Jānis Mauliņš - Pēdas

— Pietiek! Veļi to negrib dzirdēt!

Made sašuta. Iesaucās:

— Tā ir vectēvu atmiņa! Balta patiesība!

Toms saviebās.

— Ko tad šie laida vāciem vaļu, ja bija tik gudri un stipri? Visiem viņu dēļ tagad jācieš. . . Kas tie, piķis, par labiešiem, ja pašus pēcāk suņpurni ķēra kā seskus? Ha!

— Vāci mācēja balsi un vīru prātus locīt, — Made tur­pināja. Toms vēl kādu laiku klausījās un vēroja svešo sievu. Vīra acis kļuva arvien draudīgākas un spīvākas. Made, to pamanījusi, nodomāja; «īsti vilkača lukturi!»

— Ko dzel ar skatu, svešinieki

— Lūkoju. Vai zini, būsi tāda pati laiža kā tie, kas vācus ielaida. Esmu sūtīts, lai meklētu palīgus un sodītu

nodevējus.

Made piecēlās. Viņas sejā atspoguļojās šausmas. Stā­vēja brīdi nekustīga, tad nodrebēja un pastiepa rokas pret griestiem. Sauca:

— Lai Pērkons nosper! Zvēru! Tu esi negudrs. Viņi bija gudri! Zvēru! Saki, kā tevi sauc, lai varu skaidri zvērēt!

Toms satrūkās no zāļu sievas pēkšņā, karstā uzbudi­nājuma, piesardzīgi, pētoši vēroja viņu un klusēja. Galvā šaudījās visādas domas. Šķita, ka tūlīt pietrūks padoma.

— Nosauc vārdu! — Made uzstājīgi atkārtoja, satrau­kumā drebēdama.

Beidzot Tomam šķita, ka pienācis īstais mirklis.

— Sauc par Vilkati, — viņš teica.

Made nolaida rokas. Nezvērēja. Tad pacēla galvu un kā atguvusies rāmi teica:

— Tev, puisiet, valoda kā sirdzējam. Traka runa. Vai tad viens cilvēks… — Viņa aprāvās, jo Vilkatis bargi saviebās un spēra soli viņai tuvāk. Suns iekaucās. Madei pašai ausīs iesitās smalka spindzoņa.

— Lops, re, prātīgāks par tevi, — Toms aprāja. — Jauš viņsaules spēku . . . Bet tu gariem netici.

Made klusēja. Sirds dziļumos laikam tomēr īsti neti­cēja.

— Sieva, atmosties! — Vilkatis sauca rāmā, bet cietā balsī. — Iededz guni savā birzē!

Made padevīgi, bikli klausījās. Toms rāmāk turpi­nāja:

— Tavs suns mani juta no tālienes. Bija tā vai ne­bija?

— Bija.

— Vai, citiem ļaužiem nākot, tā notiekas?

— Nē! — Made purināja galvu.

— Tev ar šo zīmi vēl nepietiek?

Made klusēja. Sievieti atkal kratīja viegls drebulis. Prāls pretojās, šaubījās, gaidīja jaunu brīnumu, mocījās ziņkārē. Ar dzīvu vilkati, ar īstu burvestību viņa ne­bija ne reizi dzīvē sastapusies.

— Šaubies? — Toms mīlīgi, pavedinoši jautāja. Šis mī­līgums laiķam taču liecināja par viņa pārliecību savam spēkam.

Madei nevērās mute. Viss šajā saulē pēkšņi šķita ne­drošs. Prātam uzmācās melnas, citkārt neizjustas bailes kā rudenīgas tūces. Ja nu viņš patiesi ir viņsaules gars? Tādus godājuši visi Mades senči. Kam viņa neticēja? Arī kungu dievs esot nācis no līdzīgas garu viņsaules, vienīgā atšķirība, ka tam bijis gaismas vaiņags ap galvu. Varbūt šim,,, Un Made aizdomīgi cieši nolūkojās uz Vilkača cepuri.

Toms neļāva viņai attapties, paspēra vēl vienu soli un piespieda pirkstus zāļu sievas pierei.

— Ļaujies, Made… Ļaujies, — viņš klusi, drošinoši runāja. — Tev bijis grūts mūžs. Ļaujies. Pēc tam stāstīšu un rādīšu tev citas savas zīmes.

Sieviete spilgti juta savādo pieskārienu starp uzacīm un pieres vidū pie matiem, glāstoši vieglus asinspuk- stus svešā vīra pirkstu galos, un pēkšņi viņas skarbo prātu apņēma tāda kā sudrabaina migla.

Vilkatis lēni un mierinoši runāja. Ne tik svarīgi šķita paši vārdi kā balss stindzinošais plūdums. Skaņa nāca mīksti rāma un dziedinoša. Satraukums izzuda, drebēša­nas vietā iegūla miers un saskaņa, savāda saldme kā upes tece aizskaloja prātu līdzi sudrabainajai miglai… Tad pēkšņi modās jaukas domas.

— Tu sēdēsi pie lielā kāzu galda ar visiem vecajiem, abiem dēliem un nelaimīgo meitu, — Vilkatis runāja. — Viņsaules godība spīdēs balta kā miroņkaulu klajš. Viņi taujās, ko esi darījusi. Vai godam vedusi prātus cauri cilts ceļiem no mūžiem uz aizmūžiem? Tu atbildēsi, ka tavi dēli karā kauti svešu kungu vaļā, svešus kun­gus aizstāvot, ar svešu zobenu rokā … Raugi, es zinu, Made: Indriķis kalpoja poļiem, Krišs — zviedriem. Ve­cajie raudzīsies tevī aklām viņsaules acīm. Vai tu, cilts­māte, esi atriebusi dēlu veltīgo kauna nāvi, meitas pie- smiešanu un sapūšanu, svešinieku atnestās melnās sēr­gas mokas? Vai tavā sirdī vēl dzīva cilvēka prāta guns, ko vecajo vecajie vēlējuši nest cauri nelaikiem un lai­kiem kā degošu skalu līdzi neredzamam viņsaules gāju­mam? Kālab tu saudzē savas sakaltušās miesas, bijājies un vairies? Saņemies, sieva! Svešzemes laupītāji gānīju­šies ap tavu bērnu dzīvībām, pati aiz prāta vājuma nepa­zīsti viņsaules sūtni Ļielo Vilkati, Ļaujies, Made! Ļau­jies ,.. Zirgs iet pa tīrumu, lemess tek pa zemes apakšu, kur kauli trūd. Katram savs ceļš. Ja karā krīt savietis par savējiem, zem zemes balti lemeši dzied. Tavi dēli galvas atdeva naidnieka labumam. Viņu darbi miroņ­kaulus mājās nes. Kas viņus spieda? Kas viņus dzina? Sveši kungi, Made! Vācu kungi. Sveši kungi svešā zemē trūdus rok! Ļaujies viņsaules garam, atminies to. Ļaujies, Made, un tev atspīdēs zudusī godība! Tikai tā to var atrakt, tikai tā, Ļaujies sirds gunij! Ļaujies… Es tevi vedīšu!

Pēkšņi Toms atrāva pirkstus no Mades pieres, veikli izvilka no kažoka pelēcīgu bultas atlūzu, pacēla zāļu sievai pie acīm.

— Raugies šajā miroņkaulā! Raugies kaula šķēlumā! Raugies!

Madei istabas krēslā «kaula» apveids šķita izplūdis un gaistošs.

— Vai redzi melnā trūda balto aci? — Toms dobji jautāja. — Skaties cieši! Raugi balto dobuli?

Sievas prāti mulsa. Viņa, lai gan neko skaidri nere­dzēja, grasījās piekrītoši atbildēt, bet balsi diemžēl slā­pēja kaklā iemeties žņaudzējs.

Klusēšana Vilkati saniknoja. Izpratis to kā sievas ne­ticības zīmi, viņš nikni svieda «kaulu» sunim.

— Še, kremt, kaulu kodēj, ja tas nav no viņsaules!

Tupsis vērīgi palūkojās uz nokritušo bultas gabalu, sa­trūkās un metās prom, sitās pret durvīm, bet, neticis ārā, lēca atpakaļ un paslēpās aiz krāsns. Pēc mirkļa arī tur nerada mieru, lūkoja paslēpties Mades stērbelēs, bet vel­tīgi. Kauls bija par tuvu. No tā bēgdams, viņš vēlreiz paslēpās aiz krāsns. Beidzot, nekur glābiņu neatrazdams, sāka izmisīgi kaukt.

— He, lopam tā smaka nepatīk, — Toms teica, nolie­cās un pacēla «kaulu» rokā. Rādīja Madei.

— Raugi, sieva, tas ir mans ierocis šai saulē.

Made satrūkās. Vilkatim rokā zvāroja liels, abpusēji griezīgs nazis.

Suns apklusa. Atkal viss bija mierīgi. Toms sakārtoja kažoka sprūdzeņus un kļuva cilvēciski vienkāršs. Viņam šķita, ka Mades ietekmēšana izdevusies.

— Tu, Made, īpaši neslēp, ka mežos mīt burvestīgi spēki, — viņš teica. — Lieka arī nepļāpā. Gan ļaudis pratīs paši, kad gaisā švīkstēs melnie spārni. Tos jau nenoturēsi, tie negriež ceļu nevienam.

— Jā, jā! — Made padevīgi māja ar galvu.

— Naidnieki mums vieni, — Toms turpināja. — Par, , Andra slēpšanu zinu. Tas darbs vecajiem patika. Par citu — palūkosim pēc laika.

Toms dzīrās uz durvju pusi. Aprimušais sunešs atkal žēli iesmilkstējās.

— Ļaujies! — Toms vēlreiz viegli pieskārās Mades pierei. — Gādā, lai pašai nepārtrūkst sudraba pavediens uz viņsauli pie dēliem un tēviem. Daudziem tā ceļa vairs nav.

— Jā, jā, — Made piekrītoši čukstēja.

Toms izgāja dārzā.