, ielēktu eglīšu biezoknī. Tā pie ceļa bija vilkatis darījis — no takas ielēcis eglītēs. Kungs lēni soļoja atpakaļ, pētīdams tuvumā esošos iespējamos slēp­ņus, kuru aizsegā viltnieks varētu pienākt pēdām. Viņi nogāja apmēram pieci simti soļu, kad Indriķis drūmi teica:

— Re, kungs, vilkača nagi!

Felsbergs apstājās, nedaudz samulsis no zemniekpuiša vērīguma un balss skaņas, tajā pašā reizē būdams prie­cīgs un lepns par savu spriedumu pareizību.

— Tas būs tas īstais, — kungs splīni attrauca.

Puiša seja kļuva balta kā audekls. Te taču skaidri vie­šama šķeltnadža pārtapšana vilkā. Ieraudzījis Indriķa seju, Felsbergs visgudri pavīpsnāja:

— Ko brīnies? Ļaundaris te uzvilcis citus zābakus, ku­riem apakšā vilka nagi. Vienkārša lieta.

— Tas jau jā, — Indriķis lēni sprieda. — Bet kā viņš tik tālu varēja aizlēkt? Bez ieskriešanās? Es ij pusi

95

■M

nevarētu. Ij tad kristu zemē kā birkavnieks, sūnas vien pa gaisu grieztos.

Kungu Indriķa vārdi padarīja domīgu. To redzēdams, puisis tūdaļ piebilda:

— Nē, kungs. Tas nav ne lops, ne cilvēks. Madei taisnība.

— Nepļāpā! — Felsbergs viņu nikni apsauca.

Ja kungs būtu zinājis, ka pēdas vīsies tik sarežģīti, viņš nevestu Indriķi mežā. Zemniekpuiša klātbūtne uz­lika papildu pienākumu. Nekādā gadījumā nedrīkstēja palikt ar garu degunu. Ja neveiksies, nevarēs no māņu runām ne glābties.

— Atmini arvien, Indriķi, ka pasaulē nekā cita nav kā tikai tas, ko saredz acs, — Felsbergs bargi skaidroja, lūkodamies lejup pa nogāzi, kur lielās vilka pēdas rin­dojās skaistā virtenē. — Es mācījos Berlīnē pie gudriem ļaudīm, kas nekādas burvestības neatzīst.

Sarunāšanās un dūšīgu vārdu meklēšana izkliedēja sa- spriegumu, kas, gluži tāpat kā pagājušo reizi tajā Egļu kalnā, arvien vairāk pieauga. «Patiesi, kā dzīvs cilvēks varēja tik tālu aizlēkt?» Šī doma atkal un atkal atgriezās, radīdama prāta mulsumu un nesaprasmes trīsas.

— Tu esi neizglītots zemnieks, kas tic burvestībām, — kungs turpināja. — Bet es esmu redzējis pasauli, ticies ar prāta ļaudīm, kas atzīst tikai to, ko var aptaustīt, ap­skatīt un sadzirdēt.

— Var jau būt, kungs. Var jau būt, — Indriķis lēni, domīgi atbildēja. — Bet mācītājs teicis: kas noliedz brī­numus, tas noliedz dievu. Dievu arīdzan nevar ne sa­taustīt, ne saredzēt,

Felsbergs saviebās. Tiem zemniekiem visiem viena dziesma. Daudz netrūka, viņš būtu atzinies Indriķim ne­ticībā dievam.

— Tas ir kas cits, Indriķi. Par to nerunāsim.

Pakalnē pēdas asi pagriezās un izbeidzās pie avota.

Felsbergs apgāja avotam visapkārt, pētīdams sniegu. Sniegā bija neliela sasalušu gļotu čupiņa. Kungam pēk­šņi nepatīkami iesāpējās galva. Arī Indriķis bija pama­nījis gļotas uņ, ļūpas sakniebis, drūmi un jautājoši vērās saimniekā. '

— Viņš te iegājis atpakaļ avotā, — kalps ieminējās.

Felsbergs pētīja avota dibenu. Tad atliecās un pasmī­nēja,.

— Redzēsim, Indriķi, ka avota urdziņas malā gājums kaut kur atkal parādīsies, — kungs vīzīgi teica. Un pie­bilda: — Viņš bridis pa ūdeni, lai jauktu pēdas.

Felsbergs pats nopriecājās par savu apķērību. Viņi, pavisam aizmirsuši piesardzību, steidzās gar urgas malu uz priekšu, līdz attapās, ka sāk stigt un ūdens tece, ieplūzdama livenī, paslēpjas zem sniega. Pārsteigto pēd­dziņu priekšā pletās staignais, tuksnešaini kailais Dziļ­ūdeņu purvs. Atgriezdamies atpakaļ, viņi vēlreiz rūpīgi skatīja krastus, bet nekādu pēdu, kas vestu meža bie­zoknī, nepamanīja, ja neskaita peļu un vāveru riksīšus, kuriem Felsbergs nepievērsa uzmanību.

Kad viņi atgriezās pakalnē pie avota iztekas, Hloja pēkšņi iesmilkstējās un bažīgi palūkojās uz Egļu kalna dižmeža pusi. Suņa spalva saslējās. Indriķis sastinga kā sālsstabs. Felsbergs vērīgi pētīja mežu. Pēc brīža Hloja vēl pāris reižu kljasi iedudinājās. Kungs paņēma no zem- niekpuiša šauteni', pabakstīja pulveri tuvāk caurumam, pa kuru guns aizdedzināja lādiņu, noņēma sunim no kakla siksnu un uzsauca: