Jānis Mauliņš - Pēdas

Aiz paugura tapa redzami meža ielokā guļošu māju apsnigušie salmu un lubu jumti. Taka veda dažus soļus atstatu no stāvmietu sētas. Vietā, kur sētu nomainīja no dižbaļķiem celtas rijas siena, vīrs apstājās un iesvil­pās lazdu slkputna balsī. Pēc brīža rijas iekšienē truli noklaudzēja koks, un gludās baļķu sienas vidū pavērās neliela lūka. No cauruma izslīda slaiku kāpņu gals. At­nācējs veikli satvēra kāpšļus un ātri iērāpoja caurumā. Lūka aizvērās. Briežu taka tukša un nedaudz baisa aiz­locījās tālāk, pazuzdama tuvējā meža pudurī, kur mun­drā rakstā lietišķi strādāja raibsvārcis dzenis, pa brī­žam apstādamies un pagrozīdams cieto, darbā apdul- lušo galvu te uz rietumiem, te uz austrumiem.

Ielīdis rijā, vīrs atsēja no kājām klučus un iebāza tos baļķu dobumā. Jauns puisis, kam zem zaķenes slēpās dzeltenas matu cirtas, brīdi uz viņu nolūkojās, tad lēni izgāja pagalmā. Tur pie akas lokana meita ar tītavām vilka no dzīles augšup ūdeni un lēja koka ķipjos. Iz- dzirdusi soļus, viņa bikli atskatījās. Ieraudzījusi dzelten- mati, tikko jaušami atviegloti nopūtās un pasmaidīja.

— Atnāca? — viņa klusi jautāja.

Puisis pamāja ar galvu.

Kad aļņkājis parādījās rijas durvīs, jaunie izšķīrās. Meita aizgāja ar nēšiem uz kūti, puisis devās uz pūni pēc siena. Atnācējs rūpīgi aizvēra un noķīlēja rijas durvis un tad pa celiņu aizslāja uz klēti. Nolicis tur stopu un bultas, nāca atpakaļ, vērīgi nopētīdams pa­galmu un ieklausīdamies kūts trokšņos. Tad apstājās un brīdi vēroja istabas jumtu. Caur salmu kori un bē­niņu gala baļķu šķirbām izplūda tikko jaušams dūmu pelēkums. Vīra acis drūmi nodzalkstīja. Viņš iegāja istabā,_ apstājās plāna vidū tieši lielās akmeņkrāsns priekša un uzmeta ļaunu skatienu dūmu lūkai virs tās. Divas sievietes baltiem lakatiņiem galvās, viena jauna, otra pusmūžā, izklājušas uz krusteniski satapotu steķu balstīta galda izmazgātu baltu vilnu, to plūkāja un šķi­roja. Pa atvērtu sienas lūku uz galda krita spožs sau­les staru kūlis, padarīdams pārējo telpu grūti saska­tāmu. Šķita, ka vilnas plucinātājas nemana vīrieša ienākšanu. Tikai roku kustības viņām kļuva nedaudz; lēnākas. Toms, tā sauca drūmo vīru, pakāpās uz krāsns sānu lielā akmens un, neteikdams ne vārda, aizgrūda ciet dūmu caurumu. Jaunākā sieviete, izrādīdama savu pakļāvību, steidzīgi paņēma no krāsns malas rāmīti ar uzstieptu caurspīdīgu cūkas pūsli, kam siltumā bija no­kusis naktī uzsalušais ledus, un aizsedza sienas lūku. Saules spīdums kļuva neskaidrs. Sataisījusi mīlīgu seju, viņa bijīgi ieminējās:

— Podā biezputra.

Vīrietis neatbildēja.

— Tu velti staigā, Tom, — vecākā samierinoši teica. — Ziemā neviens te nenāks.

Uzrunātais lēni pagriezās pret veco. Acis satumsa, vaigu āda kļuva pelēka. Viņš spēra vienu soli, tad otru. Nostājās sievietei pretī bargs un draudīgs kā klusējošs negaisa mākonis. Jaunākā piespieda rokas pie krūtīm un izbijusies gaidīja tālāko. Vecākā turēja lūpas spītīgi sakniebtas, tad pavēra.

— Klusē! — Toms teica skaidri un šķietami mierīgi, bet viņa balsī jautās dreboņa.

— Debesu tēvs! — jaunākā čukstēja, rokas žņaudzī­dama. No aizkrāsnes steķa, kur žāvējās drēbes, izskrēja divi mazi puikas un žigli paslēpās guļamlāvā zem ka­žoka. No turienes uz tēvu bažīgi raudzījās izbiedēti spridzīgu acu pāri. Vīrs nelikās tos manām, apgāja ap­kārt krāsnij un apstājās pretī istabas kaktā iebūvētai lāvai, uz kuras sēdēja bāls slimīga izskata puisis, ap­audzis ar pelēkām matu pinkām un bārdas pūkām. Jau­neklis kā sastindzis tupēja uz sakrustotām kājām savā guļvietā ierīkotā savdabīgā sēdeklī, kas sastāvēja no divām ar lupatām aptītām lubām mugurpusē un ādas siksnām pār krūtīm un vēderu. Lubu augšējie gali bija piesieti pie sienā iedzītas tapas.

Jauneklis uzmanīgi sekoja vīra kustībām. Bālajā sejā atspoguļojās cerība un mēma pielūgsme. Vīrs brīdi vē­roja puisi. Viņa paša seja tobrīd arī it kā atmaiga, vie­nīgi acu dzeldigums palika tāds pats. , — Nu? — Toms jautāja.

Vājinieks sarosījās, pacēla kažoksegas malu, no tā apakšas izvilka vērša pūsli ar divām mazām koka svil­pītēm sānos un, uz priekšu pasvērdamies, pasniedza to drūmajam vīram. »

Toms aplūkoja dūkas, pārbaudīja darbu, tad spēcīgi saspieda pūsli. Nekāda cita skaņa nebija dzirdama kā vienīgi neskaidra gaisa šņākoņa pietiekami nenovasko- tās sašuvumu vietās. Vēl pāris reižu piepūtis un saspie­dis pūsli, Toms jautāja:

— Vai skan?

Jauneklis bikli paraustīja plecus.

— Nezinu. Taisīju, kā pavēlēji.

Aļņkājis brīdi pētīja instrumentu, tupēdams puisim pretī uz klona. Pēkšņi viņa seja nedaudz atdzīvojās. «Labi gan, ka gadījās šis bēdulis Andris,» viņš nodo­māja.

Istabā gaiss bija rūgteni sājš, smakoja pēc ādām un gruzduma. Apaļkoku griestus un sienas klāja tumšs brūnums. No krāsns puses plūda silta dvesma, uz lāvas pie sienas čabinājās un čukstējās puikas. Durvis atvē­rās. Ievēlās balts salta gaisa kamols. Tam līdzi Ance, jaunā meita, kas bija smēlusi no akas ūdeni, un Miķe­lis, Toma brālis. Ance nolika krāsns priekšā apledoju­šos koka spaiņus, Miķelis pieslēja pie siltajiem akme­ņiem četrus pagarus kārkla klūdzeņus.

Toms nelaipni atskatījās uz ienācējiem un novērsās. Miķelis sadrūma. Ance dziļi ievilka elpu,

— Tom! Nav labi!

Iestājās klusums. Toms pagriezās pret runātāju. Ance turpināja:

— Lūsals kūtī stipri nobijās. Visu apstaigājām, bet neko aizdomīgu nejūtām. Nesaprotu,,,- Viņš nekad tā nav baidījies. Man šermuļi pārskrēja pār kauliem. Tur kaut kas ir.

Toms samiedza acis. Miķelis sadrūvējies Vēroja te brāli, te jaunavu. Viņam Ances izbīlis un stāstījums par kaķa bēgšanu šķita sievišķīgas izdomas radīts bu­bulis, vairāk jocīgs nekā ticams, tāpēc viņš jau pagalmā centās jaunavu pārliecināt, lai viņa par to nestāsta To­mam, kas jau tā pietiekami tramīgs un nikns, bet Ance palika pie sava. Apgalvoja, ka viņa droša jutīšoties vienīgi tad, ja par Lūsala izbīli zināšot Toms.

Vilnas plucinātāju rokas apstājā§. Sievas klausījās, elpu aizturējušas. Madarai šķita, ka viņas draiskulīgā meita grib Tomu tīši sakaitināt, lai izraisītu ķildu. Mā­tei, kā jau prātīgai sievietei un godadarbu padoma gla­bātājai, pirmā vēlēšanās bija samierināt strīdniekus un, ja vajadzīgs, pakļauties visām Toma dīvainībām un dusmībām, lai tik nesāktos neremdināms naids un posts.

— Ance … — Madara iesāka.

Meita neklausījās. Viņa runāja savu:

— Es patlaban uzliku nēšus plecos, kad Lūsals pie­peši atskatījās, pieplaka zemei, lēca redelēs. Ak, kāds viņam bija purns! Domāju — aiz durvīm lūsis vai vilks, bet nekā…

Toma lūpās pavīdēja smīns. Ance atskatījās uz Mi­ķeli. Viņas drauga seja bija drūma un apmākusies. Jau­nava nosēja lakatiņu, papurināja savus krāšņos matus. Lūpas tikko jaušami notrīsēja. Madara smagi, pārmetoši nopūtās.

Toms lēnām piecēlās kājās, draudīgs un kluss nostā­jās Ancei pretī.

— Nezinu, ko tas varētu nozīmēt, — jaunava apju­kusi murmināja. Guna, Toma sieva, kā žēlastību lūg­dama, piespieda rokas sev pie krūtīm. Viņai šķita, ka sadursme ir neizbēgama. Kamēr Toma nebija mājās, Miķelis un Ance ne vienu reizi vien skaļi zobojās par vecāko. Miķelis vairākkārt solījās uz visiem laikiem iz­dzīt brālim no galvas pārlieko rīkotgribu, no kuras vai­rāk vai mazāk cieta visi, bet, šķiet, visvairāk šīs mājas vecā saimniece Madara un viņas meita Ance, ko ienā­cēji bija piesaistījuši savam liktenim.