Jānis Mauliņš - Pēdas

galvā iešāvās pavisam traka doma: «Vai tik nav pirm- dzirņtais Sīmanis atkūlies no svešām zemēm? Ak tu, tētīt! Ak tu, tētīt!» Viņa noslaucīja ar priekšautu vaigus un vērīgi urbās durvju caurumā, ar drebošu sirdi gaidīdama atnācēju par jaunu parādāmies gaišumā. Bet tas tur ilgi locījās gar zirga kājām. Iznācis ārā, vērīgi nopētīja ap­kārtni, rūpīgi aizbultēja durvis un kājoja pa celiņu viņai pretī .svešā, stingrā solī. Nē. Nebija Sīmanis. «Ptu! No­lādēts!» zāļu sieva domās nopukojās. «Tas uz ļaunu!» Viņa cieši raudzījās nācējam sejā, neapmulsdama no Viņa bargā skatiena un neatkāpdamās.

— Ej! — svešais pavēloši teica un grasījās ņemt viņu aiz rokas. Made atrāvās, novērsās un čukstēja:

— Istabā ir krists un sērmūkšķis.

Viņas balsī skanēja grūtums un atriebības solījums.

— Made? — nācējs vēlreiz bargi noprasīja.

— Tā pati. Vai nedzirdīgs? — Made atcirta. Domāja: «Mūsu pusē tas nav audzis. Skats kā sumpurņam. Bet es vēl prātoju par Sīmani. Ak, tētīt!»

— Kam tev krists? — svešais jautāja.

Made neatbildēja. Tupsis vēl arvien rūca. Spalvas uz muguras spurojās kā zāģis. Sieva pastūma sunešu ar kāju un sērīgi nosprieda: «Kaut lops zinātu, kas darāms! Ko viņš man nesīs? Vai nelaimīgs vai ļauns?»

Viņa ieveda ciemiņu istabā, apsēdināja uz bluķa pret gaismu, lai paturētu acīs viņa vaigu, un sāka iztaujāt.

— Pie manis?

Vīrs klusēdams pamāja ar galvu,

— Kas sūtīja?

— Sveši.

— Pavisam sveši?

— Pavisam.

— No tālienes?

— Aumaļ tālu.

— Redzu. Sieva ir?

— Tā kā būtu.

— Stāsti!

Toms vērās uz krāsns akmeņiem, it kā tos pārcilāt gri­bēdams, un neteica ne vārda.

— Runā tak pats, — Made paskubināja,

Toms nesteidzās. Viņš zināja, ka lēni teikti vārdi ir daudz svarīgāki, ka ikviena dvēsele ir kokle, kurā allaž jāieklausās, pirms ņem to rokās, Tālab yiņš klusēja un domāja par lielo mežu, kuram jāja cauri, par viņmuižaS kalēju un par zirgu, kas stāvēja pūnē. Beidzot teica!

— Dod zāles pret vilkiem!

Made nošņaukājās — tas varēja nozīmēt kaut ko smieklam līdzīgu.

— Citam gadam varu sameklēt, — viņa atbildēja.

Toms izvilka no kažoka kules vērdiņu un iemeta Ma­dei klēpī. Sieva saķēra to kā mušu un veikli ieslidināja lindrakos. Tad atkal abi kādu laiku sēdēja klusēdami, Beidzot Toms noklepojās un bilda:

— Kungi nokāva manu tēvu un pastrādāja vēl kaut ko..,

Made gaidīja. Nevarēdama sagaidīt, pamudināja:

— Nu, ver reiz muti!

— Es jau sacīju, — Toms atbildēja. •— Tēvu pārcirta uz vida…. un vēl kaut ko. Saprati?

Ka sievu piesmējuši, to skarbais vīrs nespēja izrunāt, lai gan bija nodomājis pateikt.

— Nu un tad? — Made taujāja.

Vīrs klusēja. Grasījās jautāt, vai Made nezina preci* nieku, kas būtu ar mieru bez kunga ziņas pirkt svešu zirgu, bet pārlika. Ar zirga pārdošanu varēja daudz kai-» tēt savai drošībai. «Tāda runa te neder,» viņš sprieda.

— Tev laikam galva slima, — Made ieminējās. — Man tāda zāle… — Viņa pastiepa roku uz sienas pusi.

— Mierā! — Toms iekliedzās. Tūlīt viņš it kā attapās, nokaunējās un rāmi piebilda: — Esi mierīga. Galvu dzie-> dēt negribu. Viņi visi jāapbed.

Made nodrebēja. Svešā vīra baisā balss bija viņā aiz* skārusi kādu savādu, sērīgu stīgu. Šķita, ka no tālas nakts pērkoņtūces izspiežas trīcošs tumšs sarkanums.

Toms pa tam runāja tālāk:

— Jāapbed! Tās būs labākās zāles. Saproti? Tēvu pār* cirta … un vēl kaut ko ..» Kāpēc zāles? Te vajag cita . .

— Ak dievs! — Made nopūtās.

— Dievs? — Toms saausījās. -— Pērkondievs?

— Debesu tēvs, — Made satrūkusies steidzīgi izlaboja, Uz mirkli iestājās klusums. Suns tikko jaušami drebēja. Pie durvīm, smalki sīkdamas, sitās sniegpārslas. «Raganu laiks,» Made nodomāja.

— Svešie kungi jāapbed! — Toms vēlreiz cieti pa­ziņoja. Made klusēja. Sunešs vērīgi raudzījās svešajā, to uzmanīdams un pētīdams.

— Visi jāapbed, — Toms gluži rāmi atkārtoja, un no šī miera Made pēkšņi apjauta, ka šis cilvēks nav aptu­rams, ka viņš nemētājas ar vārdiem, bet pasaka to, bez kā vairs nespēj dzīvot. Viņa piegāja pie ķipja, samērcēja seju un noslaucīja linu autā, kas karājās viņpus krāsns.

— Redzi, — viņa teica. — Es nemaz neesmu tik veca.

Toms uzmeta viņai vienaldzīgu skatienu.

— Kādu daļu vajadzēs nozāļot! Klusāk tiks zem zemes.

Made nobālēja. Šis cilvēks bija ļaunāks par sumpurni,

nežēlīgāks par vilku un kārdinošāks par velnu. Viņa vārdi skanēja smagi un reizē saldi kā meža veča sa­kāmais.

— Vai Likteņlēmējs tā nolicis? — viņa bikli jautāja, pati izbrīnījusies par savu pēkšņo biklumu. — Vai tie ir Laimas ceļi?

Toms klusēja. Made saņēmās, atkārtoja jautājumu: i — Vai tas ir Laimas vēlējums, dēliet?

Toms ilgi raudzījās zāļu sievas ap vītuša jā sejā. Beidzot teica:

— Vai tiesa, ka tavi vecie bijuši pašu zemes kungi?

— Tiesa.

— Tagad tava cilts galā. Tu pēdējā, — vīrs lēni pa­vēstīja. — Teika par kungiem nogrims kapā ar tevi, at­miņa aizies aizmūžu dzelmē. Paliks tikai dreļļu laiki bez atšķiras un satapiņa, bez malas… Vai vecie to gaida?

Madei sāka drebēt rokas.

— Kā tu zini par mani? — viņa jautāja. — Kas tu esi? Kā tevi sauc?… No kāda ciema?

— Manu veco sacirta … un vēl kaut ko, — Toms at­kārtoja Madtei jau zināmo.

Zāļu sieva apskaitās.

— Kā veca tītava: vienu to pašu, vienu to pašu. .. Pēc valodas neesi teitan dzimis. Vai Pleskavas kungu dēls?

— Vai tas ir tiesa?

— Kas tiesa?

— Par kriviču zemē aizbēgušajiem kungiem.

— Tiesa. Kā tad! Tiesa. Tad tu ne no viņiem?

Toms papurināja galvu. Ierunājās pārvērstā, dobjā balsī:

— Manas acis Skatīja viņus agros laikus, kad taviem vecajiem sudrabs un pilsēta piederēja. Pērkons gaidīja. Ūsiņš gaidīja. Tagad dzen par vilkiem mežā. Katrs tver ieroci, lai galinātu. Bet meža gars slēpās katrā cinī un krūma, spēku deva apgānītā zeme un nodegušās birzis. Nu, izšķiļamies visi no Melnos laukos nocirsto ozolu sak­nēm! Kam, siev, Krievzemē slēpties sēklai, ko zeme

baro?

Made saviebās. Sejā viedās izbailes.

— Tad laikam veco Taurētāju dzimtas zars?

Toms noliedzoši papurināja galvu.

— Es daudzu aizmirstais trūdu jumis, pilns ar vilka viltību un miroņu spēku, kas nāvi zina un garus redz. Man Pērkons deva cilvēka izskatu, lai pasacītu labiem ļaudīm, ka zemē sētās sēklas nīdētāju kaulus vilki vazās.

— Ak debesu tēvs! — Made nopūtās,

— Sasper, Pērkon! — Toms atsaucās.

Made sarāvās.

— Tu man palīdzēsi! — vīrs pēkšņi pavēloši teica.

Madei sirdi žņaudza bailes. «Ak, suns to jau pare­dzēja!» viņa nodomāja. Lai iedvestu svešiniekam bijā­šanu, sāka stāstīt par veco tēvu gudrību, par slēpšanos no vācu bruņnešiem, kuri centušies iznīdēt visas šīs ze­mes labiešu nepaklausīgās atvases. Tagad viņa nekā ne­baidās, jo palikusi viena, pēdējā savā zarā. Vēl tagad mežā aug ozols, zem kura stāvējušas cilts zīmes, elki un ziedokļu galdi. Viņas vecajam nesuši ziedu arī pārno- vada ļaudis, jo viņas vecais bijis varens . . .

Toms klausījās, klausījās, tad pārtrauca Mades stāstu ar asu rokas vēzienu: