Jānis Mauliņš - Pēdas

Jaunava apjuka. Madarai kļuva viņas žēl. Viņa pacēla krāšņu saktu un teica:

— Šo es tev dāvāšu, kad pienāks laiks. Tajā ir mūsu cilts zīme — saule un egles. To darināja mana vectēva vectēvs, kad mūsu dārzā nosala pēdējās bumbieres un saldābeles.

Lai gan Sarma bija vagara māsa un viņas tēvs leidas vīrs — zemnieks, kas klaušu vietā maksāja naudu, tādu krāšņu sudraba rotu viņa turēja rokā pirmo reizi. Sakta svēra apmēram pusmārciņas un bija izrotāta ar krāsai­nām pērļu actiņām, kas mirguļoja kā mazas saulītes.

Madara vēroja Sarmas prieku ar skumjām acīs.

— Nelīksmo pirms laika, — viņa teica. — Arī šai rotai līdzi iet liktenis. Saktai vienmēr jāpaliek šajās mā­jās, to nedrīkst dāvāt cilvēkam, kas šajās mājās ne­dzīvos.

Sarma sadrūma. «Ko tā vecene lepojas!» viņa domāja. «Šajā vientulīgajā meža būdā dzīve būs sērīga kā vēja gauda un šaura kā rijas krāsns spelte… Ko viņa vēl lepojas? Ar ko? Ar dārgām saktām, kas nevienu ne- priecēs? Muļķe!» Un jaunavas sirdi sagrāba vēl smeldzī­gākas ilgas pēc mājām. Bet viņa bija kļuvusi gudrāka un to vairs neizrādīja.

Piektā nodaļa VILKAČA SAGŪSTĪŠANA

Kungs sapratis, ka viņa priekšā stāv pats lielais vilku ķēniņš.

Vecu ļaužu teika

Sarmas un Andra derību diena iekrita ziemas saul­griežu svētkos. Kāzu izrīkošanu uzņēmās vecā Adarotu saimniece Madara. Toms no savas puses iecerēja uz kā­zām atvest Pauru Ansi ar sievu un meitiņu.

Purvi no saluma skanēt skanēja. Ja neuzsnigtu pār­lieku biezs sniegs, ciemiņus atrautu pa taisno pāri upei cauri silam lejpus lielā bebru dambja, kur citā laikā ne­varēja ne kāju spert. Tādam ceļam bija divi labumi. Pirmkārt, tas bija īss. Otrkārt, tur braukdams, Ansis īstā ceļa tā arī neuzzinātu, jo citā laikā mežs nebija pār­ejams.

Divas nedēļas pirms svētkiem sals atlaidās, no vaka­riem atskrēja valgans vējš, nesdams pelēkus un melnus padebešus. Dienas ātri satumsa, nomākdamas gan vilk­ačus, gan zemniekus, gan muižas ļaudis. Kuru katru brīdi draudēja sagriezties sniegputenis. «Nāk vilkača laiks,» teica vecais Repulis. Neviens nesaprata, kāpēc sniegs vēl kavējas. Toms vēroja debešus, ostīja gaisu un īdzīgi rūca. Kāzu rīkošanai trūka trauku. Pamazām vien bļodas un krūzes bija saplīsušas. Jaunas līdz šim neviens nebija iegādājies.

No Anša viņš uzzināja, ka tās var dabūt tuvējā krogā pie Briņķu muižas. Kāpēc gan meklēt tālumā? Jo tālāks jājums, jo briesmu ceļā vairāk. Krogā iet visādi ļaudis . ..

Priekšpusdienā, kad jau laidelējās vieglas, retas pār­slas, Toms ar Andri rausās zirgos un devās pa īso ceļu pāri aizsalušajām slīkšņām, garām purva līčiem uz Briņķu muižas zemnieku tīrumiem un jaunaudzēm. Kroga tu­vumā jaunmeža ielokā aiz paugura jātnieki apstājās. Toms atdeva Andrim stopu un zobenu, iecirta padusē maisu trauku nešanai un devās uz krogu pēc pirkuma, Tobrīd pa ceļu uz muižas pusi aizbrauca vientuļš pajūgs noplukušās bezatzveltņu ragavās. Pie kroga stāvēja divi zirgi, abi zemnieku lopiņi: viens baltenis, otrs pelēcītis. Abi apsegti ar lupatu segām. Viens kaut ko maisā ar muti meklēja, otram maisa nemaz nebija. «Vellu, kur labi šitā atstāt savu ādinieku un ieiet kroga istabā bez baiļu», Toms smeldzīgi nodomāja. «Slēpšanās un meža dzīve nav man pa kaulam.» Tad atminējās muižas pāres­tības, nodevas un klaušas un nospļāvās: «Slikti ij tā, ij tā.»

Ja viņš, ieiedams krogā, butu vēlreiz atskatījies, tad redzētu, ka pāri kalnam no muižas puses pārjāj divi jauni vīri — stražņilci. Bet viņš neatskatījās, jo domāja savu domu.

— Alu nedzersi? — krodzinieks noprasīja, kad Toms bija pateicis savu vajadzību. Un paskubināja: — Iedzer, puis, tikām es bļodas sabāzīšu maisā.

Toms mirkli šaubījās. Ij miezītis vilināja, ij pasēdē­šana, ij izdevusies prece to prasīja.

— Labi, saimniek, — viņš teica.

Krodzinieks ielaida vienu pilnu kausu.

— Cik jāmaksā?

— Vai pirmo reizi dzer? — krodzinieks brīnījās.

Toms saviebās.

— Es no viņmuižas ..,

— Ha! — krodzinieks iesmējās. — Kaulaišu Krišs no viņmuižas. Ko?

Tomam pēkšņi kļuva neomulīgi. Viņš pataustīja ka­žoka stūri. Nūja, tur nebija zobena. «Jāsēd vien mie­rīgi,» viņš nodomāja. «Ko šis viens man izdarīs?»

Šajā brīdī pa durvīm ienāca divi jauni puiši — straž- ņiki. Piegāja pie steķa — biezu dēļu galda uz kruste­niskiem balstiem-.

— Pa kausam? — krodzinieks jautāja.

Toms pamanīja, ka uz viņu savādi pablenž kaktā sē­došais zemnieks. Atskatījās arī pie steķa stāvošie ienā­cēji.

Toms pieceļas, nolika tukšo kausu uz mucas un snie­dzās pēc bļodu maisa.

— Pagaidi! — krodzinieks teica. — Cik bļodu pra­sīji? Desmit?

— Jā.

— No kādas muižas? — laipni pajautāja viens no ienā­cējiem.

Toms paņēma maisu, nolika naudu un, ne vārda netei­cis, devās uz durvīm. Krodzinieks piesteidzās pie sprū- deņa un aizgrūda aizbīdni ciet. Toms paskatījās uz logu. Tas bija pārlieku mazs. «Sapinos kā vista!» nodomāja. «Nāvīte sveicina.» Viņš grasījās ķert pēc naža, kad pa­manīja, ka stražņiks izrauj no maksts zobenu.

— Traks, kas traks! — Toms brīnījās, uz zobenu vēr­damies. ■— Kam tev tāds liels nazis? Liec atpakaļ! Man bail, ka nesagriezies.

Pie galda sēdošie zemnieki iesmējās.

— No kādas muižas? — zobena turētājs vēlreiz jau­tāja.

— Muižas man nav, — Toms atbildēja un atkal grie­zās uz durvju pusi. Krodzinieks, to manīdams, iebāza aizbīdnī ķīli.

— Vedam uz Briņķiem, — otrs sargs teica un pie­vērsās krodziniekam: — Tu viņu pazīsti?

— Pirmo reizi redzu, — krodzinieks skaļi attrauca, pa­māja ar galvu un viltīgi piemiedza aci.

133

Vienu brīdi zobena turētājs pienāca tik tuvu, ka Toms bez bēdu būtu viņu sadūris, pirms viņš atjēgtos, bet Vil­katim pēkšņi kļuva puiša žēl. Kā lai tādu dur? Māte mā­jās gaidīs, kas zina, varbūt ij sieva, ij bērniņi. . . Kamēr Toms minstinājās, otrs vīrs sagrāba viņu no mugurpuses aiz piedurknēm, un zobena turētājs veikli apčamdīja jos­tas vietu. «Lai čamda,» Toms sprieda. «Nepretošos, tā

5", — 939

mazāk meklēs. Neatradīs.» Tā arī bija. Vīrs atliecās un jautāja:

— Kur nazis?

— Kāds nazis?

— Duramais . . . Neizliecies par aunu.

— Palika mājās.

— Nemelo?

— Aiziešu pakaļ…

Pēkšņi vīrs veikli uzmeta Tomam uz vienas rokas el­koņa cilpu, zibenīgi apsēja galu ap otru roku un savilka saiti ciet aiz muguras. Toms mēģināja atliekt plecus, bet nejaudāja. Plaukstas stāvēja brīvas, bet tas maz ko līdzēja, jo aizsniegt viņš varēja tikai savu dibengalu.

— Cilvēki, ko jūs darāt? — Toms bēdīgs grozīja galvu.

Vīri nedaudz sakaunējās. Zobeņnieks apjautājās sē­jējam:

— Nesavilki par stīvu?

— Nē, nē! — tas attrauca. — Ejam!

— Pag, pag! Podi, podi! — Toms iesaucās un dzīrās iet pie maisa.

— Podi paliks pie krodzinieka, — stražņiks paskaid­roja.

— Tie ir mani. Es samaksāju, — Toms ietiepās.

— Nāksi atpakaļ, paņemsi. Ej!

— Pag, pag! — Toms turējās pretī.

— Kas ir?

— Līzei pasacīšu.

— Kādai Līzei?

— Nu, Līzei. . . Viņa izbīsies, ka es tā . . .

Stražņiki iesmējās. Viens sakampa Tomu aiz kažoka un stiepa uz durvju pusi, tad pēkšņi apstājās un izvilka no kažoka stūra pagaru durekli.