Jānis Mauliņš - Pēdas

To visu atminēdamies, saīdzis par nepatīkamo šķūti, saimnieks nikni uzbrēca neatlaidīgi rejošajam Taksim:

— Mierā, suņa ļurba! Klaudz tavu klaudzēšanu!

Suns nokaunējās un uz brīdi apklusa. Vilks pa to

laiku pārlēca pāri lielajai kupenai un apsēdās pašķūrē starp kūts sienu un sniega valni.

Pēc brīža no istabas iznāca Teņa sieva un teica:

— Paveries, Tenci, vai nav no sila izbridis ulpis. Suns tā pa pliko neblankšķētu.

Tenis, protams, sievai paklausīja un pārlūkoja kūts- pakaļas klajumu. Tur ij zaķa nemanīja. Pelēcis šajā brīdī jau sēdēja pie pašas kūts sienas, paslēpies aiz ku­penas, un, piespiedis dibengalu pie baļķa, klausījās, kā kūtī bikli mīņājas un tramīgi murmulē aitas. Tā viņš tur tupēja un gaidīja, līdz suns puslīdz pierima, pierada pie viņa klātbūtnes un ļaudis pie suņa vankšķēšanas.

Laiciņu pagaidījis, zvērs ņēmās kast sniegu. Strādāja uzmanīgi, ik pēc mirkļa apstādamies un ausīdamies. Kūtī noīdējās un nopūtās govs, urkšķēja cūcēns, nočīk­stēja durvis, kad tur iegāja sievietes. Tās slauca govis, pļāpāja, rāja lopiņus par tramīgumu un klusi dziedāja.

Vakara vēlumā, kad Teņa tēvs, vecais Gaigals, zvaig­znēs lūkodamies, devās pēdējo reizi apraudzīt zirgus, ieliet viņiem silē ūdeni un iebāzt redelēs sienu, Pelēcis jau rakās Zem kūts pamatnes baļķa. Sasalusī smilts grūti padevās, bet lielais, izsalkušais zvērs plēsa un plēsa, līdz nagi un mute sāka asiņot. Tad uz brīdi ap­rima, apstaigāja pagalmu, aplūkoja kūts durvis. Manī­dams vilku tiešā tuvumā, Taksis pūnē aiz izbīļa drebēja un klusēja, toties citlaik rāmās govis sāka mīņāties, šņākt un pat klusi iemaurojās. Pelēcis atgriezās pie ra­kuma un ņēmās grauzt aptrupējušo pamata baļķi.

Nakts otrā pusē vilka deguns pirmo reizi brīvi ienira aitu aizgaldā un ausis skaidri uztvēra lopiņu elsas. Zvēra spēki dubultojās. Pacēlis uz pleciem redeles, viņš ielīda dzīvās gaļas kambarī.

Divas dūšīgākās aitas tūlīt pārmetās pāri aizgaldam pie govīm, kuras aiz šausmām īdēja, bezjēdzīgi klanīja galvas un raustīja saites. Arī citas aitas lēca, bet ste­nēdamas krita atpakaļ un klusi mēkšķēja. Cūka, vilku jauzdama, gulēja kā sastingusi, pat ausi nepakustināja.

Pelēcis nokoda lielo aitu, bet nespēja laupījumu ne izstumt, ne izvilkt. Tad atstiepa beigto sāņus, uzmetās jāšus mugurā pagājušās vasaras aunam un, pieturēdams to aiz kumbra, dzina uz alu. Jērs iekrita caurumā un žēli ieblējās. Pelēcis sakampa viņu aiz pakaļkājas. Au- nelis rāvās uz priekšu pretī brīvībai. Ielēca kupenā. Vilks izlīda no kūts, sagrāba laupījumu aiz kakla un Uzsvieda sev uz pleciem.

Pelēcis brida pa dziļo sniegu ar aunu uz muguras, pa ceļam mezdams viltīgus lokus. Kad nokļuva pie Liveņu purva, austrumu pamalē jau modās rīta sārtums, asi iezīmēdams debesīs drūmas, zilgi melnas mākoņu strī­pas no Egļu kalna līdz pat plašajam tīreļa klajumam. Mākonis dzīrās, bet nespēja aizsegt satraucoši mirkšķinošo rīta zvaigzni.

Purva salas krastā vilks izbrida uz aļņu takas un ap­stājās. Zvēram šķita, ka gaisos iedrebas alkana, dobja dzīru gauda un visa pasaule pārlējās ar asinīm. Barga­jās ziemās bieži ausa šādi sarkani rīti, mulsinādami zvē­rus un cilvēkus. Tas notika tālab, ka aizsalusi Baltijas jūra netvaikoja, bet no tāljūrām atpūstie ūdens garaiņi sakāpa augstu debešos, radīdami krāsainas gaismas spē­les.

Blāzma atmirdza sniegā, purva salas priežu stumbros un vērta piekalnes kupenas spīganīgi zilgas, kā saltsārtā marmorā iztēstas. Tikko jaušama vēsma trīsināja purva bērziņu smalkās balttāšu bārdiņas. Egļu kalna koku za­ros sēdēja sirmas, trejdeviņus saullēktus pieredzējušas sniega kodaļas. Piekalna gravā vai Bebru slīkšņas krasta eglēs savā skarbajā mēlē ķērca vientuļa vārna.

Pelēcis brida uzmanīgi. No jēra kakla tecēja sīka asins urdziņa un, sajaukdamās ar siekalām, sasala pie vilka apakšlūpas spalvām sārtās lāstekās.

Pēkšņi zvērs saausījās. Eglīšu pudurī slēpās pelēkbār- dains vīrs, kuru vilks bija vairākkārt redzējis. Ģērbies baltā aitādas kažokā, tas tur sēdēja, pavirši piesedzies ar zariem. No baltās jērenes apakšas vērās dzeldīgas acis. Zvēra soļi kļuva uzmanīgāki, krūšu muskuļi sa­springa un notrīsēja, dzeltenbrūnās acis cieti nozibsnīja.

Vīrs vēroja, kā jēra kājas kuļājas nesējam gar abiem sāniem, kā pie katra soļa nasta nedaudz šūpojas, lai gan Pelēcis soļus spēra gaužām liegi. Kad vilks ar nastu pazuda biežņā, sēdētājs piecēlās un devās aplūkot pēdas, pielika tām skalu, atzīmēja garumu un platumu. Vīra seja bija barga, pelēkās acis saltas.

Egļu jaunaudzē, kur sniegs bija seklāks, Pelēcis no­lika jēru zemē, pretī iznākušajai Dzeltenacei pie priekš- ķepām. Auns vēl nebija īsti beigts, tikai aizžņaugts un pamatīgi nosalis. Vilcene brīdi lūkojās uz lopiņa neva­rīgajām galvas kustībām, tad apostīja Pelēci un iesmilk­stējās. Tēviņš par atbildi nožāvājās, atvērdams lielās, sarkanās sprauslas, tad atkāpās un nogūlās sniegā uz vēdera, rāmi nolikdams galvu uz priekškājām,

Visu laiku, kamēr Dzeltenace ņurdēdama plēsa aunu un lieliem kumosiem rija gaļu, Pelēcis, acis aizvēris, klausījās tīksmajās skaņās.

No reibās apmātības Pelēcis atjēdzās, kad Dzeltenace jau krimta pēdējos kaulus. Pietrūkās un lēni piegāja pie mielasta paliekām. Vilcene atkāpās.

MEŽVIDUS MĀJAS

Par vilku dūkām sauc dūkas, kas neskan. Tās spaida bērni, lai pabai­dītu suņus un kaķus.

Tautas ticējums

Kamēr vilki mielojās, jērādās tērptais vīrs pagājās so­ļus piecsimt pa Pelēča pēdām, vērīgi pētīdams apkārtni. Zem vēršādas čabatām viņam kluncēja no koka iztēsti un ar kaņepāju auklām piesaitēti aļņa nagu stumbeņi. To dēļ cilvēks soļoja, ceļgalus augstu cilādams, un daž­brīd neveikli sazvārojās. Uz muguras viņam šūpojās pe­lēcīgā linaudekla maisā paslēpts saliecams sentēvu šau- jamrīks stops un desmit nelielas, toties pasmagas bultas ar adatasām dzelzs radzēm.

Brīdi raudzījies tīrelī, kur pagaisa vilka ceļš, vīrs griezās atpakaļ. Rīta saule stūma gājējam pa priekšu garu, tumšu ēnu. Pretī spīguļoja un laistījās sudrabbalts piekrastes mežs, smalku sarmas kristālu apbārstīts. Gurk­stēdamas sniegā spiedās šķelto nagu šķautnes.

Paugurā galā pelēkbārdis vēlreiz apstājās, rūpīgi no­pētīja purva tuvo viņējo krastu pie Egļu kalna. Te, no augšas, bija labi redzamas slīpo saules staru izēnotās aļņu un vilku takas purvā starp sīkajiem bērziņiem. Sos ceļus cilvēķs centās iegaumēt, jo tie bija dzīvības pavedieni. Zvēri prata atrast pašas drošākās slīkšņas pārejas. Lai vilks kā vilks, bet alnis savu svaru atļā­vās nest tikai pa stingru vietu. Nevienas pēdas neveda pāri livenim uz Egļu kalna lazdu nogāzi, kas slējās aug­šup ne tālāk par vārnas brēcienu, jo šajā dūņekļa no­stūrī gājējam aizvien uzglūnēja purva dūkņas. Pašā zie­mas spelgoņā zem mīkstajām sūnām slēpās neaizsaluši melni mūkļi un svīda vaļēji akači,' izdvašodami trūdu un sēra smaku. Tumšo dūkstāju dvēseli viscaur baroja dziļi, silti apakšzemes ūdeņi, sūkdamies no nezināmiem tāliem pazemes alūkstiem.

Uzmetis vērīgu aci tumšajiem aizpurva siliem, kas pamalē zilgojās garā strīpā, vīrs apgriezās un devās pa sīkajiem krūmekļiem apaugušo nolaidenumu salas dzi­ļumā. Pie bērzu birzes aļņu taka dalījās. Vienas pēdas ieritēja mežā, otras aizrindojās taisni pāri klajumam uz nākamo pakalnu. Labs pēdu dzinējs ātri saprastu, ka pa šo taku ne reizi nav gājis īsts alnis. Bet tāda zinātāja tuvākā apkārtnē nebija. Ja arī būtu, tik lēti nenokļūtu mežu, purvu un slīkšņu sargātā zemes stūrītī, kuru pē­dējā laikā vēl uzmanīja vērīgā vīra acs.