Jānis Mauliņš - Pēdas

Bet lai jau paliek šīs vēstures ziņas. Galvenais — to­laik, tāpat kā tagad, bija dzīvi cilvēki, viņu alkas un gudrība. Šķirstot senos rakstus, dokumentus, vēstures lappuses, radās iespaids, ka senatne nebūt nav tik tāla, it kā palikusi aiz trejdeviņiem kalniem. Mēs zinām de­jas un dziesmas, kuras toreiz vēl nesauca par tautas dejām un tautas dziesmām, ir tādi paši tautas tērpi vai, 1 kā toreiz teica, godadrānas. Tāpat mēs mīlam, nīstam un sapņojam. Vienīgi mēs vairs neticam brīnumiem,

mazāk paļaujamies jūtām. Tāpēc viņus, šos septiņpa- dsimtā gadsimta senčus, reizēm varam arī nesaprast. Bet man šie ļaudis šķiet mīļi un tuvi. Pāri viņiem dzeltenī­gās saules rieta debesīs skan drūma melodija: «Kas tie tādi, kas dziedāja.» Lūk, tur zem ozola tup pelēkbrūns ganu Duksis, gaidīdams mājās nogurušus klaušiniekus. No rīta, klaušu gaitās braucot, viņu rati čīkst lēni un skumīgi: «Kā būs, kā ne-būs, kā būs, kā ne-būs,» — bet nu, mājup atgriežoties, rit raitākā rakstā: «Kā bij, tā bij, kā bij, tā bij.» Klau! Atskan smiekli. Tātad cilvēki ir dzīvi. Vēl vairāk. Redzu, ka viņi spēj jokot. Viņi nav mantas vergi. Nesūrojas. Viņi nav salti aprēķinātāji. Viņi ir raksturos dažādi, tāpat kā cilvēki mūsdienās. Un nebūt nav visi nelaimīgi. Viņi ir sava laikmeta bērni, kas reizēm, tāpat kā mēs, rīkojas aplam un neloģiski. Kāpēc? Tāpēc, ka dzīvība nav gudra aprēķina shēma, tā ir sarežģītāka un tālab izdzīvot spējīga.

Bet tagad iedomāsimies bargu ziemu. Dziļais sniegs un sals kaitējis ne tikai cilvēkiem, arī aļņiem, briežiem, stirnām. Vilkiem trūkst barības. Dzi, kā lielajā silā viņi gaudo. Zvēru balsis saltajā gaisā trīc kā drūmas, pār­dabiski lielas un rupjas vijoļu stīgas. Uz egļu galiem sēd sārts pusmēness. Nakts.

Septiņpadsmitais gadsimts.

Mežmalas mājā bez skursteņa ar apsnigušu salmu jumtu dzirdamas dziesmas. Sievas un meitas sēž ap skala guni, vērpj un dzied. Melodija pazīstama, spri­gana un skaidra. Griestu baļķi nokvēpuši. Pie sienas uz plata sola, ar kažoksegām apsegušies, virsdrēbes ne- novilkuši, guļ bērni. Uz akmens krāsns lielā, gludā un siltā stūra snauž pelēks kaķis un sapņo par zvirbuļiem, kurus dienā redzējis Iellenam rijas salmu jumtā.

Kaut kur gaisos top teiksma, bet teiksmas laikabiedri to pat nenojauš. Tā tas bijis vienmēr. Daudzi vēlāk tai ticēs, daudzi neticēs. Tā tas bijis un būs.., Bet ārā, sila tālumos, joprojām gaudo vilki.

Pirmā nodaļa

LIELAIS VILKS

Par tādu vilku nekad skaidri ne­var zināt, vai tas ir pats vilkatis vai vilkača kalps.

Tautas ticējums

No balti apsnigušā Liveņu purva uz rītiem, dienvi­diem un vakariem desmitiem kilometru tālu melnojās dižu egļu audzes, nokalnēs un staignājos mīdāmās ar priedulāju un lapu kokiem.

Sārta ziemas saule lēnām slida uz meža galotnēm. Pāri purvam jau laidās zilganas ēnas. Liels, izkāmējis vilks raitā riksī cilpoja pa jau agrāk iemītu taku, nekļūdīgi mezdams pēdu pēdā. Uzkāpis Egļu kalnā, zvērs apstā­jās, pagriezās un atskatījās. Viņa nelielās, dzeltenbrūnās acis, kas stāvēja pierē tuvāk viena otrai, nekā tas mēdz būt suņiem, lietpratīgi aplūkoja ledaini salto tīreli. Gadu no gada tur sīkas priedītes un bērziņi čurnēja starp muklājiem un akačiem, nespējot izplest saknes mīksta­jās, sūnām klātajās dūņās. Tagad, ziemā, tīrelis vīdēja sniegots, līdzens un tīrs. Vai nu tālab, ka vilka senči bija kādreiz atklīduši no ziemeļiem, vai tālab, ka šis sūneklis solīja drošību, Pelēcim purvs patika.

Tikpat lietišķi zvērs palūkojās arī uz vakariem, kur aiz melnajām eglēm rietēja saule. Tur dvakoja Bebru slīkšņa. Abi ar vilcēni viņi pie dambjiem bija vairākas dienas nesekmīgi lenkuši bebrus. Vēlāk, kad Dzelten- ace izvēlējās vietu midzenim purva salā, vilkiem zuda interese par viltīgajiem ūdensložņām. Viņu dzīves likums noteica: nemedī savu māju tuvumā!

Purva salas stūrī netālu no Bebru slīkšņas stāvēja cil­vēku mitekļi, apjozti ar augstu mietu sētu un klāti pla­tiem salmu jumtiem. Tur dzīvoja lēnīgi, pēc vilka do­mām, labi ļaudis, kas mīlēja mieru. Pelēcis bija pama­tīgi izlūkojis cilvēku mītni no aizsētas, pirms izšķīrās par dzīvi salā. Pāri žogam plūda aitu, zirgu un govju smārds. Suņu nebija. Akas vinda nečīkstēja.

Vēlreiz palūkojies uz rītiem un vakariem, Pelēcis de­vās no augstienes lejup pa Melnās sērgas lauku takām. Jaunmežus ļaudis bija iesaukuši par Melnajiem laukiem kopš ; _tā laika, kad te pirms divdesmit gadiem, tas ir, pašā septiņpadsmitā gadsimta sākumā, lielā mēra gadā izmira visi iemītnieki un tīrumi pārvērtās par brik­šņiem.

Pie strauta gultnes uzvirmoja peles smarža. Vilks ap­stājās un klausījās. Graudu zagles mita pārlieku dziļi zem sniega. Dvaša uzplūda augšup gar kārklu stum­briem. Nebija vērts raķīt.

Pelēcis aizrikšoja garām pussagruvušai rijai, kur vēl nesen bija mituši cilvēki —• pēdējie, paši sīkstākie Melno lauku apdzīvotāji. No pakšiem sūcās vēl tikko jaušams dūmu smārds.

Zaķis! Diemžēl — pēdas pavecas. Pelēcis novēzēja &r asti un devās lejup pa mazā strauta gultni, tad strauji pagriezās un jau pēc brītiņa atradās pie zāļu sievas Luķu Mades mājām, kur atpūzdamies apsēdās uz tu­peņu glabājamā kalniņa un rāmā vienaldzībā vēroja, kā zāļnieces mazais šunelis Tupsis, uz kupenas parāpies, bailēs drebēdams, rej un smilkst. Sī drebekļa bezspēcī­gās vaimanas nedaudz sasildīja bada nomocītā vilka cieto sirdi. Pelēcis paslēpās aiz mežmalas eglītes. Šune­lis, vilku vairs neredzēdams, vispirms palēca dažus so­ļus uz krūmu pusi, tad, slepena uzbrukuma baidīdamies, metās atpakaļ uz istabas durvīm. Iznāca zāļu sieva, sa­tuntuļojusies lakatos, netīru, vecišķu seju.

— Jēru zaglis! Liels ka vellata! — sieva skaļi ieklie­dzās. — Ej pie sābra! Ej pie sābra, sumpurni!

Izrikšojis cauri vairākām birzēm un garām četrām zemnieku mājām, Pelēcis apstājās pie ceļa starp Gaiga- liem un Repuļiem. Te, eglīšu smalknē, neviens viņu ne­redzēja. Saule bija paslēpusies aiz raeža, un visa pamale zvēroja kā atvērta mute. Pāri sārtumam no dienvidiem uz ziemeļiem stiepās pluskains, tumšs mākonis kā asi­ņaina melna auna āda.

Vilku šis skats satrauca. Viņš izstaigāja birzīti krustu šķērsu. Jauca pēdas. Suņi, zvēru saoduši, ņēmās riet kā zvani. Cilvēki ausījās. Sapratis, ka ir pamanīts, vilks iznāca klajumā, aiztecēja līdz ceļam un, paskrējis pa zirga taku līdz otriem krūmiem, ar slaidu lēcienu pa­zuda mežā, lai pa brikšņiem atkal atgrieztos eglājā pretī Gaigaliem. Vecais Repulis, no Svētbirzes kalna vēro­dams meža suņa skraidelēšanu, pie sevis nosprieda: «Bendesmaiss, laikam zaķus šņukurē.»

Sals pieņēmās. Gaigcis savu taksi līdz ar saules no­rietu ieslodzīja pūnē, lai suns neapsaldētu ausis, kā arī neuzkristu vilkam uz zoba. Pēc saulrieta rēnā puskrēslā jēru zaglis piecilpoja pie Gaigalu kūts, apsēdās kupenā un sastinga kā pelēks celms. Ja Gaigalu Tenis laikus palūkotos gar kūts stūri, viņš zvēru pamanītu un aiz­dzītu, bet vai nu cilvēks ies katru vakaru, tiklīdz suns ievaukšķas, lūrēt gar paksi, tā jau varētu traks palikt. Mājās visādu citādu rūpju atliku likām. Kungs nupat pavēstīja novada lielkunga rīkojumu: jāgatavo zirgs un kamanas braucienam uz Rīgu pēc zviedru karakalpiem. Tāda šķūte neko labu nesolīja. Dažs kā aizbrauca, tā palika uz visiem laikiem, dažs atgriezās pēc pāris ga­diem bez zirga, ar ubaga tarbu kaklā. Citam laimējās. Toms reiz jau bija dzīts zviedru klaušās. Dabūja izvizi­nāties pa divi lāgi līdz pašai Stokholmai un vēl vienu pusbraucienu ar siena vezumu līdz jūras ceļa vidum, kur uz ledus stāvēja guļbaļķu krogi un stadulas ceļi­nieku atpūtai. Pēc atgriešanās mājās (toreiz, mēnesi no- šķūtējies, Tenis aizbēga) muižkungs vācietis uz viņu sāka lūkoties greizi kā uz zviedru spiegu, bet gadu vē­lāk, poļu laikā, poļu kunga priekšā viņam vajadzēja taisnoties, kālab palīdzējis zviedriem. Akurāt jau rīkstes nedabūja, bet jaunieceltais muižkungs uzlika divkārt lielākas nodevas un klaušas, spieda runāt poliski, vai ik, nedēļas atgādinādams, ka viņš, kungs, varot, ja vien iegribot, nošķibīt ar zobenu ikvienam zemniekam galvu kā rāceni. Diez kā viss būtu beidzies, ja pašam šķibītā» jam nevajadzētu drīz vien laisties lapās.