Jānis Mauliņš - Pēdas

— Nu brīvīte, nu vaļiņa! Dreļļu un vergu laiki nāk pāri vecai leimaņu dzimtai. Ar dievu, mīļā brlvībiņa! Nu eima paši klaušu dienās. Ak, tavu sūru bēdu mūžu! Katru dienu! Un dēls jādod kalpībā.

Lai arī sabijies, dēls lūkoja māti mierināt, bet viņa neklausījās.

— Tiem tak nekas nav pa prātam, — viņa vaimanāja. — Veco tēvu nonicināja, kam gājis pret poļiem, nu tēvu soda par kalpošanu poļiem. Viss vainums, ka ne no vācu kaula.

Andris neteica vairs ne vārda, tikai vēlāk bikli iztau­jāja par Kaņķu un citu leimaņu setu pagājību.

— Tādas manā laikā pagastā bija vēl pavisam trīs, — stāstīja vecāmāte. — Lumsti, Vēveri un Kaņķi. Nu mēs, pēdējie, izputināti… Veci ļaudis daudzināja: senlaikos latviešu leimaņu bijis vēl vairāk. Vāci mituši savā zemē aiz jūras. M

Jauneklim sirds sūrstēja, bet liktenim pretoties viņš nejaudāja. Saklausījies stāstus par rīkšu sodiem un moku siekstām, bēdu nomākts, viņš devās uz muižu par pus­puisi. Strādāja, cik vien labi prata. Izrādījās, ka par tīro velti tur nevienu neper. Trīs gadus nokalpoja bez pē­riena, no katra drūkstīgāka uzkliedziena bīdamies.

Ziemā, kad lauku darbi beidzās, kungs viņu paturēja par mājas kalpu, kas pienes ūdeni, skalda malku, kurina krāsnis, palīdz lopu kopējiem un dara citus mājas darbus.

Pagāja vairāki gadi. Andris nemanot vien apguva vācu valodu, paaugās, tika par pilnu puisi. Pēc pusgada, kad beidzās muižas kalpa laiks, viņš varētu uzsākt saimnie­košanu savās mājās, bet to nesagaidīja.

Bija rudenīga svētdienas pievakare. Kungi, pārbrau­kuši no baznīcap, aizsūtīja Andri ar muciņu uz tuvējo krogu pēc alus. Andris piepildīja trauku, uzcēla plecā un grasījās doties atpakaļ gar^m zemnieku pūlītim kroga stadulas priekšā, te viņa ausis sasniedza zīmīgi vārdi.

— Zemgaļi nikni plēsās pretī vāciešiem, kāvās kā va­roņi. Latgaļu lielkungs sūtīja karakalpus vāciem pa­līgā … Ar vācu lielkungu viņš slēdza derību kā jau lielkungs ar lielkungu …

Runātājs bija kāds klaidonīgs prūsis noplukušā svārkā, kailu galvu, no tiem vieglajiem pasaules staiguļiem, kas naktsmājas nemeklēja muižās, bet krogos. Priecādamies par zemnieku vērību, vīrs runāja aizvien dedzīgāk, svēti galvodams, ka viss teiktais esot tīra patiesība, kas pie­rakstīta ar melnu uz balta lielajā baznīcas un pasaules valodā. Rakstītājs pats bijis vai nu mācīts vācietis, vai romietis.

Zemnieki domīgi rūca bārdā. Pēkšņi kāds rūsganbārdis caur dusmās sakostiem zobiem izgrūda:

— Vācu kungi ir laupītāji. To jau mans vecaistēvs zi­nāja teikt.

— Klus! — otrs viņu apsauca. — Visupirms palūko, vai tuvumā nav kunga auss. — Un viņš zīmīgi palocījās uz Andra pusi.

Puisis nosarka aiz apvainojuma un kauna. Par ko zem­nieki viņu uzskatīja? Viņš taču bija īsteno leimaņu, jā, jā, īsteno šīszemes kungu pēcnācējs. To lielļaužu, kas.. ( Ak, patiesi, patlaban viņš padevīgi kalpoja vāciešiem par .,. aluspuisi,.. Kāds likteņa joks!

Pa to laiku izslāpušie kungi nevarēja sagaidīt kalpa atgriešanos. Brieda negaiss. Pēc Andra aizsūtīja lopu meitu. Tā, redzēdama un dzirdēdama, kādu runu dēļ Andris aizkavējies, pati sāka ausīties.

Kad beidzot puisis atnesa muciņu, kungs ņēmās viņu nikni bārt. Iepriekšējās puiša bijības ietekmēts, gan bija nolēmis viņu nesodīt, bet, kad pamanīja, kā jaunekļa acīs baiļu vietā iedzalkstās naids, ij pats sabijās.

— Kas? Vectēva niķis tev prātā? — kungs iekliedzās. — Tu, šmurguli, rīkstes prasi?

Rīkšu pieminēšana Andri nobaidīja. Kungs iesauca viņu savā istabā. Tur puisis šķīstā jaunības dedzībā go­dīgi izstāstīja visu dzirdēto, no savas puses naivi piemeti­nādams, ka vāciem labāk jau nu būtu bijis palikt savā zemē.

Kungs rāmi noklausījās, tikai nobālēja. Neatbildēja ne vārda.

Pēc brīža desmitnieks ar lopu puisi sagrāba Andri un ieslodzīja soda kambarī. Nākamajā dienā viņu nopēra ar rīkstēm. Asiņainu muguru uz kluča guļošam, kungs viņam piegāja klāt. Puisis pacēla galvu. No sāpju apmig­lotajām acīm un saviebtās sejas dvesa naids.

Kungs, pārskaities par paklausīgā puiša negaidīti sīksto spītību, atvēzējās ar savu dzelzī kalto spieķi un trieca to pret jaunekļa muguru. Andrim šķita, ka mugura pār­lūst..

Pēc trim mēnešiem viņš vēl nespēja sevi apkopt, stebe- rēja, šķībi sagriezies. Pienāca pavasaris. Vagars draudēja dzīt darbā, pārmeta izlikšanos.

Māte ilgi klaušināja pēc labākās riebējas un dzied­nieces, līdz no aizmeža atveda Luķu Madi. Veča aplū­koja muguru un nočērkstēja:

— Pušu! Spēka dzīsla pagalam!

Viņa divas dienas zāļoja vainu ar sakņu novārījumu, tad nosēja ar priežu skaliem un lika gulēt bez pakus- tēšanās.

Nelīdzēja mātes vaimanas. Vagars, ar vēršādas pātagu draudēdams, pusizdziedēto puisi aizdzina art muižas lauku.

Pats savām kājām mājās atgriezties Andris vairs ne­jaudāja. Mugura samilza kā spilvens.

Pēc trim dienām vagars atkal bija klāt. Kungs sūtījis palūkot, vai puisis neizliekas slimāks kā īstenībā ir. Tādi esot redzēti. Vagars izturējās bargāk nekā kungs. Diž- leimaņu dzimta nesen vēl lūkojās uz visiem vagariem no augšas. Nu šie augstmaņi bija viņa varā.

Pirmo reizi māte, lepnību pārvarējusi, dēla labā pie­lūdzās vagaru. Otrreiz vagars vairs lūgumus neuzklau­sīja, pavēlēja Andri pirmdienas rītā kaut vai nēšus aiz­nest uz muižu.

Māte aklā izmisumā pa nakts melnumu aizveda dēlu pie Luķu Mades. Šīs sievas vecie, kā runāja, arī bijuši no leimaņiem, tālab Kaņķienes acīs likās savieši. Vai nu ne­palīdzēs?

Sākumā Made nobijās. Kur likt bēgulīgo slimnieku, ja kaites riebt un dziedēt pie viņas ik dienu nāca dažādi ļaudis, dažkārt ij kungi? Māte izmisīgi lūdzās. Izdzirdusi par Andra sodīšanas īstajiem iemesliem, vecene atmaiga.

— Ja sāpulis nav sapelnīts aiz sluinuma, tad rūpēšu, kaļ atspirgs. Tik pate, māte, neizdaudzini, neužģini man dzinējus.

Piepūlēdama savu prātu vfn ziņu, Made vēl tajā pašā dienā saklaušināja drošu slēpēju un pa nākamās nakts melnumu aizgādāja Andri Mežmalniekos. Ārstēšana bija Vienkārša: mugura jātur tīra, silta un nekustīga.

Tā nu sagadījās, ka neilgi pēc ierašanās Adarotās To­mam un Miķelim nācās pāri purviem mežā nest kokos iesaitēto Andri. Te, purvu aplokā, bija drošāk.

Vēlāk līdz viņiem nonāca ziņa, ka Andra māte bargi

tirdīta un drūkstīta par dēla pazušanu, ij savu tiesu rīkšu dabūjusi.

Andris klusēdams klausījās, tikai acīs kvēloja dzēlīgs naids.

Kad Madara un Ance kādudien no zemē paslēptas tīnes izcēla senas godadrānas un vairākas sudraba saktas, ku­ras, kā Madara izteicās, saglabājušās no viņlaikiem, Andris ņēmās viņu iztaujāt. No kurienes viņas vecajiem tādi greznumi? Vai viņi bijuši leimaņi? Kālab vāci iekļu­vuši šaizemē?

— Laikam tiesa tam prūsim, kura runas dēļ tu te kverni, — Madara atbildēja. — Agrāk vāci patiesi mituši tikai aiz prūšu robežām. Tolaik latviešu labieši glabājuši mājās podiem sudraba kalumu.

— Tad tavi vecie arī bija brīvzemnieki? — Andris taujāja.

— Nē, dēls,- remešu ļaudis, Zvērēju savai vecaimātei, ka svēti glabāšu vecos šķietu rakstus un adarotu mež- ģus, tāpat kā viņa zvērējusi savai. Tālab ij par Adarotām saucamies. Tā visa mūsu vara,

— Kas bija tavu vecajo vecie? — Andris nelikās mierā.