Jānis Mauliņš - Pēdas

Kamēr vārti vēl nebija aizvērti, gūstekne pēdējo reizi palūkojās atpakaļ, kur aiz sīku eglīšu galotnēm bija re­dzami balti tīrumi, bet pakalnā kails ozols un aiz tā bērzu birze. Pāri šai pasaulei lējās pelēcīgi sudrabaina mēness gaisma kā smeldzoša, sērīga dziesma.

— Ak dievs! — Sarma čukstēja. Un pēkšņi skaļi iesau­cās: — Ak, palīdzi, Jēzu Krist, tu lielais dieva dēls! Ak, visužēlīgais Jēzu Krist! Palīdzi!

Toms izbrīnījies brīdi raudzījās viņai sejā, tad nicīgi un biedīgi pasmaidīja, pieliecās un skarbā čukstā teica:

— Sarma! Mūsmājās tu labāk Jezupu un Kristapu ne­piemini. Te kungu ložņu nav. — Un piebilda: — Vakars vēls. Bērni guļ.. .

Jaunava spīvi vērās vilkatim sejā. Bet tas, savu pa­sacījis, par viņu vairs nelikās zinis, veda zirgus uz stalli, klusi runādamies ar lopiem. Andris ņēma līgavu pie rokas un aicināja uz istabu. Divas sievietes, tērpušās bal­tos aitādas kažociņos, nostājās abpus durvīm. Sarma ievēroja, ka viena bija ļoti jauna, bet otra ļoti daiļa. Vecākā mīļi pasmaidīja. Pamirdzēja balti, līdzeni zobi.

— Nācr, māsiņ, mūssētā, mēs jau tevi gaidin. gaidām. Mēņess meta zelta tiltu, zvaigznes piņa dzīparīšus.

Un otra — bērnišķīgi dzidra balss atkārtoja:

— Nāc… māsiņ, mūsu pulkā adarotas darināt, cauri mū­žiem, cauri laikiem vecas dainas daudzināt… Laima ceļu sacilpoja deviņiem līkumiem, lai es rakstu laimes svārkus trejdeviņiem dzīpariem ..,

Pavērās durvis. Iznāca vecāka sieva ar grumbotu, lab­sirdīgu vaigu, pelēkām, skumjām acīm, turēdama māla krūzi aiz slaidi liektas osas, un pievērsās Andrim:

■— Dzied un līksmo, tautu dēls, tava reize pienākusi Bēdz flo-melnās veļu pūces tautu meitas istabā.

Tad nopūtās un runāja Sarmai:

— Attek klusa daiļaviņa ziemas laikā aukstā, baltā — uguntiņu kurināt, siltu namu darināt.

Madara pasniedza jaunavai piena krūku.

— Dzer, meitiņa, vienu malku, būsi nama kopējiņa. Dzer, meitiņa, otru lāgu, būsi Māršas kalponīte.

Sarma dzēra. No sieviešu laipnajiem vārdiem un sejām viņa bija gluži apjukusi. Pēc drūmā meža, vilku tuvuma un vīru saltuma piesmirkušajām valodām svinīgā un sirsnīgā sagaidīšana viņu pārsteidza. Atkal modās ce­rības.

— Kur tu tādu mīļu meitu sameklēji? — Madara vai­cāja Andrim.

— Tirgū, — puisis bikli atbildēja.

Pēkšņi Sarma metās uz priekšu un apkampa Madaru.

— Sgrgi mani, māmulīte, mana sirds ļaunu jūt: te it visi vilkiem rada, es viena — vagaram.

Madara noglāstīja jaunavai vaigus un skumji pasmai­dīja.

— Nesabaidies, tautu meita, ne jau vilciņš ļaunu vēl; auna gaļa tam maizīte, āsintiņš — alutiņš. Ļauni ļaudis, labi ļaudis — kā to domu izdomāt? Ļauni nīd dievsu- nīšus, labi — ļaunus vagarīšus.

Sarma aizvēra acis, atrāvās no Madaras un, seju no­vērsusi, sērīgi" jautāja:

— Teic jel tiesu, sveša māte, vai redzēšu māmuliņu? Ceļā vilki, lieli meži, apkārt augsta mietu sēta.

— Nebēdājies, ļaudaviņa, — Madara atbildēja. — Pati būsi māmuliņa.

Sarma smagi nopūtās. Nepalika nekādu cerību. Madara noglāstīja viņai matus un vedināja istabā.

Telpa bija gaiša un plaša. Dega divi skali un divas vaska sveces. Uguni uzraudzīja baltmatu puisēns. Aiz krāsns karājās divi šūpuļi. Virs bērnu lāviņām siena bija apklāta ar aļņa ādu, lai mazajiem virsū nepūstu vējš. «Gluži kā vecbajāra Lekša kambarī,» Sarma nodomāja.

Jaunava grasījās jautāt, vai vilkači neturēs viņu ieslo­dzītu, bet mēle neklausīja. «Lai paiet laiks, lai attopos,» viņa domāja. «Ja visu uzzināšu pirmajā vakarā, kas zina, aiz šausmām nomiršu.»

Ienāca Miķelis. Mīļi uzsmaidīja Ancei, atlocīja sedlu maisam galu un vilka ārā pirkumu. Pacēla pret gaismu kulīti ar griķiem un nolika uz galda.

— Šie ir Sarmas tēva audzēti.

Meita raudzījās uz pelēkajiem graudiem, kuriem vēl šorīt bija pieskārušās tēva rokas un liekšķere; gribējās piekļaut tiem seju un raudāt. «Vai šonakt es jau kļūšu par vilkača sievu?» viņa domāja. Asaras sāka ritēt pār vaigiem, sveša, neredzama roka aizžņaudza kaklu. Bija žēl visu: gan mātes un tēva, gan sevis un pat palaidnīgā brāļa, kas, kungu samācīts un saldu solījumu samānīts, kļuva par nežēlīgu, nīstamu vagaru, ļaužu mocītāju.

Vecā Vilkaciene, tā Sarma domās dēvēja Madaru, kopš tā bija atteikusies viņai palīdzēt, klusi pienāca, apņēma roku ap pleciem, veda uz savu kaktu, pārmetoši vērsda- mās pret pārējiem: .

— Līgaviņa raud, bet jūs tērgājat par pirkumiem. Kauns! Andri, pasaki siltu vārdu savai tautaviņai. No­glāsti viņas zeltainos matus, puisi!

Andris nostājās Sarmai blakus, nezinādams, ko iesākt. Tad pieliecās un čukstēja:

;— Sargāšu tevi kā . . . Sargāšu no ļauna.

— Līdz derībām tu mitināsies manā kaktā, — Madara teica. — Vasarā vīri uzcirtīs jaunu namu, tad dzīvosiet kā kungi. Iesākums vienmēr ir grūts.

Rāmie vārdi Sarmu nomierināja. Bet visvairāk jau­navai patika ziņa, ka tomēr būs īstas derības. Un līdz tam laikam viņa gulēs pie vecās vilkačas.

Nākamajā dienā Madara izrādīja Sarmai Adarotu audumus. Dažus no tiem meita bija redzējusi, bet nezi­nāja, no kurienes tie nāk.

Redzēdama jaunavas nevērību pret aužamajām rotām, Madara atsala, kaut gan pati juta, ka nav īsti taisnīga. Kad viņa tālāk stāstīja un rādīja citus rakstus, ierunā­damās savā svinīgajā dainu valodā, Sarma par jaunu kļuva vērīgāka.

— Es pazinu saules meitu pēc košiem lindrakiem: vis­caur sķujas, papardites, aplīk saule rotājās.

Tā bija zaļganīgu rakstu linu drāna ar saules rotu gar malām, paredzēta karstam laikam.

— Vecos laikos nāca sutīgas vasaras, tad šādas drānas nēsāja daudzi, — viņa stāstīja. — Sevišķi jaunas meitas.

Ance un Guna pie "drēbju - izrādīšanas vienmēr bija klāt. Ari mazie puikas ausījās un priecēja acis. Nekad šī prieka nebija par daudz. Ance un Guna zināja, ka viņām kādreiz teiktais tāpat būs jāstāsta savām meitām un vedeklām, jāatkārto šie vārdi daudzas reizes, lai ne­aizmirstos, lai nesajuktu sakāmais, tāpēc viņas klausījās vērīgi. Vienīgi Sarmai prātā bija ne tādas domas…

Pēc drēbju izrādīšanas Madara no slēptuves atnesa šķirstiņu. Tur glabājās aproču gredzeni un sudraba sak­tas. Tik daudz sudraba vienā vietā Sarma redzēja pirmo reizi.

— Tas ir sirmu gadu mantojums, — Madara vēstīja. — Katrai rotai savs liktenis un vēlējums. Re, — viņa pacēla izrakstītu saktu, — te iezīmēts gadu skaits, kad piedzima mūsu vecmāmiņu un vectēvu pirmais vectēvs. Toreiz siriķi apkāva ļaudis un mājas nodedzināja, tāpēc agrāku atmiņu nav.

— Cik daiļa sakta! — Sarma iesaucās.

Madara apklusa. Ance un Guna nepakustējās. Arī pui­kas stāvēja klusu kā pelītes.

— Tev es to nedrīkstu dāvāt, — Madara teica. — Tai jāpaliek pie manis, kamēr paaugsies Ances meitas līdz precību vecumam. Saktu manto Lūsalu dzimtas mazmei­tas no vecmāmiņām, lai nezustu dzīves pavediens. To nēsāt nav brīv nevienam . . .

— Bet Andris? — Sarma iekārīgi jautāja.

Madara palūkojās uz jaunavu skadrām, sausām acīm. Atbildēja lepni un skumji:

— Šo māju ļaudis mantu un rotu dēļ nekad nav zau­dējuši prātu un godu.

Guna pavilka sāņus nosarkušo, apvainojušos jaunavu un iečukstēja viņai ausī:

— Andris nav Madaras dēls. Viņš ir svešinieks šajās mājās, tāpat kā mēs.